Kad 90. gados Donalda Trampa liktenis piedzīvoja lejupslīdi un viņam vajadzēja ātri piesaistīt naudu, viņš ar savu 282 pēdu (85 m) garo superjahtu ”Trump Princess” devās uz Āziju, cerot, ka spēs piesaistīt Japānas turīgos.
Tā nebija pirmā reize, kad uzņēmējs saviem projektiem meklēja Japānas pircējus vai aizdevējus.
Ņujorkas nekustamo īpašumu skarbajā pasaulē Trampam bija priekšējās rindas sēdeklis no viņa Fifth Avenue debesskrāpja, kad Tokija 80. gados iepirka ikoniskus ASV zīmolus un īpašumus, tostarp Rokfellera centru.
Tieši tad izveidojās viņa pasaules uzskats par tirdzniecību un Amerikas attiecībām ar sabiedrotajiem, un sākās viņa fiksācija par tarifiem, importa nodokli.
“Viņam bija milzīgs aizvainojums uz Japānu,” saka Barbara Resa, bijusī Trampa organizācijas viceprezidente.
Viņš ar greizsirdību vēroja, kā japāņu biznesmeņi tiek uzskatīti par ģēnijiem, viņa stāsta. Viņš uzskatīja, ka Amerika nesaņem pietiekami daudz pretī par palīdzību savai sabiedrotajai Japānai militārajā aizsardzībā.
Tramps bieži sūdzējās, ka viņam ir grūtības noslēgt darījumus ar lielām Japānas uzņēmēju grupām.
“Man ir apnicis skatīties, kā citas valstis atņem ASV.”
Šo Trampa citātu varēja ņemt no 2016. gada, taču patiesībā tas ir no 80. gadu beigām, kad viņš uzstājās CNN raidījumā ”Larry King Live”, aptuveni tajā laikā, kad viņš pirmo reizi izteica savu kā potenciālā prezidenta kandidāta vārdu.
Tikko nācis klajā ar savu biznesa filozofiju savā 1987. gada grāmatā The Art of the Deal, Tramps nacionālajās intervijās izteicās pret Amerikas tirdzniecības politiku.
Improvizētā intervijā ar Opru Vinfriju pirms tiešraides studijas The Oprah Show auditorijai viņš sacīja, ka ārpolitikā rīkosies savādāk, liekot valsts sabiedrotajiem “maksāt savu daļu”.
Viņš piebilda, ka nebija brīvas tirdzniecības, kad Japāna “dempingoja” produktus Amerikas tirgū, bet padarīja “neiespējamu darījumus” tur.
Dženifera Millere, Dartmutas koledžas vēstures asociētā profesore, sacīja, ka citi dalījās viņa bažās par ekonomiku tajā laikā.
Japāna nodrošināja konkurenci ASV ražošanai, īpaši plaša patēriņa elektronikas un automašīnu jomā. Kamēr ASV rūpnīcas tika slēgtas un tirgū ienāca jauni japāņu zīmoli, eksperti runāja par to, ka Japāna pārspēj ASV kā pasaules vadošā ekonomika.
“Tramps ir sava veida simbolika daudziem cilvēkiem, kuri apšaubīja Amerikas vadību amerikāņu vadītajā starptautiskajā kārtībā un to, vai tā patiešām kalpoja Amerikas Savienotajām Valstīm,” saka profesore Millere.
Pirms Opras uzstāšanās Tramps bija iztērējis gandrīz 100 000 dolāru, lai trīs lielākajos ASV laikrakstos publicētu “atklātu vēstuli” pilnas lapas reklāmās.
Virsraksts vēstīja: “Amerikas ārpolitikai nav nekā nepareiza, ko ar mazu mugurkaulu nevarētu izārstēt.”
Tajā viņš teica, ka Japāna un citas valstis gadu desmitiem ir izmantojušas ASV sniegtās priekšrocības. Viņš apgalvoja, ka “japāņi, kurus netraucē milzīgas izmaksas par sevis aizstāvēšanu (ja vien ASV to darīs bez maksas), ir izveidojuši spēcīgu un dinamisku ekonomiku ar nepieredzētiem pārpalikumiem”.
Tramps uzskatīja, ka acīmredzamais risinājums ir šo bagāto valstu “aplikšana ar nodokļiem”.
“Pasaule smejas par Amerikas politiķiem, jo mēs aizsargājam kuģus, kas mums nepieder un kas pārvadā mums nevajadzīgu naftu, kas paredzēti sabiedrotajiem, kuri nepalīdzēs,” viņš rakstīja.
Saskaņā ar profesores Milleres teikto, reklāma kalpoja kā spēcīgs ievads Trampa ārpolitikas redzējumam. Tā pamatā bija nulles summas pārliecība, ka sabiedrotie ir brīvie un, ka liberālā internacionālisma pieeja, kas dominēja kopš Otrā pasaules kara, bija vāja un muļķīga konkurences pasaulē. Viņš apgalvoja, ka risinājums bija agresīvāka, protekcionistiskāka tirdzniecības politika.
“Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņam tik ļoti patīk tarifi, jo tie atbilst ne tikai viņa darījumu ideoloģijai, bet arī viņa pašapziņai, kas ir ļoti dziļi iesakņojusies kā veiksmīgam darījumu slēdzējam,” viņa sacīja. “Un tas, ka tarifi var tikt apdraudēti; tos var uzkarināt citai valstij.”
Klaids Prestovics vadīja sarunas ar Japānu Reigana administrācijas laikā kā tirdzniecības sekretāra padomnieks. Viņš, ilggadējs brīvās tirdzniecības politikas kritiķis, sacīja, ka neviens, kas bija intelektuāli nopietns, nebija saistīts ar Trampu vai viņa vienkāršoto pieeju tajā laikā. Viņš apgalvo, ka prezidents nav piedāvājis reālu risinājumu viņa izvirzītajām problēmām.
“Tarifi ir sava veida košs lieta, par ko jūs varat teikt, paskatieties, ko es izdarīju, es tos puišus satriecu… lai jūs zināt, jūs varat būt bargs puisis. Neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav efektīvi, tas patiešām ir pamats diskusijai.”
Prestovica kungs uzskata, ka patiesā problēma toreiz un tagad ir tā, ka ASV nav stratēģiskas ražošanas politikas, lai gan tās sūdzas par negodīgu tirdzniecību.
Protams, bailes par Japānas pieaugumu laika gaitā nomierinājās, un tagad tā ir sabiedrotā. Tā vietā Ķīna ir ASV sīvākā korporatīvā konkurente. Šonedēļ Tramps sveica Japānas premjerministru Ovālajā kabinetā kā vienu no saviem pirmajiem ārvalstu viesiem.
Taču Donalda Trampa vadības filozofija joprojām ir tāda pati kā tad, kad viņš bija jauns nekustamo īpašumu attīstītājs. Viņš joprojām tikpat stingri tic tarifiem kā instrumentam, lai izdarītu spiedienu uz citām valstīm, lai tās atvērtu savus tirgus un samazinātu tirdzniecības deficītu.
“Viņš to visu laiku saka ikvienam, kurš uzklausīs, kad kāds jautās, un tā ir taisnība jau 40 gadus. Un, godīgi sakot, jūs zināt, ka tas ir ļoti dabisks veids, kā aplūkot starptautisko tirdzniecību,” sacīja konservatīvā American Enterprise Institute ekonomists Maikls Strains.
Viņš saka, ka studenti bieži vien piekrīt Trampa intuitīvajai domāšanai par ekonomiku, un viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras profesori, ir viņu pārliecināšana, ka viņu izpratne ir nepareiza.
Strains saka, ka, neraugoties uz Trampa stingrību partijā, ar nostāju, kas ir apvērsusi gadu desmitiem ilgo republikāņu brīvās tirdzniecības apskāvienu, viņš nedomā, ka ir pārliecināts skeptiski noskaņotos likumdevējus, uzņēmumu līderus un ekonomistus.
Joprojām paliek nevienmērīgi jautājumi, ka viņa uzskati, ka ārvalstu imports ir slikts, ka tirdzniecības deficīta lielums ir noderīgs politikas panākumu mērs vai ka ideāls stāvoklis ASV ekonomikai ir importēt tikai tādas preces, kuras fiziski nevar ražot ASV.
Strains uzskata, ka draudi palielināt tarifus ASV sabiedrotajiem varētu samazināt biznesa investīcijas un vājināt starptautiskās alianses.
Džozefs LaVorgna, Nacionālās ekonomikas padomes galvenais ekonomists Trampa pirmā pilnvaru termiņa laikā, uzskata, ka ir bijis pārāk šaurs fokuss uz tarifiem un nav pietiekami daudz mēģinājumu izprast kopējo priekšstatu par to, ko Tramps cenšas paveikt.
Viņš saka, ka prezidents vēlas stimulēt vietējo rūpniecību, jo īpaši augsto tehnoloģiju ražošanu.
Viņš skaidro, ka administrācija uzskata, ka var mudināt vairāk korporāciju ienākt ASV, izmantojot tarifus, apvienojumā ar ierobežojumu atcelšanu, lētāku enerģiju un zemākiem uzņēmumu nodokļiem, ja to pieņems Kongress.
“Es domāju, ka prezidents Tramps saprot kaut ko, kas ir ļoti svarīgs, būt uzņēmējam un darījumu veikšanai, un tas ir, ka brīvā tirdzniecība teorētiski ir lieliska, taču reālajā pasaulē ir nepieciešama godīga tirdzniecība, un tie ir līdzvērtīgi spēles apstākļi.”
Viņš der, ka Donaldam Trampam ir taisnība. Tikai daži republikāņi ir publiski iebilduši pret prezidentu, jo viņš pieprasa lojalitāti savai darba kārtībai.
Tomēr daži, kas ir klusējuši, saprot, ka viņu vēlētājus var ietekmēt pieaugošās cenas, un cer, ka viņi spēs pārliecināt Trampu neievērot viņa iemīļotos tarifus.
