Protams , šāda pārliecība radusies vēl viduslaikos. Tā laika katoļu baznīcas autoritātes apgalvoja: tas, kurš netic raganu eksistencei un tam, ka tās ir spējīgas lidot pa gaisu, vai, vēl trakāk, uzskata šādus nakts pārlidojumus tikai par slimas iztēles augli, pats ir ķeceris un sliktāks vēl par elku pielūdzēju. Turklāt raganas esot neganti savairojušās tieši tādēļ, ka to eksistence gadsimtiem nav tikusi uztverta nopietni, un, lai sātans pilnībā nepazudinātu pasauli, zeme ir jāattīra no visiem, kas nodarbojas ar burveklībām.
Tā dažā labā pilsētā gada laikā tika sadedzinātas pat 300-400 raganas, bet lauku ciemos reizēm palika pāri labi ja divas trīs sievietes, kas nekad nevienam strīda laikā nebija teikušas: “Nu pagaidi, gan tu to man vēl pieminēsi!”
Kāpēc tieši mēs? Raganu nīdēšanas rokasgrāmatas autors inkvizitors Institoris pamato to gan filoloģiski, gan fizioloģiski: pirmkārt, vārds femina esot saliktenis “maza ticība”, kas pierāda, ka sievietēm ticība no dabas ir mazāka nekā vīriešiem; otrkārt, sievietes atšķirībā no vīriešiem ir nepiesātināmas tādā “riebīgā lietā” kā dzimumakts, kas ir Ādama un Ievas grēkā krišanas pamatā.
Inkvizitors min neskaitāmus piemērus: ja vīrietim ilgu laiku vai pret kādu konkrētu sievieti saglabājās dzimumnespēja, arī tas bija raganas burvestību dēļ un pārgāja tikai tad, kad bija atrasta, piespiesta atzīties un sadedzināta vainīgā. Viens no raganu iecienītiem briesmudarbiem bija dzimumlocekļa nozagšana. Tā viens no nabadziņiem, kuram no viņa vīrišķā lepnuma bija palikusi tikai tukša vieta, izdomājis, kura ragana šo negantību pastrādājusi un gājis viņu lūgties. Apžēlojusies par nelaimīgo, ragana parādījusi viņam kokā kādu ligzdu un teikusi: rāpies augšā un paņem, kurš no tiem ir tavs. Uzrāpies kokā, vīrietis ieraudzījis, ka ligzdā kustas, ņemas un pat ēd vesels bars dzimumlocekļu! Viņš nolūkojis vislielāko, bet ragana no lejas saukusi: to tu nedrīksti ņemt, tas pieder vienam popam!
Cilvēkam, kas tika apsūdzēts ķecerībā, tika atsavināta visa viņa manta. Ja kādreiz arī izrādījās, ka apvainojums bijis nepatiess un apcietinātais bija jāatbrīvo, tas jau nenozīmēja, ka manta viņam jāatdod . Apsūdzētais nedrīkstēja pats sev izvēlēties advokātu. Savukārt ieceltais advokāts nedrīkstēja aizstāvēt apsūdzētā uzskatus, jo tad tiktu izslēgts no baznīcas un pats tiesāts kā ķeceris. Ja vīri apgalvoja, ka viņu sievas naktīs, kad tās it kā bijušas raganu sabatos, īstenībā mierīgi gulējušas viņiem līdzās, inkvizitori atspēkoja šo nekur nederīgo argumentu: sātans ir pieņēmis sievas izskatu, lai vīriem nerastos aizdomas, ka sieva īstenībā nemaz nav mājās, bet gan tajā laikā nodarbojas ar visādām nešķīstībām, kā nekristītu bērnu zagšana un vārīšana burvju ziežu gatavošanai.
Bērnu no viņa piedzimšanas līdz kristībām nedrīkstēja ne mirkli atstāt tumsā, bet vienmēr dedzināja uguni, lai velni vai raganas to neapmainītu ar savu bērnu. 15.-16. gs. mijā Bādenē nodod tiesai sešas sievas, kas uz moku sola atzīstas, ka izrakušas kapsētā nesen apbedītu bērniņu un izvārījušas no viņa raganu virumu. Kādas sievas vīrs ar savu uzstāšanos panāk kapa atrakšanu un mazo līķīti atrod zārkā neaizskartu. Juristi tomēr neatbrīvo savus upurus: tā esot tikai acu apmānīšana, līķītis iekļuvis atpakaļ zārkā ar velna ziņu, spīdzināšanā izspiestiem vārdiem var vairāk ticēt, nekā pašu acīm, tāpēc apsūdzētās vajag sadedzināt, Dievam par godu un sātanam par nepatikšanu.
Anglijā 17.gs. sākumā ar nāvi sodītās Marijas Stjuartes dēls Jēkabs I turējis sevi par spējīgu nemaldīgi pazīt raganas, tās viņa laikā mazāk dedzinātas uz sārta, bet vairāk vārītas. Ķēniņš nereti mēdzis nogaršot “buljonu”, pēc garšas noteikdams, vai izvārītā bijusi vainīga vai ne. Protams, “diagnozi” varēja noteikt arī pirms vārīšanas: raganu iemeta upē: ja tā uzpeldēja, tad vainīga un jāsadedzina, ja noslīka – tad bijusi nevainīga.
Katrā ziņā labi, ka tagad nav viduslaiki un mums nav jānosirmo aiz šausmām, ja kāds mums saka: “Ak tu mana mazā raganiņa…”
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
