„Draudzība uz mūžu”, „mēs esam kā māsas”, „mēs esam tik līdzīgas” un citi bla bla bla… Mēs pašas to esam teikušas un, kad viņas izdara kaut ko, mūsuprāt, patiešām nekrietnu, aizmirstam, ka viņas taču bija visvisvislabākās draudzenes. Visādi citādi mēs pat klubā uz tualeti ejam kopā. Kā jau meitenes. Bet ir daži “bet”.
Es nemīlu savas draudzenes tādēļ, ka viņu ir tik daudz.
Man kļūst slikti no noslēpumiem, kuri taču sen vairs nevienam nav noslēpumi tieši tādēļ, ka draudzeņu ir tik daudz.
Es nemīlu savas draudzenes, jo viņas mēdz pamodināt mani nakts vidū ar saviem telefona zvaniem un šņukstēšanu klausulē par to, ka visi vīrieši ir cūkas. Turklāt ar periodisku atkārtošanos divas reizes mēnesī. Stāsti nemainās, mainās tikai viņu vārdi.
Es neciešu viņu mūžīgās intrigas un skaudību.
Man nepatīk, ka draudzenes aizņemas manas drēbes un, ja tomēr tās atdod, tad nocūkotas.
Es nemīlu savas draudzenes, jo viņas vienmēr kaut kur steidzas un vienmēr kaut ko kavē.
Man nepatīk, ka draudzenes aizņemas naudu, jo to viņas atdod tikai pēc piektā atgādinājuma.
Es neciešu, ka man mierīga vakara ar grāmatu rokās vietā ir jātriecas uz pilsētas otru malu, lai pēc kārtējās šķiršanās draudzeni mierinātu.
Man nepatīk, ka draudzenes stāsta vulgāras anekdotes un lasa lētus sieviešu romāniņus.
Viņas vienmēr aprunā un pasaka vismaz to, ka “tā nabadzīte sevi darbā ir galīgi nomocījusi un kļūs par tipisku vecmeitu”.
Ar viņām nav iespējams sastrīdēties, jo jebkuras manas dusmas viņas pārvērš muļķīgā jociņā un ķiķina kā skolas skuķi.
Un visbeidzot – es viņas neciešu, jo katrs vīrietis, ar kuru es mēģinu sākt attiecības, viņām pievērš lielāku uzmanību nekā man.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
