Ukrainas bruņoto spēku pretuzbrukumam, ko visi gaidīja, vajadzētu kļūt par pāreju uz pēdējo Krievijas uzsāktā kara posmu un novest pie Kijivas uzvaras. Taču, lai šī uzvara notiktu un izrādītos stabila un noturīga, ne tikai Ukrainai, bet visiem Rietumiem būs jāsper vēl daudzi soļi, kas būs izšķiroši visai pasaulei.
Diskusijā Hadsona institūtā Vašingtonā eksperti mēģināja aprakstīt kara beigu apstākļus un iezīmēt nākotnes drošības sistēmu Eiropā.
“Protams, mēs esam pārliecināti, ka kaujas laukā sasniegsim izšķirošus panākumus,” sacīja Nacionālās noturības un attīstības centra līdzdibinātājs un bijušais Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Klimkins, paziņojot, ka “saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām šobrīd 9 no 10 ukraiņiem nevēlas iet uz kompromisiem ar Maskavu un ir gatavi par to cīnīties.”
Bijušais Ukrainas ārlietu ministrs, bijušais Ukrainas vēstnieks Vācijā, kurš divas savas diplomātiskās karjeras desmitgades veltīja valsts eirointegrācijas procesam, ir pārliecināts, ka īstā “uzvara var tikt pasludināta tikai tad, kad tiks salauzta Putina Krievija”
“Sarunas ar Krieviju iespējamas tikai no spēka pozīcijām. Bez militāriem sasniegumiem šādu varas pozīciju var un vajag izveidot ekonomiskā spiediena un Krievijas izolētības rezultātā. Diemžēl sankcijas pašas par sevi nevar mainīt Putina uzvedību: mums ir jānogriež Krievijas reālās iespējas atkal izvērst šo karu. Tam visam nepieciešama Rietumu solidaritāte un spēcīga ASV vadība,” skaidroja diplomāts.
Pavlo Kļimkins ieskicēja trīs scenārijus Ukrainas drošības nodrošināšanai. Viens no tiem, pēc bijušā ārlietu ministra domām, ir “ukraiņu noturēšana” – kad, nodrošinot Ukrainu ar nepieciešamo ieroču un atbalstot to finansiāli un tehnoloģiski, Rietumi iesaldēs konfliktu un aicinās Maskavu parakstīt starptautiskos līgumus.
“Tomēr,” atzīmēja Klimkins, “ukraiņiem jau ir dramatiskā Budapeštas memoranda un citu līgumu pieredze, ko Krievija ir viegli pārkāpusi.”
“Krievija ir iznīcinājusi daudzus starptautiskus līgumus un vienošanās, sākot ar to, ka pat 1975. gada Helsinku vienošanās vairs nav spēkā,” atgādināja Pāvels Kļimkins.
Kā otro scenāriju Ukrainai viņš nosauca “ukraiņu cietoksni”. Tās ir darbības, kas stiprina NATO starptautiskās garantijas.
“Tomēr garantiju stiprības labad tam jākļūst par sava veida pārejas risinājumu Ukrainas dalībai NATO. Turklāt atkal rodas jautājums par uzticēšanos šīm garantijām,” atzīmēja Kļimkins.
Tāpēc, pēc Ukrainas diplomāta domām, “Ukrainas uzņemšanai NATO būtībā nav alternatīvas”.
Pretējā gadījumā visus sagaida “apburtais loks”, citiem vārdiem sakot, “sava veida nenoteiktības un destabilizācijas spirāle”, kas saistīta ar mūžīgo problēmu “aizsardzība pret Krievijas draudiem, piemēram, kodolenerģijas draudiem”.
Pāvels Kļimkins pauda sarūgtinājumu, ka “Rietumi būtībā ir zaudējuši savu kompetenci attiecībā uz Krieviju”.
“Daudzi izliekas, ka saprot Krieviju, bet nespēj izjust notiekošo,” norādīja Ukrainas diplomāts, “visa veida pārlādes pogas” nospiešana, lai atjaunotu attiecības nevar atrisināt problēmas ar Krieviju”.
Lūks Kofijs, Hadsona institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, tam piekrita, paskaidrojot, ka viņš saskata naratīva problēmu:
“Neviens Rietumos nav devis oficiālu “Ukrainas uzvaras” jēdziena definīciju,” sacīja eksperts. “Kas ir šī uzvara? Vai tas ir kaut kāds izlīgums sarunu ceļā?
Kofijs uzsvēra, ka “prezidents Zelenskis ir skaidri licis saprast”, ka uzskata “Ukrainas teritoriālās integritātes pilnīgu atjaunošanu, pamatojoties uz 1991.gada robežām” par uzvaru.
Šajā sakarā, pētnieks ir pārliecināts, ka Rietumiem vajadzētu būt skaidram plānam, kā sniegt palīdzību un atbalstu Ukrainai, pamatojoties uz to, ka Kijiva centīsies atjaunot savu pilnu teritoriālo integritāti, tostarp Krimu.
“Problēma, ar kuru mēs saskaramies šeit, Vašingtonā, ir tā, ka valdība nav skaidri izskaidrojusi amerikāņu tautai, kāpēc situācijai Ukrainā ir nozīme,” sacīja Kofijs. “Mums jāsāk uzskatīt karu Ukrainā kā “nepārtrauktu kampaņu”. kurā, kamēr ASV gatavo Ukrainu pretuzbrukumam, palīdzība Ukrainai paredzēta arī nākamā gada ziemā.
Turklāt Luks Kofijs ir pārliecināts, ka “Eiropā ASV jāturpina strādāt ar sabiedrotajiem un partneriem, lai uzlabotu savas militārās spējas”.
“ASV ir daudzas drošības un ekonomiskās intereses Eiropas kontinentā, un mums tas viss ir jāņem vērā,” sacīja Kofijs, “pārskatāmā nākotnē un, iespējams, vienmēr, ASV būs jāsaglabā paplašināta militārā klātbūtne Eiropā.”
Rika Semerkeni, Starptautiskā republikāņu institūta Transatlantiskās stratēģijas vecākā padomniece, sacīja, ka “Eiropa ir piedzīvojusi neticamas pārmaiņas” savā attieksmē pret Krievijas Federāciju.
“Tas bija vairāku lielu teoriju sabrukums, uz kurām balstījās tās attiecības ar Krieviju. Piemēram, ideja, ka savstarpējā tirdzniecība un tirdzniecības attiecību paplašināšana radīs stabilitāti un drošību vai, ka sadarbība teritoriālajos sektoros var novest pie stratēģiskas sadarbības. Eiropas valstu reakcija uz Krievijas karu Ukrainā ir vairāk nekā tikai reakcija uz jaunu ģeopolitisko realitāti. Tā ir konfrontācijas neizbēgamības apzināšanās,” uzsvēra eksperte.
Semerkeni ir pārliecināta, ka “šobrīd Eiropas kontinentā ir notikusi radikāla nobīde lēmumu pieņemšanas centros gan ES, gan NATO: “tagad dienaskārtības jautājumus ģenerē viduseiropieši”.
“Ģeopolitika viņos radīja ģeostratēģisko domāšanu,” atzīmēja analītiķe, “drošības izpratnē izveidojās stabilas mentālās saites – ar NATO, ar ASV, un drošības garantijas kļuva skaidri saistītas ar dalību ES. Rietumeiropiešiem vajadzētu vairāk ieklausīties viduseiropiešu teiktajā.
“Lielās cerības”: gaidāmais NATO samits Viļņā
Ukraina, pēc Lūka Kofija domām, “var būt pirmā, kas saņems individuālu rīcības plānu”.
Eksperts ierosināja izveidot kaut kādu “trasta fondu, kurā NATO vāktu resursus un finansējumu, lai apmācītu ukraiņu karavīrus uz modernas militārās tehnikas, kas pašlaik, iespējams, netiek nodrošināta Ukrainai, bet ko alianse var nodot Ukrainai. nākotnē.”
Piemēram, analītiķis uzskata, ka ir pienācis laiks pieņemt lēmumu par ceturtās paaudzes iznīcinātāju, piemēram, F-16, nodošanu Ukrainai.
“NATO būtu jājautā Ukrainai, vai tā vēlas aktīvi piedalīties alianses ātrās reaģēšanas spēkos “, skaidroja Kofijs.
Analītiķis ierosināja arī izveidot “NATO sertificētu modernās kara izcilības centru”.
Pēc eksperta domām, “Pēdējo divu desmitgažu laikā NATO ir koncentrējusies uz zemas intensitātes konfliktiem, nemiernieku apkarošanu un reģionālo kaujinieku operācijām. Bet Ukraina ved modernu karu ar citu lielu valsti. Tas ne tikai palīdzētu NATO apgūt Ukrainas bruņoto spēku pieredzi, bet arī kļūtu par simbolisku sākumu Ukrainas uzņemšanai NATO.
“Centrālā un Austrumeiropa ar nepacietību gaida alianses tikšanos jūlijā,” sacīja Rika Semerkeni.
“Šīs valstis Ukrainu uzskata par jaunu partneri. Uzskatu, ka šobrīd ir īstais brīdis izmantot iespēju kļūt par “vēstures veidotājiem” un veidot turpmāko stabilitātes struktūru,” apliecināja eksperte.
Pavlo Kļimkins brīdināja neatkārtot pastāvīgo Rietumu fundamentālo kļūdu: “nogaidīt un nākt klajā ar dažādām “sarkanajām līnijām””.
“Mums Viļņā NATO samitā ir jāsaņem spēcīgs vēstījums no Rietumiem, neizvirzot nekādus ierobežojumus, vadlīnijas vai nosacījumus, jo mūsu mērķis ir sakaut Krieviju. Kopā ar Rietumiem,” uzstāj Kļimkins.
“Mums ir darīšana ar “21. gadsimta Krieviju”, bet ar “19. gadsimta ambīcijām”. Ukrainā Krieviju var izšķirīgi sakaut. Tomēr vēsture mums māca, ka viņi var mēģināt “atgriezties”. Ideja, ka tuvojas kaut kāds mūžīgais miers, kā mēs domājām 90. gados, nekad nepiepildījās. Krievija savā ārpolitikā un ģeopolitikā prioritāti vienmēr piešķirs Centrāleiropai un Austrumeiropai, jo bez kontroles vai ietekmes uz tādām valstīm kā Ukraina vai Baltkrievija, Krievija vienkārši ir Āzijas, nevis Eiropas lielvalsts,” tā sarunas noslēgumā sacīja Lūks Kofijs.
