Kaujas Kurskas apgabalā turpinās jau trīs nedēļas. Un, ja rūpīgi izlasa visu, ko militārie kanāli rakstījuši par pēdējiem notikumiem, tad nesagatavotam lasītājam var rasties pilnīgi pamatots jautājums: kā tad ar Putinu? Kāpēc Z-autori ir gatavi vistiešākajā veidā “nogriezt patiesību” un “diskreditēt” armiju, vienmēr atrast kādu vainīgo, bet nekad neuzdrošinās neko teikt par Augstāko? Par to varam uzzināt Kremļa opozicionāra, rakstnieka, vēsturnieka un Z-kopienas pētnieka Ivana Filippova rakstā.
Kopš brīža, kad pirmās Ukrainas militārpersonas šķērsoja Krievijas valsts robežu, Z-kanāli ne tikai raksta par kaujām, bet arī meklē atbildīgos par Ukrainas bruņoto spēku izrāvienu. Kāpēc nocietinājumi nespēja palēnināt ienaidnieka armijas virzību un kur tie atrodas, pat ja tiem tika iztērēti 15 miljardi rubļu? Vainīgs ir bijušais apgabala gubernators Starovoits! Kāpēc principā Krievijas militārpersonas pieļāva tādu Ukrainas tehnikas un personāla uzkrāšanu uz robežas? Kāpēc viņi to neredzēja un nenovērsa? Vainojams ir Ģenerālštāba priekšnieks Gerasimovs, kurš bija informēts par ienaidnieka plāniem, taču viņš “atmeta ar roku”.
Kāpēc valsts televīzijas kanāli un citi mediji trešajā iebrukuma nedēļā turpina runāt par pilnvērtīgām kaujām Krievijas teritorijā kā par neveiksmīgu pārpratumu? Kur ir atbildīgie par informācijas politiku?
Un tikai viens jautājums paliek neuzdots: bet, ko tas tur, kā viņu sauca, prezidents?
Protams, paša Vladimira Putina uzvedība pēc kauju sākuma Kurskas apgabalā nevienu īpaši pārsteigt nevar: jau kopš pirmajiem valdīšanas mēnešiem par prezidentu bijis zināms, ka ārkārtas situācijās viņš vienmēr pazūd. Tāpēc tagad viņš vispirms devās uz Azerbaidžānu, pēc tam apmeklēja Ziemeļosetiju, Kabardu-Balkāriju un Čečeniju. Vladimirs Putins ar interesi vēroja, kā Ādams Kadirovs šauj no ložmetēja, izmēģināja slaveno ābolu zefīru, devās “pie cilvēkiem” Vladikaukāzā un pat tikās ar īpaši atlasītām Beslanas māmiņām (to bija trīs).
Visas šīs dienas, ja Putins runāja par kaujām Kurskas apgabalā, tas bija tikai protokola frāzēm, kurām nebija praktiskas nozīmes. Un tas nav pārsteidzoši. Interesanta ir cita lieta. Ja kāds ārējais novērotājs mēģinātu gūt priekšstatu par to, kā darbojas mūsdienu Krievijas valsts, kā informācijas avotu izmantojot tikai Z-kanālus, viņa skatienam atklātos pārsteidzoša aina.
No vienas puses, mūsdienu Krievija ir autoritārs režīms, kurā visa vara ir viena cilvēka – Putina – rokās. Tieši uz viņu noslēdzas pati “varas vertikāle”, viņš ir tas, kurš izlemj visus jautājumus valstī – no “speciālās militārās operācijas” sākuma līdz jautājumam par “iespēju veidot mobilās katlu mājas teritorijām, kas robežojas ar Ukrainu. Tajā pašā laikā, kad valstī notiek patiesi vēsturiska mēroga notikums, vispār nav runas par valsts pirmās personas atbildību, kura, atcerēsimies, ir arī valsts bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks. Taču pat nerodas neviens jautājums.
No kurienes šajā autoritārajā sistēmā ar fiktīvām vēlēšanām radās bijušais Kurskas apgabala gubernators Starovoits, kurš nespēja organizēt viņam uzticētās teritorijas aizsardzību? Nav skaidrs. Kas viņu iecēla šajā amatā? Dīvains jautājums. Viņš droši vien iecēla sevi. Un ģenerālštābs – kāpēc to vada cilvēks, kurš ir acīmredzami nekompetents kara jautājumos, kura atbildība ir tāda? Droši vien vējš to atpūta.
Visbeidzot, apkopojot visas Z-autoru pretenzijas kara laikā, kā tas nākas, ka visa sistēma ir veidota ap korupciju un nekompetenci, kur jebkurš sasniegums ir iespējams tikai par spīti, nevis dēļ? No kurienes radās visi tie cilvēki, kuru vainas dēļ karojošo armiju lielā mērā atbalsta brīvprātīgie? Īsu un kodolīgu atbildi uz šo jautājumu formulēja nelaiķis Z-autors Andrejs “Murzs” Morozovs: “tas vienkārši pats izdirsās”.
Z-kanālu autori bieži raksta par Vladimiru Putinu. Viņi viņu godbijīgi sauc par Augstāko. Vai Tumšāko. Vai, sekojot Margaritas Simonjanas ieviestajai praksei, vienkārši Priekšnieks. Bet Priekšnieks var veikt tikai varoņdarbus, un, pats galvenais, viņš nekad un nekādos apstākļos nevar būt atbildīgs par neveiksmēm.
Pagājušajā nedēļā Z-autori atcerējās Jevgeņiju Prigožinu, kurš pirms gada avarēja lidmašīnā. Lielākajai daļai militārās kopienas pārstāvju Prigožins ir gandrīz svēta figūra. Viņš nomira visdīvainākos apstākļos. Pats Vladimirs Putins, komentējot sava cīņas biedra nāvi, vispirms sacīja, ka Prigožina un Utkina ķermeņos atrastas rokas granātu lauskas, un pēc tam sūdzējās , ka “nav veikta pārbaude par alkohola vai narkotiku klātbūtni upuru asinīs”.
Vai tad Z-autori ticēja Krievijas prezidentam? Nē. Vai viņi saprot, kurš ir atbildīgs par ”Vāgnera” PMC vadības pēkšņo nāvi? Bez šaubām – jā. Bet tajā pašā laikā vairākos svinīgos jubilejas tekstos nav pat mājiena par Vladimira Putina atbildību par Prigožina nāvi. Z-kanāli baidās pat šādi formulēt jautājumu.
“Pēc gada parastie cilvēki saka, cik ļoti viņiem pietrūkst vadoņa, kurš bija Prigožins, un turpina nest ziedus uz viņa kapa. Un tagad, gadu vēlāk, es skaidri redzu, ka valsts ir zaudējusi stipru tērauda dūri. <…> Šo ierakstu, kas ir veltījums piemiņai, vēlos beigt ar frāzēm, kuras kļuva patiesi populāras kara laikā un kuras mums dāvāja Jevgeņijs Viktorovičs: <…> Labāk varonim mirt nekā dzīvot kā pidarass,” raksta kanāla “RosgVardeets” autors.
“Ceru, ka īstie nodevēji maksās ar savām asinīm par prezidenta uzticības nodevību, mēģinājumu pārdot valsti un daudzajiem upuriem, pie kuriem noveda viņu noziedzīgās darbības,” šņukst Anastasija Kaševarova.
“Varoņu atmiņa ir dzīva. Un varoņi ir dzīvi. Un Prigožins ir dzīvs! Viņš nenodeva valsti, prezidentu un tautu,” secina bijusī Sarkangalvīte un tagad viena no kara asinskārīgākajām priesterienēm Jana Poplavskaja.
Cilvēki, kuri jau sen lasa Z kanālus un sistemātiski ļoti labi zina, ka Putina lēmumu apspriešanai un vēl jo vairāk kritizēšanai ir nepateikts, bet ļoti stingrs tabu. Tieši par tā pārkāpumu “krievu pavasara varonis” Igors Strelkovs devās uz ne tik tālām vietām. Kamēr Igors Ivanovičs kritizēja militāro vadību, “dzīvojot uz rozā poniju planētas”, neviens viņu neaiztika, taču, tiklīdz viņš sāka izteikt šaubas par Augstāko, biedrs majors nekavējoties pievērsa viņam ciešu uzmanību.
Šodien, ja Z-kanālā ir kritika Putinam, tā ir garantija, ka autors dzīvo ārzemēs. To var atļauties rakstīt kanāla autors Alekss Pārkers, kurš, pēc viņa paša vārdiem, dzīvo Kanādā (to nav iespējams apstiprināt vai noliegt), vai Strelkova domubiedrs Ļevs Veršinins, kurš dzīvo Spānijā.
“KF Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks joprojām ir talantīgs militārais vadītājs, kurš izgāza sagatavošanos ”speciālajai militārajai operācijai”, tās plānošana, tās pirmo posmu, atdeva placdarmus Kijivas, Čerņihivas, Sumi apgabali, pēc tam nodeva gandrīz visu Harkivas apgabalu, Hersonas pilsētu. Visas īsās apskaidrības pilnīga pizģeca laikā notika, pateicoties citiem ģenerāļiem, neskatoties uz Gerasima rīcību. <…> Skaidrs, ka galvenā atbildība gulstas uz Pipu, kurš turpina turēt šo piedzērušos vojevodu ģenerālštābā, baidoties, ka armija pārvērtīsies par politisku faktoru cita harizmātiska un inteliģenta NGSH ( Ģenerālštāba priekšnieks) vadībā.” To jūs varat rakstīt tik atklāti no Kanādas.
Bet no tālās Spānijas var rakstīt šādi : “Rādās absolūts iespaids, ka prezidentu Kurska vienkārši neinteresē. Divu nedēļu laikā viņš neuzrunāja tautu, TIEŠI neizteica atbalsta vārdus Kurskas apgabala iedzīvotājiem, neapmeklēja Kursku, nav ticies ar bēgļiem, neuzklausīja viņu sūdzības vai palīdzības vēlmes. <…> Pat formāli. Tie, kas plāno viņa braucienus un tikšanās, diezgan apzināti veido Putinam MAKSIMĀLI KAITĪGU tēlu. Tas viss ļauj pieņemt, ka viņu norakstīja un nosodīja viņa paša vide. Vai pats “visavienības vecākais” to saprot? Velns viņu zina. Ja viņš saprot, tas nozīmē, ka viņš neko nevar darīt. Ja viņš nesaprot, tas nozīmē, ka viņš jau sen ir bijis marionete AP (prezidenta administrācijas) rokās, un šobrīd viņa priekšnesums beidzas un drīz aktieris tiks noņemts no skatuves.
Tādu atklātību var atļauties tikai Z-autori no mānīgā NATO bloka valstīm. No Kurskas apgabala teksts par Gerasimova ziņojumu un Putina reakciju būtiski atšķirsies : “Video ir bez skaņas, bet daudz kas ir skaidrs no prezidenta sejas izteiksmes. Sejas izteiksmēs redzēju gan neuzticību dzirdētajam, gan neapmierinātību, jo, iespējams, dzirdētais nesakrīt ar to, ko Augstākais zina no citiem kanāliem. Šis ir citāts no slavenā Z-autora un tagad arī Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītāja Romāna Alehina padomnieka.
Vienkāršākais veids, kā izskaidrot šo situāciju, ir bailes. Autoritārā valstī ir dīvaini gaidīt kaut ko citu. Nezināma iemesla dēļ raksts par “armijas diskreditēšanu” acīmredzot neattiecas uz Z kanāliem, taču Vladimira Putina kritika, kā jau rakstīju iepriekš, ir stingri aizliegta. Reti kurš vēlas riskēt – un vēlme nesēdēt kā cilvēkam ir pilnīgi saprotama. Bet man šķiet, ka tas nebūt nav tikai bailes.
Ticība Putinam — tieši ticība šī vārda reliģiskajā nozīmē — ir kara atbalstītāju pasaules uzskata pamats. Ticība savai nemaldībai, gudrībai, dziļai situācijas izpratnei. Pārliecība, ka atsevišķas sakāves un nepareizi aprēķini nav nejauši un, ka Augstākajam ir plāns, ko parastie cilvēki vienkārši nevar saprast. Ticība, ka viss nav velti. Tas ir pats svarīgākais – lai tie upuri, kas tiek nesti, arī cilvēku upuri, nav bijuši velti, jo Tumšākais zina, ko dara. Jo, ja pēkšņi ticīgais pieļauj kaut mazākās šaubas, pat uz sekundi šaubās par Priekšnieka kompetenci, visa viņa pasaule sabruks. Ja Viņš kļūdās, tad kāpēc es viņam sekoju? Kas es esmu pēc šī? Kam tas viss bija domāts?
Kategoriskā nevēlēšanās pat uzdot šos jautājumus ievērojami pārspēj bailes no represijām. Galu galā ticība pēc definīcijas dod cerību. Bet kā ar kaujām Kurskas apgabalā, kā Viņš varēja ļaut tam notikt? Bet viņš arī neko, viņš to neļāva. Tas vienkārši pats izdirsās…
