Krievija ir strauji samazinājusi naftas un naftas produktu eksportu pa jūru. Nedēļā no 12. līdz 19. novembrim tas kritās par 580 tūkstošiem barelu dienā, tas ir, gandrīz par 20%, salīdzinot ar mēneša vidējo rādītāju. Bija paredzēts, ka uz ārzemēm nonāks vairāk naftas kravu, jo valdība tikko atcēla pagaidu benzīna eksporta aizliegumu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada naftas un gāzes tirgus eksperts Mihails Krutihins
Analītiķi steidza skaidrot šo kritumu kā apzinātu Krievijas varasiestāžu soli, kuras it kā vēlas OPEC+ alianses partneriem demonstrēt savu apņemšanos īstenot ražošanas samazināšanas saistības tirgus stabilizācijas interesēs. Un tas tiek darīts, šķiet, tieši pirms OPEC+ sanāksmes, kas pēc vairākiem traucējumiem ir paredzēta 30. novembrī.
Krievijas naftas ražotāji šobrīd patiešām saražo mazāk, nekā to atļauj OPEC+ ietvaros saskaņotā kvota. Valsts kvota šobrīd ir 9,949 miljoni barelu dienā, bet ieguve oktobrī tika fiksēta 9,407 miljonu apmērā (Šeit jāpaļaujas uz OPEC datiem, jo informācija par naftas ieguvi Krievijā kopš šī gada pavasara tiek uzskatīta par gandrīz valsts noslēpumu un netiek publicēta.)
Vienkārši šādas ierobežošanas mērķtiecība un jo īpaši pēkšņa eksporta apjomu sabrukuma iemesls ir apšaubāms.
Pirmkārt, nevajadzētu pārspīlēt valdības administratīvo ražošanas un eksporta regulējumu. Operatīvi pāris nedēļu laikā tā ne reizi nav spējusi ietekmēt naftas kompāniju vadību. Naftinieku reakcija uz varas iestāžu spiedienu neparādās uzreiz, bet pēc pieciem vai sešiem mēnešiem.
Otrkārt, eksporta apjomu kritumam ir arī citi, daudz reālāki iemesli. Sankciju iniciatori, aizkaitināti par to, ka Krievija ir iemācījusies tās apiet ar neparastāku tankkuģu kompāniju un ne pārāk cienījamu apdrošināšanas firmu palīdzību, sāka medīt “ēnu” tankkuģus un draudēja pastiprināt kontroli pār apdrošināšanas kvalitāti. Kontrabanda sāka strauji samazināties, un Krievijas naftas cena sāka kristies, atgriežoties pie sankcijām atļautajiem “griestiem” 60 USD par barelu ”Ural” maisījuma . Izskanējuši pat mājieni, ka Dānijas šaurumos Krievijas tankkuģiem tiks pārbaudīta normālas apdrošināšanas esamība un kravas cenas atbilstība dokumentos atļautajiem standartiem. Ir samazinājies tankkuģu skaits, kuru īpašnieki ir gatavi riskēt, un tas nevarēja neietekmēt jūras eksporta apjomu no Krievijas.
Un, treškārt, ikreiz, kad valsts piedzīvo naftas ieguves samazināšanos, nozares novērotājiem rodas aizdomas: vai tas pats ražošanas samazinājums, par kuru gan naftinieki, gan valdības departamenti jau sen ir brīdinājuši, jau sākas?
Atceros, tālajā 2016. gadā Rosnedra (Federālā zemes dzīļu izmantošanas aģentūra) secināja, ka “izstrādāto lauku pārbaudīto rezervju pietiekamība ir 35-36 gadi”, un piebilda, ka, ja tā sauktās grūti atjaunojamās rezerves nav izstrādātas, tad ražošana būs iespējama ne vairāk kā 20 gadus. Saskaņā ar šo prognozi aptuveni līdz 2036. gadam parastie, viegli iegūstamie, naftas krājumi Krievijā būs izsmelti, un naftiniekiem būs jānodarbojas tikai ar ”grūto naftu” – un tās ražošanas izmaksas ir tādas, ka runāt par nozares rentabilitāti vairs nevarēs.
Komerciāli rentablo rezervju izsīkšana paātrinās. Rietumsibīrijā, kur tiek saražoti vairāk nekā 40% Krievijas naftas, šogad saražotā apjoms būs aptuveni 215 miljoni tonnu pretstatā 242 miljoniem 2015.gadā. Eksperti, kas šonedēļ pulcējās Hanti-Mansijskā Jugras ekonomikas forumā, atzīmēja, ka gada laikā netika atklāts neviens jauns lauks un tikai divi nelieli iepriekš atklāti lauki tika nodoti ekspluatācijā.
Naftinieki vairs nemēģina vienkārši saglabāt pašreizējo ieguves līmeni esošajās atradnēs, bet vienkārši aizkavē brīdi, kad veco atradņu izmantošana zaudē savu komerciālo nozīmi. Tiek izmantotas ne tikai “sekundāras” naftas ieguves intensifikācijas metodes, piemēram, primitīva rezervuāra appludināšana, bet arī “terciārās” un pat “kvartāra” metodes, un ieguve krītas tik un tā. Pēc lauka strādnieku teiktā, no akām vairs netiek izsūknēta nafta, bet gan “urbuma šķidrums” ar ūdens saturu vairāk nekā 92%.
Saskaņā ar ”Petrogeco” ģeoloģiskās izpētes direktora Aleksandra Sokolova un viņa kolēģu aprēķiniem atsevišķos Rietumsibīrijas reģionos rezervju piegāde rentablas ražošanas turpināšanai nepārsniedz deviņus gadus, taču ir arī zonas ar 18 gadu mūža rezervi.
Pārdomājot Krievijas, kas it kā spēj ātri manipulēt ar naftas ieguvi, vienojoties ar citiem OPEC+ dalībniekiem, spēcīgos lēmumus, nedrīkst aizmirst par pilnīgi objektīviem nozarē notiekošajiem procesiem. Naftas rezervju kvalitātes pasliktināšanās sāk spēlēt arvien nozīmīgāku lomu Krievijjas galvenās ekonomikas nozares liktenī.
