2014. gada novembrī aģentūra TASS publicēja interviju ar Vladimiru Putinu. Viņš tikko bija atgriezies no Brisbenas, kur G20 valstu vadītāji viņu asi ignorēja. Šādi sava viedokļa izklāstu ievada Francijā dzīvojošais krievu žurnālists, literatūras kritiķis, izdevējs un emuāru autors Andrejs Malgins
Intervija negaidīti sākās šādi:
– Kā veselība, Vladimir Vladimirovič?
– Nesagaidīsiet!
– Ienaidnieki baumo…
– Jā? Pirmo reizi dzirdu. Un ko viņi saka? Klāsta vēlamo kā patiesību?..
– Šeit nav runa par tukšu ziņkāri, kā jūs saprotat. Valsts veselība ir atkarīga no jūsu fiziskā, morālā un garīgā stāvokļa. Savā ziņā…
– Vai tur tiek apšaubīts mans fiziskais vai garīgais stāvoklis?
– Viņi saka dažādas lietas.
– Viss ir labi, viss ir kārtībā…
Ir pagājuši desmit gadi, un kārtējā “tiešajā līnijā” ar neatceļamo Krievijas prezidentu sabiedrība ar cerību klausījās un skatījās: vai viņš ir vesels, vai viņam trīc rokas, vai dzirde nav notrulinājusies, vai kājas tur, cik reizes viņš klepoja un cik reizes viņš teica “khe – khe”…
Diemžēl, fiziski šķiet, ka viņš ir stiprs un joprojām mūs priecēs, ar savu iemīļoto teicienu, dvižuhu . “Nesagaidīsiet,” kā mēdz teikt.
Bet kā ar galvu?
Pieņemsim, ka psihiatrs sēž pie televizora ekrāna un skatās “taisno līniju”. Vairāk nekā četru stundu laikā, kamēr notikums turpinās, viņam ir jānosaka diagnoze.
Sociopātija
“Ziniet, kad pie mums viss ir mierīgi, izsvērti, stabili, mums ir garlaicīgi,” runu iesāk prezidents. – Stagnācija. Gribas dvižuhu…” Un viņš paskaidro, ka “dvižuha” ir tad, kad “svilpo lodes”. Šeit ārstam jāizdara pirmā piezīme savā piezīmju grāmatiņā. Jo jau šajā frāzē nevar nesaskatīt antisociālas personības traucējumu pazīmes. Tas ir, viņa priekšā, iespējams, ir sociopāts.
Taču, lai noteiktu šo diagnozi, saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem pacientam ir jāuzrāda vismaz trīs no sešām personības traucējumu pazīmēm:
1) bezjūtīga vienaldzība pret citu jūtām;
2) rupja un neatlaidīga bezatbildības pozīcija un sociālo noteikumu un pienākumu neievērošana;
3) nespēja uzturēt attiecības, ja nav grūtību to veidošanā;
4) ārkārtīgi zema spēja izturēt frustrāciju, kā arī zems agresijas, tai skaitā vardarbības, izlādes slieksnis;
5) nespēja justies vainīgam un gūt labumu no dzīves pieredzes, īpaši soda;
6) izteikta tieksme vainot citus vai sniegt ticamus savas uzvedības skaidrojumus, kas noved subjektu konfliktā ar sabiedrību.
Amerikas Psihiatru asociācija pievieno šim sarakstam vēl divus simptomus (saglabājot prasību par vismaz trim simptomiem kopā):
7) liekulība, kas izpaužas biežos melos, pseidonīmu lietošanā vai apkārtējo maldināšanā, lai gūtu peļņu;
8) sirdsapziņas pārmetumu trūkums, kas izpaužas kā vienaldzīga attieksme pret kaitējuma nodarīšanu citiem, sliktu izturēšanos pret citiem vai zagšanu no citiem cilvēkiem.
Diemžēl uz “taisnās līnijas” Putins demonstrēja ne tikai trīs antisociālas personības pazīmes, bet praktiski visu sarakstu. Ideāls sociopāta piemērs psihiatrijas mācību grāmatai.
Tikai sociopāts varētu ierosināt “dueli”: lai, sak, Rietumi uzstāda savas labākās pretgaisa aizsardzības sistēmas Kijivas centrā, un viņš, Putins, izšaus savu “Orešņiku” pa pilsētas centru. Tas, ka jebkura dueļa nosacījumi paredz simetriju, tas ir, identisku ieroču klātbūtni abiem pretiniekiem un, stingri ņemot, raķešu triecienam Kijivai ir jābūt līdzsvarotam ar atbilstošu triecienu Maskavai, Putinam neienāk prātā. Bet psihiatram šeit galvenais ir cits: šī priekšlikuma autors neņem vērā, ka uzbrukums blīvi apdzīvotas pilsētas centram, pat ja pretgaisa aizsardzība būs veiksmīga, neizbēgami novedīs pie upuriem. Sociopāts šo apstākli nemaz neņem vērā.
Un šī nav pirmā reize, kad viņš to dara. Mēs visi atceramies, kā Putins, aci nepamirkšķinot, reiz pēc Sīrijas Alepo paklāja bombardēšanas teica, ka tas ir labi: viņi izmēģināja jaunus ieroču veidus, trenējās. Empātijas trūkums ir sociopāta pazīmju sarakstā.
Kopumā “Orešņika” tēma Putina pēdējās runās ir viena no galvenajām. Skaidrs, ka viņš labi pārvalda tēmu, tā viņu aizrauj. Viņu vienkārši fascinē šis nāvējošais ierocis. “Taisnajā līnijā” skaitļi lija kā no pārpilnības raga – diapazons mums un viņiem, ātrums mums un viņiem, lidojuma augstums mums un viņiem, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai mūsu raķete aizlidotu uz Poliju, un cik ilgi līdz Rumānijai. “Tātad nav nekādu iespēju notriekt šīs raķetes.” Un pēc “dueļa” priekšlikuma: “Mums būs interesanti… Redzēs , kas sanāks.” Un atkal: “Interesanti.”
Viņš ir ieinteresanti.
Mēģinot ievirzīt preses konferenci iepriekš plānotā virzienā, Dmitrijs Peskovs pāris reizes taktiski atgādināja šefam: “Varbūt kaut ko par miera lietām?” Bet Putins neklausījās. Pabeidzis tēmu ar Orešņiku, viņš uzsāka garu diskusiju par kodolieročiem, demonstrējot tipisku sociopāta uzvedību, kura slieksnis fantazēt par kaitējuma nodarīšanu citiem ir zems vai pat vispār nepastāv.
Mazais cilvēciņš
Protams, pasākuma rīkotāji vēlētos, lai prezidents stundām garajās debatēs ielaistu nedaudz cilvēcības. Bet Putins, pilnībā nododoties šizofrēniskajai idejai par pasaules iekarošanu, par to aizmirsa, un viņa mazais cilvēciņš izlauzās cauri tikai vienu reizi un negaidītā vietā.
Kāds no skatītājiem palūdza uzcelt viņiem pilsētā kinoteātri. “Turklāt mums tiešām tagad ir ļoti kvalitatīvs krievu patriotiskais kino.” Putins nolaidās no ģeopolitiskiem augstumiem: “Jā, es piekrītu. Šī ir atsevišķa tēma. Daudzi producenti mūs pamet, dod Dievs viņiem veselību, un tas spiež mūs ražot pašu produkciju, tostarp filmas. Tā ir taisnība. Ņemot vērā tādu sabiedrības augšupeju, kas vieno cilvēkus, protams, ļoti svarīgs ir arī vēsturiskais. Atdzimst mūsu pasakas, eposi utt. Es pats dažreiz ar prieku skatos ar saviem tuvajiem mazuļiem.
Bet kas ir šie tuvie mazuļi? Ģimenes locekļi? Paskaidrojuma nebija. Bet uz jautājumu: “Kas jums ir Krievija?” Putins pompozi atbildēja: “Es uz Krieviju skatos kā uz ģimeni.”
Bet mēs zinām, ka viņš šķīrās no likumīgās sievas, slēpa savas meitas (“šīs sievietes”), dzemdēja bērnus no savām mīļākajām, un viņi aug nebrīvē, pilnībā izolēti no ārpasaules. Vai to var saukt par ģimeni?
Izrādās, ka tā var izturēties arī pret Krieviju, ja viņš paziņo, ka izturas pret valsti tāpat kā pret savu ģimeni. Sociopāts nevar uzturēt normālas attiecības pat savā ģimenē, nemaz nerunājot par plašāku loku (skatīt simptomu sarakstu).
Viena no Putina apsēstībām ir teritoriālās paplašināšanās ideja, kas ir arhaiska 21. gadsimtam. Šī iemesla dēļ viņš faktiski aprok zemē desmitiem un, visticamāk, simtiem tūkstošu savu līdzpilsoņu, kas ar aukstu sirdi nosūtīti gaļas mašīnā. Pārveidojis pārtikušās pilsētas un to iedzīvotājus par ķieģeļu kaudzi, Putins tagad sola “pilnībā atjaunot mūsu vēsturiskās teritorijas, kuras esam atgriezuši sev”.
Šeit viņš ir dāsns: “Mēs plānojam būvēt apvedceļu ap Azovas jūru, kas ir kļuvusi par Krievijas iekšējo jūru”… tajā pašā Doņeckā ir pasaules līmeņa perinatālais centrs, Mariupolē ir medicīnas centrs, Zaporižjas apgabalā, dienvidos, ir plānota ļoti liela bērnu klīniskā klīniskā slimnīca… 21 tūkstotis objektu… 11 tūkst…. 10 tūkstoši objektu… vēl 20 tūkst. objekti, un tas viss tiks izdarīts.
Augstākajā vietā
Ārzemju korespondents viņu atgriež uz zemes:
“Jums neizdevās sasniegt īpašās militārās operācijas mērķus… Kad jūs tiksities ar prezidentu Donaldu Trampu, jūs būsiet vājāks līderis…”
Putins uzsprāgst: “Cienījamais kolēģi! Kāpēc es saku “cienījamais”? Jo, neskatoties uz visām mūsu preses vajāšanām, mēs atļaujam jums strādāt Krievijā, un jūs to darāt brīvi. Jau labi. Jūs un cilvēki, kas maksā jums algas ASV, ļoti vēlētos, lai Krievija būtu novājinātā stāvoklī. Es pieturos pie cita viedokļa… Mūsu bruņoto spēku kaujas gatavība šodien, es droši saku, ir visaugstākajā vietā pasaulē! Augstākajā vietā pasaulē!..
Krievijas karaspēka sagatavotība, kaujas gatavība, iekšējais stāvoklis ir tāds, kāds, iespējams, šodien nav nevienai citai armijai pasaulē. Tāpēc es uzskatu, ka Krievija šodien lielā mērā ir tādā stāvoklī, kādu mēs vēlējāmies… Tāpēc, kuram gan negribētos iedomāties Krieviju kā novājinātu, un, tā kā jūs esat amerikānis, es gribu atcerēties kādu labi pazīstamu cilvēku un rakstnieku, kurš reiz teica: “Baumas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas.”
Peskovs atkal mēģina mainīt tēmu un dod vārdu žurnālistam no Tatarstānas. Putins parausta plecus. Kāpēc viņam vajadzīgs žurnālists no Tatarstānas! Viņš vēlas turpināt sarunu ar amerikāni: “Ja jums ir vēl kādi jautājumi, jautājiet.” Viņš uzdod jautājumu par iespējamiem kompromisiem miera sarunās ar Ukrainu. Putins: “Tie ukraiņi, kuri vēlas karot, drīz beigsies. Manuprāt, drīz vairs nebūs neviena, kas gribēs karot.”
Putins ir pārliecināts, ka viņam vienmēr būs pa rokai tie, kas karot vēlas. Kāpēc? Jā, tikai tāpēc, ka viņš pats vēlas karot. Viņš nepārprotami neredz atšķirību starp rotaļu karavīriem, ar kuriem viņš spēlējas “ar saviem tuvajiem mazuļiem”, un dzīvajiem cilvēkiem, kurus viņš sūta iekarot “vēsturiskās teritorijas”.
No sociopāta lūpām nevaldāmi plūst nekaunīgi meli.
Nav zināms, vai viņš pats tic tam, ko saka. “Mūsu gaisa transporta nozare darbojas ļoti stabili un veiksmīgi.” Vai viņš nezina, ka aviācijas nozare tik tikko elpo?
Vai arī viņš vēlreiz atgādina, ka viņam ir pieredze darbā ārvalstu izlūkdienestā (“ Pats dienēju ārvalstu izlūkdienestos, mans darbs vienmēr bija saistīts ar kalpošanu Tēvzemei”) . Bet viņš ne dienu nestrādāja ārzemju izlūkdienestā! Viņš, gluži pretēji, bija pretizlūkošanas virsnieks un VDR nodarbojās ar padomju pilsoņu uzvedības uzraudzību, neko citu.
Ostaps atvērās
Tālāk notika dialogs ar Ķīnas pārstāvi. Putins ļoti nopietni sacīja: “Krievijas Federācija un Ķīnas Tautas Republika ir visvairāk skartās valstis, kuras guva uzvaru Otrā pasaules kara laikā smagu zaudējumu rezultātā.”
Ķīnietis, protams, neprecizēja: “Vai tiešām Krievijas Federācija uzvarēja? Un ne PSRS?
Bet Ostaps aizrāvās, un viņš sāka runāt par pēckara pasaules kārtību, kas it kā veidojās, pateicoties Krievijas un Ķīnas centieniem. Putins šīs valstis nosauca par ANO “sākotnējām” dibinātājām: “ Krievija, Ķīna, organizācijas dibinātājas”. Bet pat skolēns zina, ka starp ANO dibinātājvalstīm nebija Krievija, bet gan PSRS, kā arī atsevišķi Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR, kā arī “Ķīnas Republika” (tas ir, Taivāna). ĶTR parādījās ANO tikai 1971. gadā.
Kāpēc viņš to visu teica? Lai iepriecinātu ķīniešu žurnālistu?
No tās pašas kategorijas ir mežonīgais apgalvojums, ka Krievijā dzīvo vairāk ukraiņu nekā Ukrainā. Un ka, kā konstatēts, krāpnieciskus zvanu centrus, kas maldina Krievijas pilsoņus, pārvalda Ukrainas valdība. Tādējādi tika izkrāpti 250 miljardi, un tas ir “apmēram tas, ko Hitlera Vācija darīja, drukājot mūsu sabiedroto naudu Otrā pasaules kara laikā, tostarp Lielbritānijā: sterliņu mārciņas tika iespiestas un izplatītas, lai grautu Lielbritānijas ekonomiku”.
Un ko tik Putins todien nepateica attiecībā uz prezidentu Zelenski? Sākot ar to, ka viņš ir ebrejs, kurš neiet uz sinagogu, un beidzot ar to, ka saskaņā ar Ukrainas konstitūciju, Zelenskis vispār vairs nav prezidents. Tikmēr konstitūcijā nav nekā tāda, kas liegtu Ukrainas prezidentam pildīt savus pienākumus. Bet kurš Putinu atspēkos? Pārbaudīt viņa izteikumus? Iebilst? Jūs varat nonākt cietumā par neslavas celšanu.
Bezdibeņa malā
Putina runas un pat visas viņa aktivitātes pēdējo divu desmitgažu laikā ir traģisks piemērs tam, kas var notikt, ja valstī pie varas nāk pilnīgs sociopāts. Viņš diezgan ātri zaudē saikni ar realitāti, izveido sistēmu, kurā sabiedrība pilnīgi neko nekontrolē, un, likvidējot iekšējos ienaidniekus, viņš nekavējoties sāk meklēt ārējos ienaidniekus, uzsākot karus un sējot nāvi.
Nav nejaušība, ka psihiatri izceļ tādu sociopāta iezīmi kā nespēju atzīt savas kļūdas un justies vainīgam. Visas šīs jūtas Vladimiram Vladimirovičam ir dziļi svešas. Viņam tiek jautāts: “Ja jūs varētu atgriezties 2022. gada februārī, vai jūs mainītu savas domas?” Un viņš ar tīru sirdsapziņu atbild: nē, viņš to nemainītu, ja vien lēmums par kara sākšanu nebija jāpieņem agrāk.
BBC žurnālists atgādināja Putinam, ka, nododot viņam varu, Jeļcins sacīja: “Rūpējies par Krieviju.” “Vai jūs domājat, ka pēc 25 gadiem nosargājāt Krieviju?” Atbilde tika sniegta bez vilcināšanās: “Jā. Es uzskatu, ka es ne tikai nosargāju, es uzskatu, ka mēs attālinājāmies no bezdibeņa malas.
To teica cilvēks, kurš noveda valsti līdz bezdibeņa malai. Šim sociopātam ir jāizsauc neatliekamā psihiatriskā palīdzība, nevis jāaicina uz “tiešajām līnijām”.
Viņš rada draudus sabiedrībai.
