Nekā īpaša, taču šis ierocis, protams, var sagādāt zināmas nepatikšanas Ukrainai. Par to Ukrainas militārais analītiķis Oleksandrs Kočetkovs pastāstīja savā Facebook ierakstā.
Tā kā faktu, ka ienaidniekam tiek piegādātas ballistiskās raķetes Fath-360 no Irānas, var uzskatīt par paveiktu, es izteikšu savu viedokli par šo jautājumu. Turklāt visi par tām jau ir rakstījuši.
Pirmkārt, “ballistika” nav saistīta ar izmēru un sprādzienbīstamību. Tas nozīmē tikai to, ka raķetes dzinējs darbojas tikai trajektorijas sākuma daļā, un pēc tam tā lido saskaņā ar gravitācijas un aerodinamikas likumiem, piemēram, kā lode. Atšķirībā no spārnotajām raķetēm, kurās viss lidojums notiek ar dzinēja darbību, piemēram, lidmašīnās.
Nez kāpēc Wiki salīdzina Fath-360 ar amerikāņu M142 HIMARS sistēmu. Šis nav labākais salīdzinājums, jo Himars ir ievērojami tehnoloģiski attīstītāks. Fath-360 analogs ir Krievijas Tornado-S vairāku raķešu palaišanas sistēma, jo tām ir kopīga izcelsme ar PSRS. Tāpēc lidojuma diapazons 120 km un kaujas galviņas svars 150 kg ir vienāds, un pat Irānas raķetes tiek vadītas, izmantojot padomju un Krievijas GLONASS sistēmu. Starp citu, kā izrādījās, Ukrainā GLONASS darbojas slikti, tāpēc agresors ir spiests pārslēgties uz amerikāņu GPS.
Tas ir, runa ir par 200–300 raķetēm un nezināmu skaitu palaišanas iekārtu liela attāluma vairāku palaišanas raķešu sistēmām. Šo raķešu skaitu var izšaut nedēļā, ja taupīsit, to var izšaut mēnesī. Mūsu frontes pilsētām, galvenokārt Harkivai, tās ir sliktas ziņas – apšaude nedaudz pastiprināsies. Bet par kaut kādu Ukrainas energosistēmas iznīcināšanu un pagrieziena punktu karā, par ko medijos šeit un ārzemēs jau vaimanā, nav runas.
Bet, ja Irāna sāks piegādāt Krievijai Zolfaghar ballistiskās raķetes, kas pārvadā tonnu sprāgstvielu līdz 700 km attālumam (tai pašai tādu ir maz), tad nopietnas problēmas mūsu kritiskajai infrastruktūrai ir gandrīz garantētas.
Ierobežota skaita Fath-360 raķešu piegāde izskatās pēc mēģinājuma piespiest ASV uzsākt sarunas ar Irānu. Tā kā Teherānas ilgstošā problēma ir saasinājusies: nauda vai eskalācija. Ja mēs vienosimies ar valstīm, lai mazinātu spriedzi un uzsāktu kaut ko līdzīgu programmai “Nafta pret pārtiku”, tad Irānas virsotnes bez satricinājumiem turpinās pildīt savas kabatas ar nolādētiem dolāriem. Ja vienošanās netiks panākta, Irāna sāks masveidā piegādāt apakšimpērijai ieročus un apmaiņā, kā saka, saņems tehnoloģiju kodolsprādzienbīstamas ierīces izveidei. Taču tad palielinās ASV gaisa un raķešu uzbrukumu risks Irānai.
Irāna jau it kā ir ražojusi kodolmateriālus bruņojuma koncentrācijā, taču tam nav praktiskas konstrukcijas. Tas ir svarīgi, jo pareiza konstrukcija nodrošina gan kodolieroču uzticamību, gan efektivitāti. Piemēram, “neitronu spoguļa” tehnoloģija ļauj palielināt sprādziena jaudu vismaz pusotru reizi tai pašai kodolmateriāla masai.
Atliek gaidīt, kā tiks atrisināts Irānas konflikts. Šis mums noteikti nepaies garām, tāpēc visu redzēsim un jutīsim. Jo es nedomāju, ka Irāna kā ASV aizliegs uzbrukt ar savām raķetēm svešā (Ukrainas) teritorijā.
Tāpēc arvien vairāk moka filozofiskais jautājums: kāpēc “ļaunuma ass” spēj rīkoties daudz izlēmīgāk un efektīvāk nekā mūsu civilizētie, varenie un attīstītie partneri?
