Gazlaitings (psiholoģiskas manipulācijas veids, kurā cilvēks mēģina sēt šaubas konkrēta indivīda vai grupas locekļos, liekot viņiem apšaubīt viņu pašu atmiņu, uztveri un saprātu) ģimenēs ir izplatīta parādība, un to bieži pavada emocionāla vardarbība. Tas izpaužas empātijas, iejūtības un bērna ciešanu izpratnes trūkuma dēļ.
Vecāki, kuriem ir grūtības izprast savu bērnu emocijas, var izvēlēties tās apspiest.
Gazlaitings ir psiholoģiskas vardarbības veids, kurā cilvēks mēģina sēt šaubas konkrēta indivīda vai grupas locekļos, liekot viņiem apšaubīt viņu pašu atmiņu, uztveri un saprātu. Termins cēlies no lugas un filmas ”Gaslight” nosaukuma, kurā galvenais varonis mēģināja sajaukt savas sievas prātu, mainot apkārtējo realitāti.
Vecāku un bērnu attiecībās gazlaitings var izpausties kā realitātes sagrozīšana, bērna jūtu noliegšana, nievājoši komentāri un kritika, kas diskreditē bērna jūtas un pārdzīvojumus. Tas var izraisīt zemu pašnovērtējumu, šaubas par sevi un pat psiholoģisku problēmu attīstību bērnam.
“Pieaugušajiem bērnu realitāte var būt nesaprotama,” saka psihologi. “Viņiem to ir grūti uztvert, tāpēc viņi neapzināti cenšas kontrolēt bērna domas un jūtas: apspiest ar trauksmi saistītās uztveres un šaubas. Tas var nopietni ietekmēt bērna pašapziņu.”
Bērni ir īpaši neaizsargāti pret gazlaitingu. Tas ir saistīts ar faktu, ka jaunībā personiskā identitāte vēl nav izveidojusies. Nepilngadīgajiem ir jāsagroza vai jānoliedz savas domas un jūtas, lai pielāgotos savu vecāku “autoritatīvajam” viedoklim. Viņiem iedibinātais stereotips ir šāds: mamma un tētis ir pieauguši, viņi zina labāk.
Ja vecāki bērnam saka, ka viņš ir pārāk jūtīgs, viņš var pieņemt šo viedokli kā patiesību un sākt vainot sevi par vecāku negatīvo vērtējumu.
Tā rezultātā visbiežāk pusaudža gados bērns:
zaudē ticību sev un citiem cilvēkiem;
pastāvīgi atvainojas, pat ja nav vainīgs;
pastāvīgi šaubās par savām idejām;
neuzticas savai intuīcijai;
pastāvīgi jūtas vainīgs (negatīvi aizspriedumi);
cenšas sevi pierādīt, kas var izraisīt narcistisku rakstura iezīmju veidošanos;
jūt, ka neviens viņu nesaprot.
Vecāki diez vai tic, ka spēj tik tālu novest savu bērnu. Bet psihologi iesaka veikt nelielu pārbaudi. Atbildiet uz jautājumiem pats:
Vai gadās, ka jūs nepievēršat uzmanību tam, ko jūsu bērns jums saka, jo esat pārāk aizņemts?
Vai jūs kādreiz esat teicis, ka jūs ne to domājāt, lai gan tieši to arī domājāt?
Vai jūs viegli uztverat bērnu problēmas?
Vai esat kādreiz teicis, ka jūsu bērns kaut ko izdomā vai pārāk dramatizē?
Vai esat teikuši, ka viņš nevar just to, par ko runā?
Vai jūs par viņu izsakāt nievājošas piezīmes?
Vai esat kritizējis viņa lēmumus vai rīcību tikai tāpēc, ka būtu pat darījis kaut ko savādāk, lai gan rezultāts joprojām bija pareizs?
Ja atpazīstat sevi 3–4 punktos, jūsu bērns var būt uzņēmīgs pret gazlaitingu. Protams, dažreiz bērni nāk ar savām problēmām nelaikā, taču ir svarīgi atcerēties, ka apzinīga klātbūtne un atbalsts prasa laiku un uzmanību.
