Dusmas izjūt pilnīgi visi cilvēki, tās ir tikpat dabiskas kā prieks, skumjas vai bailes un tikpat svarīgas kā visas pārējās emocijas. Tomēr reizēm cilvēki cenšas dusmas nepamanīt, nostumt vai noliegt. Viens no iemesliem ir dusmu “sliktā reputācija”: tās bieži uzskata par negatīvajām emocijām, no kurām kaunamies, baidāmies, jūtamies vainīgi. Jo spēcīgāk tās apspiežam, jo lielāku iekšējo spriedzi tās rada. Nereti apslāpētas tās var kļūt par ieroci, kas vēršas pret pašu cilvēku – sākot sevi vainot, dusmojoties uz sevi (nevis uz ārējo dusmu cēloni), saredzot sevi kā sliktu, liedzot sev prieku dzīvot, ieslīgstot apātijā. Būtībā tas ir depresijas mehānisms, kas dusmu enerģiju postoši vērš pret pašu cilvēku. Dusmoties uz otru šķiet pārāk bīstami, baidoties tādā veidā viņu zaudēt, tādēļ neapzinātā izvēle ir dusmoties pašam uz sevi.
Apslāpētas dusmas var izpausties arī caur pasīvu pretestību, netiešu agresiju. Reizēm tie var būt sīki niknuma pilni dūrieniņi – sarkastiskas piezīmes, klusēšana, izteikumi vai rīcība, kas otram liek justies vainīgam, sodītam, kritizētam. Līdzcilvēkiem šāda dusmu forma var būt grūtāk izturama – jo neizprotami ir īstie dusmu iemesli. Apspiestas dusmas attiecībās rada lielāku plaisu nekā atklāti konflikti. Spēja parādīt savas dusmas un mēģinājumi pēc tam risināt situāciju liecina par uzticēšanos un lielāku patiesumu. Ja dusmas ir nekontrolētas un neapvaldītas, tās var kļūt ārkārtīgi destruktīvas un postošas. Tās var apdraudēt citu robežas, sāpināt, aizvainot un reizēm pat izraisīt attiecību pārrāvumu. Nereti visspēcīgākās dusmas raisa bezspēcības izjūta, aizvainojums un skaudība.
Dusmām patiesībā piemīt sargājoša funkcija – pateicoties tām, cilvēks saprot, ka kaut kas viņa situācijā nav pieņemams, nav īsti tā, kā vajadzētu būt. Līdz galam izprotot savu dusmu iemeslus, paveras lielāka iespēja saglabāt personīgās robežas. Dusmas, kas radušās kādā konkrētā situācijā, var būt kā signāllampiņa – manas robežas ir pārkāptas, tāpēc šobrīd ir būtiski lūgt cienīt un respektēt sevi.
Dusmas mudina rīkoties, tās palīdz uzsākt ko jaunu vai arī atteikties no kaut kā traucējoša. Tām piemīt radošs potenciāls. Ne reizi vien dzirdēts – sadusmojos un izlēmu, kā rīkoties.
Tā ir vērtīga prasme – būt savu dusmu pārvaldniekam – izmantot kā vērtīgu informācijas avotu par sevi un apkārt notiekošo, bet neieslīgt dusmu tīmekļos, tikt skaidrībā par to iemesliem, prast nosargāt sevi un nenodarīt pāri citiem.
“Neko nesāc dusmās! Tikai muļķis vētras laikā kāpj uz kuģa.” /J. Haugs/
1.janvāra atmiņas par gada nogales rindām
Kad stāvu lielveikala rindā pie kases, vienmēr notiek kaut kādas dīvainas darbības, kas aizkavē rindas virzīšanos uz priekšu. Kā tas var būt, ka vienmēr tieši pirms manis gadās kāda veca kundzīte, kas ilgi groza rokās santīmus un nevar no tiem atvadīties, vai arī neapdomīgs večuks, kas nav pamanījis, ka, ņemot divas pulvera pakas, jāmaksā tikai par vienu. Protams, ka otru paku viņš nav paņēmis! Tad kasiere pamet kasi un dodas pēc konkrētā pulvera, bet man savā biezajā ziemas mētelī jāstāv un pacietīgi jāgaida. Citreiz atkal kāda jauna meitene pēkšņi konstatē, ka viņai bankas kartē naudas nepietiek, un lēnām sāk izsvērt katra pirkuma lietderību. Gadījās arī tā, ka viena saldummīle bija sabērusi vienā maisā piecu dažādu šķirņu un cenu konfektes. Kamēr tās tika dalītas pa frakcijām, man šķita, ka es nobeigšos…
Kopš padomju laikiem man ir alerģija pret rindā stāvēšanu. Tad pakrūtē sāk kņudināt dusmu peles, saīgums pārņem prātu un sevi jāmierina kā Karlsonam — mieru, tikai mieru! Mēģinu domās pārmest loģisku tiltu no dusmu stāvokļa uz filozofisku mieru, nodarbojos ar pašsuģestiju. Meklēju klusuma centru sevī, kur patverties no visādiem meža dīvainīšiem. Rindā stāvot, mēs saskaramies ar citu cilvēku domām, dzīves tempu un ieradumiem. Nevaru prasīt, lai visi trakajā žurku skrējienā skrietu manā tempā un ar manu attieksmi pret lietām. Tomēr nesaprotu, kāpēc tieši gada beigās, kad jau tā iestājies paātrinājums un laika nekam vairs nepietiek, rindas kļūst garākas, uz ielām sastrēgumi lielāki un arī autostāvvietā nav kur mašīnu nolikt. Katrs brauciens uz veikalu ir kā tests nervu sistēmai un kā skola iecietības un cilvēkmīlestības vairošanai sevī.
Labi gan, ka sācies jauns gads un dzīve atgriežas normālās sliedēs. Kas nekait dzīvot janvārī, kad laiks kļūst gausāks, rindas – īsākas, dienas – arvien garākas! Un sirdī apziņa, ka ļoti daudz kas vēl priekšā.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
