Ne NATO sabiedroto kolosālais ekonomiskais potenciāls, ne viņu šķietami gigantiskais arsenāls neliecina par Ukrainas priekšrocībām kaujas laukā. Īpaši nodiluma karā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada sociālais un ekonomikas analītiķis Sergejs Šelins
Līdz otrā kara gada beigām kļuva skaidrs, ka kaujas priekšrocības pār Krieviju, kas Ukrainai bija kopš 2022. gada rudens, tika zaudētas un, acīmredzot, uz ilgu laiku. Nav pamata uzskatīt, ka ukraiņu karavīru izturība un ukraiņu ģenerāļu profesionalitāte ir zemāka nekā krieviem.
Vienkārši Putina militārā mašīna ir kļuvusi materiāli spēcīgāka.
Līdzsvars bija īslaicīgs
No pirmā acu uzmetiena tas viss ir pretrunā ar notikumu dabisko loģiku. Iebrukums Ukrainā sākās ar absolūtu krievu pārākumu. Pēc SIPRI (Stokholmas Miera pētniecības institūta) aplēsēm, Krievijas militārie izdevumi pēdējā mierīgā 2021. gadā bija 11 reizes lielāki nekā Ukrainas izdevumi – attiecīgi 66 un 6 miljardi dolāru.
Bet tad Ukrainas sabiedrotie (tā sauktā Ramšteinas grupa), kurā ietilpst gandrīz visas NATO valstis un ducis citu, sāka piegādāt ieročus, sniedzot milzīgu finansiālu atbalstu, un Krievijas priekšrocībām vajadzēja pazust.
Šķiet, ka spēku samērs neatstāj jautājumus. Ramšteinas grupas kopējais IKP (gandrīz 50 triljoni USD) ir divdesmit reizes lielāks nekā Krievijas. Šīs grupas pārsvars oficiālajos militārajos tēriņos (1240 miljardi USD, saskaņā ar jaunākajām aplēsēm ) nav mazāks. ASV militārais budžets vien 2021. gadā bija 806 miljardi ASV dolāru, bet 2023. gadā tas pieauga līdz 858 miljardiem ASV dolāru.
Līdz 2023. gada sākumam Ķīles Pasaules ekonomikas institūta aprēķini jau parādīja, ka Ukrainai piegādāto Rietumu ieroču izmaksas ir kļuvušas salīdzināmas ar toreizējo Krievijas militāro ražošanu.
No 2022. gada februāra līdz 2023. gada novembra sākumam Ukrainas sabiedroto kopējā palīdzība (pārrēķinot eiro) sasniedza 242 miljardus, no kuriem divas trešdaļas ir Eiropas nauda, bet viena trešdaļa ir amerikāņu.
Tostarp finansiālais atbalsts sasniedza vairāk nekā 100 miljardus, un ieroču piegādes no ASV vien izmaksāja 44 miljardus, no Vācijas – 17 miljardus, no Lielbritānijas – 6 miljardus, no ES struktūrām – 6 miljardus utt. Pateicoties Rietumu finansējumam, paši militārie izdevumi Ukrainai jau ir strauji pieaugusi (dolāru izteiksmē) līdz 44 miljardiem dolāru 2022. gadā, un 2023. gadā tas, iespējams, būs vēl lielāks.
Šķiet, ka tas viss kopā rada materiālās priekšrocības ukraiņiem pār krieviem. Un kādu laiku tas patiešām notika. Bet ne tagad.
Kuram ir noderīgāki draugi?
Lieta nav tikai tajā, ka palīdzības paketes (60 miljardi ASV dolāru no ASV un 50 miljardi eiro no ES) ir iestrēgušas. Tā var būt īslaicīga kļūme. Taču jau pirms šī, pagājušā gada rudenī, militārā palīdzība samazinājās par 90% (Ķīles Pasaules ekonomikas institūta aplēse).
Nesenā Igaunijas Aizsardzības ministrijas ziņojumā teikts, ka ikmēneša vidējās ieroču piegādes Ukrainai no kara sākuma līdz šīm dienām tiek lēstas 5,3 miljardu ASV dolāru apmērā.Ņemot vērā Krievijas militāro izdevumu pieaugumu (2022. gadā 125 miljardi ASV dolāru, 160 miljardi ASV dolāru 2023.), šis Rietumu piegāžu līmenis pārstāja nodrošināt līdzsvaru pušu rokās pat pirms tas pēdējos mēnešos strauji samazinājās.
No Eiropas Savienības solītā 1 miljona artilērijas šāviņu Ukraina saņēma tikai 480 tūkstošus. Eiropas valstu varenā rūpniecība ar to ražošanu netiek galā. Amerikāņi ir piegādājuši 2 miljonus 155 mm šāviņu un sūdzas, ka viņu krājumi ir beigušies.
Bet Krievijā šāviņu ražošana ir trīskāršojusies. Kopā ar piegādēm no Ziemeļkorejas draugiem Krievijas armija gada laikā saņēma (it kā) 3,5 miljonus šāviņu un nepārprotami pārspēj ukraiņus ar uguns spēku. Bet dronu skaita ziņā, tostarp ar Irānas palīdzību, tā arī ieguva priekšrocības, kādas tai nebija kara sākumā.
Šķiet, ka Krievijas sabiedroto militārie tēriņi (tikai 7 miljardi ASV dolāru, pēc SIPRI datiem, no Irānas, un nav skaidrs, cik, bet diez vai daudz vairāk no KTDR) neļauj viņu arsenālam un militārajām rūpnīcām nopietni konkurēt ar amerikāņiem. Bet reālā aina ir pavisam cita.
Militārie izdevumi kā māksla mākslas dēļ
Būtu naivi skaidrot militāro krājumu izsīkumu tikai ar iekšzemes ķīviņiem starp republikāņiem un demokrātiem Amerikā un Ungārijas premjerministra Viktora Orbana intrigām Eiropā. Salīdzinot ar Rietumu industriālo potenciālu, piegādes Ukrainai ir ļoti nelielas. Pat to palielināšanu līdz tikai 0,25% no Ramstein grupas valstu IKP Ukrainas draugi pasludina par gandrīz nesasniedzamu sapni.
Jautājuma cena salīdzinājumā ar kopējiem Rietumu militārajiem izdevumiem izskatās ļoti pieticīga. Nemaz nerunājot par to, ka šķiet, ka it kā kāds lobē ieroču ražošanu Ukrainai. Galu galā militāri rūpnieciskais komplekss Rietumos, un jo īpaši Amerikā, it kā ķer jebkādus pasūtījumus un šim nolūkam it kā kūda uz kariem visos kontinentos.
Vismaz Kreivijā stāstam par “nāves tirgotājiem” tic jau kopš padomju laikiem, un tieši ar tā palīdzību valdības propagandisti pērn skaidroja pirmos Rietumu lēmumus par ieroču piegādi Ukrainai.
Taču nekas neliecināja, ka amerikāņu militāri rūpnieciskā kompleksa lobisti vēlētos šīs piegādes. Un ne velti. Ričards Lahmans, populārs vēstures sociologs un Amerikas Savienoto Valstu pagrimuma skaidrotājs, ir vairākkārt rakstījis par “milzīgā ASV militārā potenciāla dīvaino kombināciju un nespēju izmantot šo spēku, lai sasniegtu militāras uzvaras”: “Progresīvie ieroči turpina absorbēt lauvas tiesu no Pentagona budžeta, pat ja “šie ieroči ir fundamentāli slikti piemērojami reālajiem kariem, ko 21. gadsimtā risināja ASV”.
Rietumu un it īpaši Amerikas ieroču ražotāji nemaz nevēlas izgatavot lētus šāviņus vai lētus dronus, vēl jo mazāk kūdīt uz kariem, kuros tiek patērēta šī munīcija un militārais aprīkojums. Daudz izdevīgāk ir nodarboties ar unikālām un fantastiski dārgām ieroču sistēmām, kuras tiek ražotas supersarežģītās ražotnēs nelielos apjomos un biežāk pat nepiedzīvo iespēju, lai redzētu kaujas izmantošanu.
Nodiluma karš visu saliks savās vietās
Lielākā daļa Rietumu militāro izdevumu tiek novirzīti abstraktiem mērķiem, bet tie arsenāli, kas tiek izmantoti reālos karos, izrādās diezgan salīdzināmi ar Krievijas, Irānas vai Ziemeļkorejas arsenālu. Tāpēc arī irāņu lēti apmācītajiem un bruņotajiem Hamas kaujiniekiem izdevās ielauzties Izraēlā, bet Jemenas huti, pilnīgi lēti Irānas pilnvarotie, tagad veiksmīgi novērš starptautisko kuģošanu Suecas kanālā.
Ļoti iespējams, ka Krievijas militārās ražošanas kāpumu veicināja arī tas, ka Krievijas Aizsardzības ministrijas pasūtījumu izpildei plaši tiek izmantoti civilie ražotāji, daudz lietišķāki nekā stīvie piegādātāji no militāri rūpnieciskā kompleksa.
Līdzīgā veidā savu militāro ražošanu var attīstīt arī ukraiņi. Lielākā daļa no viņu milzīgā militārā budžeta līdz šim tiek novirzīta armijas uzturēšanai un militārpersonu samaksai. Ukrainas rūpniecības potenciāls acīmredzami nav pilnībā mobilizēts. Rietumu investīcijas vietējā munīcijas un dronu ražošanā, iespējams, dos lielāku atdevi nekā viņu pašu valstīs.
Runājot par pašām Rietumu valstīm, to publiskās pārvaldības kvalitāte un spēja realizēt lielus projektus šobrīd ir izteikti zemāka nekā labākajos laikos. Bet tā ir saglabāta, pat ja pēdējos divos gados ASV un ES militāri ekonomiskie mehānismi nedarbojās, kā cerēts.
Tagad Rietumos un, iespējams, arī Ukrainā, pieaug vēlme dzirdēt kaut kādus miera priekšlikumus no Maskavas. Bet, kad kļūs skaidrs, ka Putina režīms netiecas pēc miera vai pat reāla pamiera, izsīkuma karš tiks atzīts par neizbēgamu.
Un Ukrainas militārā atbalsta mašīna sāks darboties ātrāk un uzticamāk nekā iepriekš.
