Retās saulainās dienas mijas ar ziemīgi pelēcīgo aukstumu , arī svētki labu laiku kā jau aizvadīti , bet vēl priekšā ne mazāk aukstais februāris…
Var jau atbildēt – visiem svētkiem reiz jābeidzas, turklāt tumsa dienu no dienas sadilst! Bet ir jau sava taisnība – janvāris ir viens no diviem gada tumšākajiem mēnešiem, turklāt decembri izgaismo svētku gaidas un rotājumi ielās, kas janvārī dažiem turpina uzlabot omu, bet citi tos sauc par viltus iepriecinājumu vai nostāvējušos kūku, ko jau sen bija laiks novākt.
Kā tad īsti tiem, kas nav ziemas sporta cienītāji, pārziemot? Šķiet, visbūtiskāk ir apzināties, ka arī ziemas mēneši, lai cik tumši un auksti, ir mūsu dzīves sastāvdaļa, turklāt tie mūs sagaida katru gadu! Šķiet, vienīgā izeja ir uz katru savas dzīves mirkli palūkoties kā uz unikālu vērtību, kas nekad neatkārtosies.
Tomēr, ja cilvēks pēc svētku pavadīšanas nedēļu vai pat vairākas ir depresīvā noskaņojumā, mēģinājumi domāt pozitīvi nevainagosies panākumiem. Varbūt ir vērts „parevidēt” svētku atmiņas? Iespējams, brīvdienas ģimenes vai draugu lokā tiešām bijušas tik priecīgas, kopības sajūtas un sirds siltuma pilnas, ka atgriešanās ikdienā šķiet kā nepelnīts sods. Bet varbūt viss nav tik vienkārši? Pētījumi rāda, ka vissmagāk pēcsvētku nedēļas un pat mēnešus pārdzīvo cilvēki, kuru svētki ne tuvu nav bijuši harmoniski un saskaņa ģimenē – tālu no ideāla. Tad varbūt ziemas aukstums un tumsa ir pie vainas tikai daļēji? Mūsdienās visi zinām par saules labvēlīgo ietekmi uz organismu un grūtībām pārdzīvot tās trūkumu, tomēr bieži joprojām vairāmies atzīt, ka arī emocionāls vēsums vai konflikti tuvinieku lokā mazina dzīves un darba prieku.
Svētki un atvaļinājums nereti ir laiks, kad kā palielinājumā ieraugām savas un ģimenes nebūšanas, kuras ikdienas steigā esam mēģinājuši paslēpt starp „svarīgākām lietām” vai mierināt sevi, ka gan jau tas pats no sevis pāries. Svētkos nekur nav jāsteidzas, ģimene sapulcējas kopā uz svētku vakariņām un… sākas strīds, kas nereti beidzas janvāra sākumā ar lēmumu šķirties. Vai vismaz pāraudzināt partneri, bērnus un vecākus, lai dzīve būtu kaut cik izturama! Par sevis pāraudzināšanu gan piemirstam visātrāk un drīz dzīve atkal ieiet vecajās sliedēs – cerībā, ka viss kaut kā mistiski nokārtosies. Līdz nākamajiem svētkiem vai atvaļinājumam. Vai arī sāpes un sarūgtinājums pēc iepriekšējā strīda ir tik lieli, ka gribas bēgšus aizbēgt no to cēloņiem.
Bet varbūt sākt gadu nevis ar jauniem nereāliem solījumiem pašiem sev un problēmas pastumt pēc iespējas tālāk, bet, gluži otrādi, paieties tām pretī? Mēģināt atcerēties, kas tad īsti notika tur, pie svētku galda? Bērni bija skaļi un izaicinoši, vecāki centās pamācīt, partneris/-e klusēja vai, gluži otrādi, uzvedās agresīvi, varbūt kāds ņēma un piedzērās? Protams, tās nav patīkamas atmiņas, taču, mēģinot saprast, ko mana ģimene darīja, ko īsti centās pateikt ar savu uzvedību, mēs varam palīdzēt gan sev, gan tuviniekiem. Un visbiežāk nonākt pie vecā secinājuma – pārāk maz laika un uzmanības veltām ģimenei, bērniem, partneriem, vecākiem, lai gan tie ir mūsu vissvarīgākie cilvēki.
Svētkos nekur nav jāsteidzas, ģimene sapulcējas kopā uz svētku vakariņām un… sākas strīds, kas nereti beidzas janvāra sākumā ar lēmumu šķirties. Vai vismaz pāraudzināt partneri, bērnus un vecākus, lai dzīve būtu kaut cik izturama!
Un te nu ziemas tumsa mums var palīdzēt. Ko šai laikā darīja mūsu senči? Vakarēja! Arī mēs, lai gan gaismas avotu trūkums nespiež mūs pulcēties vienkopus, varam paņemt katrs savu darāmo (vai pirmajā reizē vislabāk atnākt tukšām rokām), izslēgt televizoru un datoru, un pēc ilgiem laikiem aprunāties – ar patiesu interesi vienam par otru. Kā kuram gājis viņa dienas, nedēļas vai pat mēneša (ja ilgi nav tā kārtīgi parunāts) gaitās. Un, ja paveiksies, varbūt piedzīvot to sajūtu, ko neizdevās sagaidīt svētkos – savstarpējas uzmanības sasildīta, ģimene dzīvos. Pa īstam. Un nebūs vairs nozīmes, vai aiz loga tumšs vai gaišs.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
