Šajā rakstā esam apkopojuši vairāku ekspertu redzējumu par Irānas bezpilota lidaparātu “uznāciena” norisēm un to sekām karā Ukrainas
Irānas bezpilota lidaparātu masveida uzbrukumi dzīvojamajiem rajoniem un civilajiem objektiem Ukrainā, kā arī to pavadošie raķešu triecieni, šķiet, iezīmē jaunu posmu Krievijas iebrukumā Ukrainā.
“Droni ir paredzēti, lai terorizētu civiliedzīvotājus,” saka Kijivā dzīvojošā žurnāliste Olga Tokarjuka, kura 2022. gada 18. oktobrī kopā ar citiem ekspertiem diskutēja Atlantijas padomes Twitter platformā. – Droniem vajadzēja nobiedēt civiliedzīvotājus. Tos ir grūti atklāt iepriekš, taču pilsētnieki tos bieži redz pirms sprādziena, viņi diezgan ilgi var dzirdēt tiem raksturīgo sprakšķi, prātojot, kur šis drons īsti trāpīs … ”
Irānas drons HESA Shahed-136 (tulkojumā “liecinieks”) tika saukts par “mopēdu” primitīva divtaktu dzinēja skaļās raksturīgās skaņas dēļ, un žurnālisti uzskata, ka to uzlidojumos ir klasiska psihiska uzbrukuma elements – pēc analoģijas ar pikēšanas skaņu, kas pazīstama tikai no filmām ar vācu nacistu Junkers Ju-87 Stuka.
Raķešu un savu trieciendronu trūkuma dēļ Krievija bija spiesta pirkt dronus no Irānas. Vai to iegāde mainīja spēles noteikumus Ukrainas karā? “Nē,” viennozīmīgi atbild atvaļinātais ģenerālis Marks Hertlings, Amerikas Savienoto Valstu armijas Eiropā komandējošais ģenerālis 2011.–2012.
Savā atbildē ģenerālis apkopo vēsturisko un filozofisko bāzi: Karls fon Klauzevics (Carl von Clausewitz, 1780–1831), Prūsijas militārais vadītājs, kara teorētiķis un vēsturnieks, izcēla trīs galvenos militārās uzvaras faktorus: cilvēki, armijas militārās spējas un valdības politiskā griba. Krievijas bezpilota lidaparātu un raķešu uzbrukumi negatīvi neietekmē nevienu no šiem faktoriem: “Putins vispirms vērsās pret civiliedzīvotājiem, mēģinot tos iebiedēt. Šķiet, ka uzbrukumiem ir tieši pretējs efekts: Putins faktiski ir piešķīris jaunu intensitāti ukraiņu vēlmei uzvarēt, sacīja Hertlings. – Un es domāju, ka viņš to izdarīja, jo nav spējīgs izmantot bezpilota lidaparātus pret Ukrainas militārpersonām. Un tas ir otrais Klauzevica triādes faktors.
“Geran” dronu bezjēdzība frontē
Kāpēc Irānas droni ir bezjēdzīgi tīri militārā ziņā – pret Ukrainas bruņoto spēku vienībām? Fakts ir tāds, ka šai zemā ātruma (185 kilometri stundā) primitīvi ložņājošajai munīcijai nav pat videokameras. Vadība tiek veikta, izmantojot vājstrāvas inerciālo sistēmu (žiroskopus) un augstas precizitātes satelītu GPS un GLONASS saskaņā ar iepriekš ievadītām mērķa koordinātām. Tādējādi to var izmantot tikai pret ilgstoši stāvošiem un labi zināmiem stacionāriem objektiem – un tie ir tieši civilie objekti. Militārie mērķi ir daudz mobilāki un maskētāki, un Krievija lielākoties nespēj nodrošināt tiem pietiekami operatīvos izlūkdatus.
Izlūkošana ir salīdzinoši vājš Krievijas armijas punkts. “Krievi nespēj efektīvi atklāt Ukrainas militāros mērķus, jo ukraiņi labi pārvalda savu operatīvo drošību un ātri virzās uz priekšu,” skaidro ģenerālis Marks Hertlings. – Tā kā, palaist bezpilota lidaparātus var tikai uz neklasificētiem lieliem statiskiem objektiem. Tas arī liek domāt, ka Krievijas bruņotajiem spēkiem sāk beigties precīzi vadāmā munīcija, un tiem ir jāpaļaujas uz pirkumiem no citām valdībām.
Pīters Dikinsons , Atlantic Council eksperts, Ukraine Alert and Business Ukraine Magazine redaktors, kurš pašlaik atrodas Ukrainā, piekrīt, ka “dronu uzbrukumi nepārkāps ukraiņu apņēmību pretoties Krievijas agresijai. Sajūta tāda, ka šis uzbrukums lielākajā daļā ukraiņu izraisa tikai dusmu sajūtu. Tas tikai veicinās Ukrainas militārpersonu apņēmību cīnīties pretī, kā arī civiliedzīvotāju apņēmību turpināt pretoties.
Dikinsons piekrīt, ka bezpilota lidaparāti un raķešu uzbrukumi civilajai infrastruktūrai paši par sevi nav mainījuši spēles noteikumus, taču tomēr “tas bija liels šoks, jo pirms tam bija sajūta, ka Ukraina jau ir uz uzvaru ceļā un karš virzās ļoti pozitīvi. Šī sajūta radās pēc tam, kad Ukraina guva lielus panākumus pie Harkovas un pēc tam dienvidos. Jaunie aizmugures gaisa uzbrukumi bija efektīvi, lai mainītu šo naratīvu”.
Pīters Dikinsons uzskata, ka jaunajā krievu taktikā ir tīri militāra loģika: “Ja šādi uzbrukumi tiks veikti regulāri, tas nozīmē, ka militāristi būs aizņemti ar to atvairīšanu, mēģinot notriekt šos dronus un raķetes, ko viņi jau dara diezgan veiksmīgi. Bet tas ierobežo viņu spēku. Un tas nozīmē, ka Ukrainas pretgaisa aizsardzība jāiesaista gandrīz visur, nevis tikai frontes līnijā, kur tai būtu jānodrošina uzbrukums un aizsardzība. Tāda ir jauno uzbrukumu militārā loģika.
Ģenerālis Marks Hertlings piebilst: “Diemžēl militārās stratēģijas loģika ne vienmēr sakrīt ar to, ko valdība vai civiliedzīvotāji vēlētos aizsargāt. Gaisa aizsardzība nevar aizsargāt visus un visur.
Kā liecina atklātie avoti, Ukrainas pretgaisa aizsardzības efektivitāte ir diezgan augsta: tiek pārtverta aptuveni puse raķešu un vismaz 70% bezpilota kamikadze lidaparātu. Hertlings pierāda Izraēlas efektīvās pretraķešu aizsardzības piemēru: tur mēs runājam par Telavivu, Jeruzalemi un vēl divām vai trim pilsētām. Tas pēc apjoma nav salīdzināms ar Ukrainu: “Visu veidu pretgaisa aizsardzība (īsa, vidēja, liela attāluma) ir vienkārši neiespējama, lai aptvertu katru mērķi.”
Bijušais ASV Aizsardzības departamenta analītiķis Marsels Plihta piekrīt: “Ukrainas bruņotie spēki šodien saskaras ar dilemmu — viņiem ir jāizvēlas starp to, vai pretgaisa aizsardzību paturēt frontes līnijās, lai atbalstītu kaujas, vai atsaukt daļu no tiem uz aizmuguri, sakautu bezpilota lidaparātus un raķetes, kuri mērķēti uz pilsoniskajiem centriem. Šeit ir jāizdara grūta izvēle. Vēl viens veids, kā cīnīties, varētu būt elektronisko traucējumu staciju izmantošana. Tāpēc labs risinājums var būt elektroniskā karadarbība, apspiežot Krievijas dronu navigācijas sistēmas.
Miruša ”Geran” drona cena
Otrā pasaules kara laikā arī ļoti aktuāls bija jautājums par aizsardzību pret kamikadzēm. Tad līdzīgs apdraudējums Eiropas un Ziemeļatlantijas izpratnei par cilvēka dzīvības vērtību un kara noteikumiem arī nāca no Austrumu valsts, ar vienīgo atšķirību, ka žiroskopu un GPS/GLONASS funkcijas veica cilvēks-kamikadze. Aizsargāt amerikāņu karakuģus no lidmašīnām un kokpitā esošā kamikadzes torpēdām nebija viegli. Ir pagājuši astoņdesmit gadi, bet grūtības tikt galā ar šādiem uzbrukumiem lielākoties ir palikušas nemainīgas. Pirmkārt, tā ir ievērojami augstāka pretpasākumu cena salīdzinājumā ar primitīvu vienreizēju uzbrukuma šāviņu.
Shahed-136, ko Krievijā sauc par “Geran-2”, ir ļoti vienkārša ierīce. Tās garums ir 3,5 metri un spārnu izpletums ir 2,5 metri, tas sver 200 kilogramus un pārvadā 40 kilogramus smagu kaujas lādiņu (aptuveni pēc jaudas ekvivalents vienam aptuveni 200 milimetru kalibra šāviņam). Vienā “podā” (paceļamā konteinerā, kas nomaskēts par kravas automašīnu kasti) tiek ievietoti pieci nāvējoši dzeloņi, kurus palaiž, izmantojot pirotehniskos pastiprinātājus. Pēc tam tiek palaists četru cilindru benzīna dzinējs ar gaisa dzesēšanu (licencēta vācu Limbach L550E versija), kura jauda ir tikai 50 zirgspēki, un ar vienkārša propellera palīdzību ”Geran” tiek aizsūtīts, kā tiek uzskatīts, līdz 1800–2500 kilometriem. Bet galvenais, ka tas viss maksā tikai aptuveni 20 tūkstošus dolāru!
Salīdzinājumam: lētākā klasiskā pretgaisa aizsardzības sistēma – pārnēsājamais FIM-92 Stinger 1980.gadā maksāja (pēc mediju ziņām) 38 tūkstošus dolāru (tagad tas būtu aptuveni 135 tūkstoši). Un viena M28 GMLRS raķete, uzstadīšanai uz M-142 HIMARS vai M270 MLRS, maksā vismaz septiņu dronu cenu, 150 tūkstošus.
Speciālisti ir vienisprātis, ka, neskaitot navigācijas traucējumu iestatīšanas līdzekļus, lētākais kamikadzes notriekšanas veids, tāpat kā Otrā pasaules kara gados, ir pretgaisa ložmetējs. Vienīgi žēl, ka šajā gadījumā ir nepieciešams tiešs vizuālais kontakts ar mērķi, kas nozīmē, ka būs nepieciešams milzīgs ložmetēju punktu skaits, lai aptvertu visas Ukrainas debesis …
Lētas aizsardzības radīšanas problēma pret bezpilota lidaparātiem ir labi zināma inženieriem visā pasaulē. Arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta nekinētisku pretpasākumu izveidei droniem, ietverot ne tikai elektroniskā kontakta slāpēšanas līdzekļus, bet arī lāzerus. Tikmēr, spriežot pēc ziņām no Ukrainas, ”Geran” tiek pļauts ar visu iespējamo: no Kalašņikova triecienšautenes (pagaidām zināms viens gadījums) līdz lielām pretgaisa aizsardzības sistēmām, kas, protams, izsmeļ nepieciešamos dārgo raķešu krājumus, kuri nepieciešami, lai iznīcinātu tehnoloģiski progresīvākus mērķus.
Medijā ”The Drive” tika publicēts populārā militārā eksperta Tomasa Ņūdika raksts par to, kas, iespējams, ir visdārgākais veids, kā iznīcināt kamikadzes dronu. “Saskaņā ar oficiālo Ukrainas ziņojumu MiG-29 pilots vienas dienas laikā notrieca piecus “Shahed-136″,” raksta Nevdiks. Tiesa, pēc tam viņš norobežojās no šī fakta apstiprināšanas: “Tas atgādina fantastisko “gaiss-gaiss” uzvaru uzskaiti, kas kara sākumā pavadīja daļēji mītisko “Kijevas spoku”. Taču milzīgais bezpilota lidaparātu skaits, kas ir piegādāts Krievijai, nozīmē, ka tas vismaz varētu notikt.
“Viens no acīmredzamajiem ierobežojumiem bezpilota lidaparātu iznīcināšanā ir MiG-29 bruņojums,” analīzi turpina Tomass Nevdiks. – Šīs lidmašīnas parasti veic kaujas lidojumus ar divām Vympel R-27R (AA-10 Alamo) radaru vadāmām raķetēm un četrām R-73 (AA-11 Archers) siltuma mērķēšanas raķetēm. Tomēr, kā rāda pieredze cīņā pret bezpilota lidaparātiem Tuvajos Austrumos, siltuma mērķēšanas raķetes ne vienmēr ir labākais risinājums mazu bezpilota lidaparātu notriekšanai ar ierobežotu infrasarkano signālu, un R-27R minimālais darbības rādiuss (2 kilometri) var pieprasīt pilotam pirms šaušanas attālināties no mērķa. Jāpiebilst, ka minētās raķetes ir dārgas un lielas, sverot attiecīgi 253 un 103 kilogramus.
Tāpat kā sakāves gadījumā no zemes, labākais risinājums lidmašīnai ir ātrās uguns ložmetējs vai lielgabals. “Iespējams, MiG-29 iebūvētais 30 mm lielgabals būtu labākais risinājums šāda veida kaujā,” secina Nevdiks. “Lai gan tas prasītu daudz šaušanas prakses no pilota, un ložmetēja magazīna ir ļoti ierobežota.” Tajā ir tikai 150 patronas (vēlākajās MiG modifikācijās arī tās parasti tika samazināti līdz simtam!), kas ir pietiekami tikai dažām šaušanas sekundēm …
Nobeigumā jāpiebilst, ka tas pats MiG, kas notrieca Irānas dronus virs Ukrainas, rezultātā guva dzinēja bojājumus no mērķa šķembām: pilots katapultējās, lidmašīna pazuda. Tajā pašā laikā Rietumu eksperti lēš, ka pašreizējās MiG-29 izmaksas ir 11-25 miljoni dolāru. Un tas nozīmē, ka “atmaksāšanai” vajadzēja notriekt nevis piecus, bet 550-1250 ”Geran” dronus. Nemaz nerunājot par to, ka atšķirībā no droniem zaudētās lidmašīnas praktiski nav iespējams kompensēt.
Atvaļinātais ģenerālleitnants Bens Hodžess, ASV bruņoto spēku komandieris Eiropā 2014.-2017.gadā, uzskata, ka Ukrainai vajadzētu veikt preventīvus triecienus pret trieciendronu palaišanas ierīcēm, tostarp tām, kas atrodas Krievijā.
Pīters Dikinsons nepiekrīt šim ieteikumam: “Tas nekavējoties mainīs redzējumu par visu konfliktu. Rietumos ir liela vēlētāju grupa dažādās valstīs, kuru emocijas un jūtas uzreiz mainīsies. Tagad viņi uzskata Ukrainu par upuri, kas varonīgi cīnās, lai aizstāvētos pret lielvaras uzbrukumu, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc Ukraina ir baudījusi un turpina baudīt tik lielu starptautisko atbalstu. Ja tā tomēr sāks uzbrukt dziļi Krievijā, lai gan tas ir absolūti pamatoti no militārā un, iespējams, arī morālā viedokļa, tad tas radīs šaubas par iepriekšējo uztveri. Tāpēc šādu uzbrukumu veikšana būtu ļoti riskanta izvēle no stratēģiskā viedokļa.
Ģenerālis Marks Hertlings rūgti rezumē: “Diemžēl Ukrainu mūsdienās var saukt par militāro laboratoriju. Tās kaujas pieredze parāda, kā karš attīstās un kāda ir tā nākotne. Bet, runājot par droniem un raķetēm, mēs šodien nedrīkstam palaist garām to, kam Putins un Krievijas karaspēks tos izmanto: viņiem ir vajadzīgas šīs raķetes un droni, lai sakautu civiliedzīvotājus un sabiedrību. Tie ir kara noziegumi, kā definēts Ženēvas konvencijā, un es domāju, ka viena no galvenajām lietām, kas mums, Rietumiem un citiem, ir jādara, ir jāpadara Putins par izstumto pasaules arēnā un jāturpina viņu apsūdzēt kā kara noziedznieku Hāgas tiesā.”
