Ukraina ir kļuvusi par ķīlnieci iekšpolitiskajai cīņai ASV. Taču šķiet, ka Donalda Trampa atbalstītāji līdz galam neizprot savas spītības izmaksas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ukraiņu žurnālists Pavlo Kazarins
Pēc aukstā laika iestāšanās daudzi militārie eksperti steidza pasludināt Ukrainas militārās kampaņas rezultātus 2023. gadā par neveiksmīgiem. Iespējams, iemesls tam ir tas, ka viņi šo gadu salīdzināja ar pagājušo gadu, kad Ukraina spēja atvairīt ienaidnieku no galvaspilsētas, veikt Harkivas pretuzbrukumu un atbrīvot Hersonu. Bet dažreiz šķiet, ka ārējie novērotāji aizmirst par to, ar ko tieši Ukrainas armijai ir jācīnās.
Krievijas armija, neskatoties uz visiem tās trūkumiem, joprojām ir padomju impērijas mantiniece. Uzkrāto ieroču apjoms un mobilizācijas potenciāls ļauj “cīnīties ar gaļu”, īpaši nerēķinoties ar zaudējumiem. Turklāt Krievijas teritorija ir neaizskarama Rietumu ieročiem – Ukraina tur var veikt tikai sabotāžu un sūtīt dronus. Tas nozīmē, ka Krievijas dziļienē militārās rūpnīcas var darboties netraucēti.
Tajā pašā laikā Ukrainas aizmugures funkciju veic ASV un Eiropas Savienība. Jau pirms kara pašai Ukrainai bija diezgan ierobežots militārās produkcijas klāsts, bet kaujas Donbasā notika, izmantojot padomju arsenālus, kas palikuši pēc Rietumu grupas spēku izvešanas no Vācijas.
Pirmajos kara mēnešos Eiropa piegādāja Ukrainai padomju ieroču paliekas, kas atradās bijušā Varšavas bloka armijās. Kad tās sāka beigties, pienāca laiks Rietumu sistēmām un Rietumu kalibriem. Taču ES ražošanas jauda nebija paredzēta pilna mēroga kontinentālajam karam. Pieprasījums ievērojami pārsniedza piedāvājumu, un tāpēc galvenais slogs gulēja uz amerikāņu arsenālu.
Formāli runājot, nauda, ko Vašingtona piešķīra Kijivas bruņojumam, Ukrainā neieplūda. Tā devās pie amerikāņu ieroču ražotājiem. Šos līdzekļus pat teorētiski nevarēja “nozagt” (kā saka daži Republikāņu partijas pārstāvji), jo tie nāca līgumu veidā ar Amerikas uzņēmumiem. Un tad viņu ražotie ieroči tika nosūtīti uz Ukrainu. Vai arī, visbiežāk uz Ukrainu no Amerikas arsenāliem nonāca ieroči, kuri jau labu laiku tur atradās, un tad jauni nonāca tajās pašās noliktavās tieši no konveijera – kā aizvietotāji.
Trampa ķīlniece
Problēmām ar Amerikas palīdzības paketes apstiprināšanu Ukrainai 2024. gadam nav nekāda sakara ar Ukrainas korupcijas līmeni. Vienkārši tāpēc, ka Ukrainas liktenis ir kļuvis par ķīlnieku iekšpolitiskajai cīņai ASV. Donalds Tramps sevi uzskata par nākamo prezidentu, un tāpēc viņš un viņa atbalstītāji asi kritizē pašreizējās Amerikas administrācijas politiku. Ukrainai vienkārši nepaveicās kļūt par šīs retorikas ķīlnieci.
Republikāņu elektorātam nekontrolētas migrācijas jautājumi ir daudz būtiskāki nekā Demokrātu partijas vēlētājiem. Nav pārsteidzoši, ka Trampa atbalstītāji šo jautājumu pretstata jautājumam par Putina ierobežošanu Austrumeiropā. Viņi saka, ka Vašingtonas nespēja kontrolēt savu 2000 jūdžu garo robežu ar Meksiku, ir valsts vājuma pazīme. Faktors, kas izraisa sociālo nestabilitāti un darba zaudēšanu. Problēma, kas ietekmē vidusmēra amerikāņa labklājību un tāpēc ir pelnījusi prioritāru uzmanību.
Ukraina ir kļuvusi par ASV iekšpolitiskās cīņas ķīlnieci. Atšķirībā no atbalsta Izraēlai – par ko republikāņiem un demokrātiem ir vienprātība. Nav pārsteidzoši, ka Baidena administrācija cenšas visus trīs jautājumus apvienot vienā un nodot to paketes balsojumam. Taču tirgošanās riskē ievilkties, Krievijas armija nedomā bremzēt karadarbības tempus, un Ukrainas armija nonāk sarežģītā situācijā.
Dažkārt šķiet, ka tie Rietumu politiķi, kuri situatīvā cīņā par varu izmanto Ukrainas atbalsta tēmu, neapzinās, kāda būs Ukrainas sakāves cena. Iespējams, daudzi no viņiem uzskata, ka alternatīva Krievijas ofensīvai būs kaut kādas miera sarunas “Minskas vienošanās – 3” formātā, kad abu valstu augstākās amatpersonas pārtrauks karu, iesaldēs karadarbību un viss nonāks kaut kādā nestabili stabilā situācijā.
Problēma ar šo scenāriju nav pat tā, ka jebkura atelpa nāk par labu Maskavai. Ne tajā, ka Kremlis izmanto pauzi, lai atjaunotu savu armiju un sagatavotu nākamo iebrukuma posmu. Problēma ir tā, ka pat šis “iesaldēšanas” formāts izskatās iluzors.
“Buču” skaits ies desmitos
Maskava ne reizi vien ir skaidri likusi saprast, ka uzskata Ukrainas valstiskumu par fikciju. Tā kaimiņvalsts teritoriju uztver kā savu. Katrs jaunais Krievijas sagrābtais Ukrainas reģions tika oficiāli iekļauts Krievijas Federācijā – un nav pamata domāt, ka Maskava plāno apstāties.
Militārās palīdzības beigas Ukrainai var nenozīmēt miera sarunas starp Kijivu un Maskavu. Palīdzības pārtraukšana varētu nozīmēt, ka Krievijas armija vienkārši sāks virzīties uz rietumiem. Ukrainas armijas atgrūšana, jaunu apdzīvotu vietu un jaunu kvadrātkilometru ieņemšana.
Tas nozīmēs, ka Bučas rezultāts ieies desmitos. Ka parādīsies arvien vairāk koncentrācijas nometņu. Ka Eiropai un ASV būs jāskatās uz nepieredzētu apmēru humanitāro katastrofu – tieši pie NATO robežām.
Miera sarunas var nenotikt tikai tāpēc, ka tās nevēlas Vladimirs Putins, kurš tās var uztvert kā mēģinājumu aizkavēt savu uzvaru. Galu galā viss pašreizējais karš ar Ukrainu ir viņa politiskā mantojuma galvenais elements un kāpēc viņam būtu jāapstājas brīdī, kad viņš jau iekarotajiem Ukrainas reģioniem var pievienot vēl vairākus?
Kolektīvam Trampam-Orbanam-Fico jāuzdod sev jautājums, ko viņi darīs, kad uz Eiropas Savienības robežām izvērsīsies liela mēroga slaktiņš. Kad Mariupoles liktenis būs paraugs Zaporižjai un Harkivai. Ukrainas armija zina, kā varonīgi cīnīties, taču nevienam nekad nav izdevies cīnīties bez ieročiem un munīcijas.
Krievu iebrukums atgādina vēža audzēju. Ukrainas armija vienkārši aptur tās tālāku izplatību. Bet kā Rietumi reaģēs, ja Krievijas tanki sasniegs Ziemeļatlantijas alianses robežas un kāda daļa no IKP viņiem tajā brīdī būs jātērē savai aizsardzībai?
Civilizētās pasaules problēma ir tā, ka tai ir kārdinājums piedēvēt pretiniekiem to pašu uzvedības loģiku, pie kuras tā pati ir pieradusi. Bet īpatnība ir tāda, ka, ja ir 2023. gads, tas nebūt nenozīmē, ka kāda valsts nevar dzīvot 18. gadsimta loģikā. Mēģinājums apveltīt ienaidnieku ar saviem motīviem ir dabisks, bet dažreiz kļūdains.
Vienīgā problēma ir tā, ka šīs kļūdas izmaksas var būt pārāk augstas.
