Attiecībās – it īpaši sākumposmā – cilvēki diezgan bieži sāk ”ņaudēt” viens ar otru, sarunāties apzināti bērnišķīgā balsī, būt maigiem, pārrunājot pat diezgan nopietnas tēmas, dažreiz izdomā īpašus vārdus un iesaukas, kuru nozīme. neviens, izņemot pašu pāri, nesaprot.
To visu sauc par “baby talk”, kas burtiski tulkojumā no angļu valodas nozīmē “bērnu saruna”. Kāpēc mums tas ir vajadzīgs attiecībās? Vai tiešām savus partnerus uztveram kā bērnus?
Lielākā daļa cilvēku iziet cauri “kaķīšu” un “zaķīšu” stadijai. Un tas ir labi
Līdz pagājušā gadsimta beigām zinātnieki uzskatīja “baby talk” fenomenu kā kaut ko tādu, kas notika tikai starp mātēm un bērniem. 90. gados pētnieki sāka domāt, ka, iespējams, šāda komunikācija palīdz nodibināt emocionālu saikni ne tikai starp vecāku un bērnu, bet arī romantiskās un draudzīgās attiecībās.
Saskaņā ar anonīmām aptaujām aptuveni 75% pāru izmanto “baby talk” un “īpašo valodu”, lai sazinātos viens ar otru. Kāpēc anonīmi? Jo daudziem, neskatoties uz vēlmi sarunās būt maigam, tas šķiet kaut kas dīvains vai apkaunojošs.
Forumos daži sauc “baby talk” par nepiemērotu lietošanai pat ar bērniem. Lai gan, pēc ekspertu domām, ar viņiem tas ir jādara: tādējādi bērns labāk saprot pieaugušos un atšķir, kad runa ir vērsta pret viņu un kad tas ir, varētu teikt, “fona troksnis”. Un ar vienkāršojumu palīdzību mazuļi valodu apgūst ātrāk .
Amerikāņu psihologs Marks Traverss ir pārliecināts, ka arī attiecībās ar “baby talk” nav jākautrējas.
”Ja tu lieto mājdzīvnieku vārdus, kas liktu tev publiski sarkt, zini, ka šādām runām nevajadzētu tevi apmulsināt. Šī ir tikai verbāla izpausme unikālai saiknei, kuru pilnībā varat saprast tikai jūs un jūsu partner, norāda psihologs.
ASV antropologs Dīns Folks apstiprina, ka ar tādiem vārdiem kā “kaķītis”, “zaķītis”, “putniņš”, “mazulis” un ”ņaudēšanu” otram, pāri pauž intīmu pieķeršanos un “atsaucas uz agrīnu mātes mīlestības pieredzi”. Bet Tallinas Universitātes profesore un sociolingvistikas speciāliste Kapitolina Fedorova sacīja, ka tas var darboties arī draugu lokā: runāšana “īpašā valodā” palīdz radīt “grupas identitāti” un “ķermeņa intimitāti valodas līmenī”.
“Baby talk” pat norāda uz to, cik tuvas jums ir attiecības. Un “baby talk” var būt dažāda
Traverss skaidro, ka mīlestība un komforts var mūs nomierināt. Tātad, ja mēs jūtamies ērti un relaksēti kopā ar kādu, nav pārsteidzoši, ka mēs sākam runāt ar “baby talk” un mīļvārdiņus.
“Tas, ka jums vispār ir šie vārdi, liecina par to, cik īpašas ir jūsu attiecības,” uzsver psihologs.
Traverss, atsaucoties uz pētījumiem, apliecina: pāriem, kuri savā starpā izmanto “baby talk”, ir daudz augstāka pieķeršanās vienam pret otru. Bet ne tikai: šādās attiecībās viņi arī atraduši zemāku izvairīšanās līmeni (atteikšanos tuvināties) nekā pāriem, kur neveidojās “īpaša valoda”.
Starp citu, tas joprojām atšķiras no “baby talk”, ko lietojam saziņā ar bērniem. Saziņa ar bērnu, atšķirībā no partnera, nav veidota uz vienādiem noteikumiem.
“Pieaugušo attiecībās lomas visbiežāk mainās, cilvēki savstarpēji izmanto “zaķīti”, “kaķīti”, “mazulīti” vai “čabulīti”. – Mīlestības runā (”ņaudēšanā”) nav pronominālu nobīdes — tas ir tad, kad “es, tu, viņš, viņa, tu” vietā tiek lietots “mēs”. Piemēram, sieviete par savu meitu saka: “Tagad mēs ķemmēsim Ilzīti”, lai gan meiteni ķemmēs tikai māte. To starp mīļotājiem ir diezgan grūti iedomāties.
Turklāt cilvēki bieži izmanto “baby talk” ar dzīvniekiem. Arī šajā nav nekā dīvaina.
”Pieaugušā dzīve var būt sāpīga un nogurdinoša, īpaši ņemot vērā emocionālās enerģijas daudzumu, ko ikdienā tērējam, uzturot pilnvērtīga pieauguša cilvēka tēlu. Šeit mums ir vajadzīga “baby talk”, saka amerikāņu psihoterapeits Nans Vaizs.
