Elektroenerģijas patēriņš Igaunijā, Latvijā un Lietuvā tik daudz pārsniedz saražoto, ka gandrīz 40% no patērētās elektroenerģijas tiek importēti, liecina Eiropas elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru tīkla dati. Līdz 2035. gadam Eesti Energia prognozē gan ražošanas, gan patēriņa pieaugumu, taču neviena no Baltijas valstīm nav nolēmusi izveidot jaunas kontrolējamas jaudas.
Pērn Igaunijā saražoja 5 teravatstundas elektroenerģijas, savukārt patēriņš bija krietni lielāks – 8,1 teravatstundu. Arī Latvijā un Lietuvā patēriņš pārsniedz ražošanu: Latvijā – tikai par 0,5 teravatstundām, Lietuvā – par 6 teravatstundām.
Kopumā trijās Baltijas valstīs saražotas 16,7 teravatstundas un patērētas 26,3 teravatstundas.
Saskaņā ar Eesti Energia prognozēm, līdz 2035. gadam elektroenerģijas ražošana Igaunijā pieaugs līdz 9,4 teravatstundām, bet patēriņš būs 10,2 teravatstundas.
Elektroenerģijas ražošana Igaunijā joprojām ir ļoti atkarīga no degslānekļa. Koncerna Eesti Energia energoproduktu nodaļas vadītājs Armēns Kasparovs atzīmēja, ka šī atkarība ir īpaši augsta atjaunojamo energoresursu, īpaši vēja un saules, trūkuma kontekstā.
“Jā, vēja un saules enerģijas īpatsvars pieaug, bet 2023. gadā tie veidoja tikai nedaudz vairāk par 30% no kopējā ražošanas apjoma Igaunijā, ja paskatāmies uz patēriņu, tad redzēsim, ka 43% no patērētās enerģijas tiek importēti no vienas puses, tas norāda uz slānekļa enerģijas nekonkurētspēju, bet, no otras puses, liecina par pārāk zemu ražošanas līmeni no atjaunojamiem energoresursiem,” norādīja Kasparovs.
Igaunija elektroenerģiju importē par vidējo cenu 94,5 eiro par megavatstundu, bet eksportē par daudz zemāku cenu – 59,3 eiro par megavatstundu.
Elektroenerģijas pārpalikums eksportam galvenokārt rodas, ja saules un vēja enerģijas ražošana ir augsta, taču tās tirgus cena šajos gadījumos parasti ir zema.
Latvijā liela nozīme ir hidroenerģijai, Lietuvā – akumulējošai stacijai
Hidroenerģijai ir galvenā loma Latvijas energosistēmā, īpaši pavasara palu periodā.
“Hidroenerģijas īpatnība ir tās vadāmība, pateicoties vērienīgai hidroģenerācijai, Latvijas iedzīvotāji var pārvaldīt enerģijas ražošanu un eksportu stundās, kad cenas ir augstākas,” skaidroja Kasparovs, “pateicoties tam, no Latvijas eksportētās elektroenerģijas cena ir ievērojami augstāka nekā no Igaunijas eksportētās elektroenerģijas pašizmaksa”.
To vēl vairāk veicina Latvijas energosistēmā esošās gāzes stacijas, kas ir vadāmākas nekā, piemēram, slānekļa elektrostacijas. Kopā ar hidroenerģiju tās palīdz mazināt Latvijas atkarību no importa brīžos, kad tirgū ir maz vēja un saules enerģijas.
“Tomēr patēriņš valstī pārsniedz vietējo ražošanu, un 12% no patērētās enerģijas tiek importēti,” piebilda Kasparovs.
Lietuvā situācija ir līdzīga kā Igaunijā, taču, pēc Eesti Energia pārstāvja teiktā, vēja enerģija Lietuvā attīstās straujāk nekā Igaunijā. Turklāt Lietuvā ir hidroelektrostacijas, kontrolētas gāzes stacijas un Kruoņa hidroakumulācijas elektrostacija.
“Pēdējais reaģē uz tirgus cenām un ģenerē patēriņu stundās, kad ir daudz enerģijas, un pats piedāvā enerģiju tirgum, kad cenas ir augstas. Citiem vārdiem sakot, hidroakumulators izlīdzina cenu maksimumus un kritumus,” sacīja Kasparovs.
Lietuvai ir arī liela atkarība no importa, kas veido līdz pat 53% no elektroenerģijas patēriņa, un valsts elektroenerģijas patēriņš ir divreiz lielāks par saražoto.
Augstais vēja enerģijas īpatsvars un zemā ražošanas vadāmība rada situāciju, ka Lietuva elektroenerģiju importē par vidējo cenu 104 eiro par megavatstundu, bet eksportē par cenu 17 eiro par megavatstundu.
Latvijā pārdevējiem ir pienākums piedāvāt klientiem fiksētas cenas paketi bez soda naudas
Cenas Baltijas valstīs ir vienādas – elektroenerģijas izmaksas ir Nord Pool biržas piedāvājuma un pieprasījuma rezultāts.
Pēc Kasparova teiktā, cenu atšķirību ietekmē pārrobežu ārējie pieslēgumi un vietējās ražošanas jaudas, kas veido cenu bāzi biržā. Elektroenerģijas tirgu var ietekmēt arī dažādi regulējumi katrā valstī.
“Latvijā, piemēram, elektrības cenu neregulē valsts, bet visiem pārdevējiem ir pienākums privātajiem klientiem piedāvāt gada paketi ar fiksētu cenu bez ikmēneša maksām un soda naudas,” sacīja Kasparovs.
Šāds pakalpojums ir pielīdzināms universālajam pakalpojumam Igaunijā, taču atšķirībā no tā Latvijā nav centrālā pakalpojumu sniedzēja, katram elektroenerģijas pārdevējam ir sava universālā pakalpojuma pakete.
“Ja klients nav izvēlējies elektrības paketi, viņš ietilpst šajā regulētajā paketē, taču patērētājam tā parasti ir visdārgākā, jo elektroenerģijas pārdevējam riski ir vislielākie,” sacīja Kasparovs.
Pēc viņa teiktā, visās trīs Baltijas valstīs visi klienti var slēgt ilgtermiņa līgumu ar elektroenerģijas pārdevējiem, lai ierobežotu savus cenu riskus.
Kritiskākais periods ir no 2027. līdz 2030. gadam
Tā kā, pēc Kasparova teiktā, aptuveni 40% no visas Baltijā patērētās elektroenerģijas tiek importēta, ir acīmredzams, ka Baltijā trūkst izmaksu konkurētspējīgas elektroenerģijas ražošanas jaudas.
“Tāpat redzam, ka tirgū ir vieta papildu vēja un saules enerģijas ražošanai. Prognozes liecina arī par būtisku pieaugumu šiem enerģijas veidiem visās Baltijas valstīs,” sacīja Kasparovs.
Elering savā 2023.gada piegādes drošības pārskatā atzīmēja, ka no 2027.gada pastāv piegādes drošības standartu neievērošanas risks. 2026. gada beigās Narvas slānekļa bloki var tikt slēgti un, pēc ziņojuma, tad var pietrūkt ražošanas jaudas vai frekvenču rezerves.
Ziņojumā arī norādīts, ka viskritiskākais periods, kad Baltijas valstis un Somija būs ļoti atkarīgas no importētās jaudas, lai segtu pīķa pieprasījumu, būs no 2027. līdz 2030. gadam, kad pīķa laikā pietrūks līdz 465 megavatiem jaudas.
Saskaņā ar dokumentu pēc 2030. gada ir nepieciešams pievienot papildu ražošanas jaudu, kas var ātri nodrošināt rezerves, jo, neskatoties uz to, ka sistēmas operatori Polijā un Lietuvā ir parakstījuši vienošanos par jaunas pārrobežu elektropārvades līnijas izbūvi līdz 2030. gadam. , kas būtiski paaugstinās elektroenerģijas piegādes drošumu Baltijas valstīs, Igaunijas sistēmas jaudas līmenis joprojām saglabāsies zem normas.
“Ja šādu jaudu pievienošana nenotiek uz tirgus pamata, tad jaunu jaudu izveide ir jāatbalsta ar valsts palīdzības pasākumiem,” piegādes drošības ziņojumā norāda Elering.
Lēmumi par jaunām vadāmām jaudām nav pieņemti
Aplūkojot Baltijas elektroenerģijas tirgus ražošanas struktūru pērn, salīdzinot ar 2035.gada prognozi, šobrīd mazāk nekā trešdaļu saražotās produkcijas veido nekontrolētas jaudas, t.i., vēja un saules elektroenerģijas ražošana, savukārt kontrolētās jaudas veido 11,9 teravatstundas.
Nākotnē līdzsvars mainīsies. Paredzams, ka līdz 2035. gadam vēja un saules enerģijas ražošana palielināsies piecas reizes līdz 29,3 teravatstundām. Tajā pašā laikā apsaimniekotajos objektos saražotā elektroenerģija būs 4,9 teravatstundas.
Kasparovs norādīja, ka Baltijas valstis vēl nav pieņēmušas nekādus investīciju lēmumus saistībā ar jaunām apsaimniekotām ražotnēm.
“Elektrības imports neapšaubāmi zināmā mērā turpināsies, tāda vienkārši ir Eiropas elektroenerģijas tirgus loģika – elektrība ar zemāku cenu nonāk reģioniem ar augstāku cenu, lai pēc iespējas vairāk saskaņotu elektroenerģijas cenas visos reģionos importa apjoms var samazināties, ja valstis Baltijā radīs vairāk elektroenerģijas par konkurētspējīgu cenu,” sacīja Kasparovs.
Vai elektroenerģijas deficīts Baltijā nākotnē var izraisīt elektroenerģijas padeves pārtraukumus?
Elering PR pārstāve Kātlina Klemmere Igaunijas medijiem par savu valsti sacīja, ka saskaņā ar valsts mērķi Igaunijai jau 2030.gadā jākļūst par elektroenerģijas eksportētājvalsti, jo 100% patēriņa segs atjaunojamās enerģijas ražošana.
“Saskaņā ar Elering piegādes drošības novērtējumiem ir jāgarantē 1000 megavatu pārvaldāmas ražošanas jaudas,” sacīja Klemere, piebilstot, ka šim nolūkam ir jāievieš arī atbilstošas atbalsta shēmas.
