NATO austrumu valstis, kas robežojas ar Krieviju, gatavo savas slimnīcas iespējamam bruņotam konfliktam, uzkrāj traumu komplektus un iegādājas aizsarglīdzekļus medicīnas personālam, pirmdien ziņoja Politico.
Medicīniskās palīdzības plānošana kara gadījumā vairs nav hipotētiska nepieciešamība NATO austrumu flangā, norādīja Politico, sniedzot pārskatu par to, kas šajā nolūkā tiek darīts Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā.
Saskaņā ar publikāciju, visas NATO austrumu valstis pašlaik apsver, kā to veselības aprūpes iestādēm vajadzētu darboties krīzes gadījumā, organizējot mācības, iegādājoties personālam ķiveres un pretšķembu vestes, kā arī būvējot pazemes operāciju zāles.
“Jautājums nav par to, vai Krievija uzbruks. Jautājums ir par to, kad,” sacīja Ragnars Vaiknemets, Igaunijas Veselības pārvaldes ģenerāldirektora vietnieks.
“Politico” runāja arī ar Lietuvas veselības ministra vietnieku Danielu Naumovu, kurš raksturoja savas valsts pozīciju Krievijas un Baltkrievijas kaimiņos un norādīja, ka Suvalku koridors, kas tās savieno caur Poliju un Lietuvu, būtu viens no visticamākajiem Krievijas uzbrukuma virzieniem.
NATO austrumu valstīm gatavošanās karam nav izvēles jautājums, bet gan kritiska prasība, atzīmēja Politico.
“Dažas ES valstis ir valstis, kas saskaras ar naidu pirmajās līnijās. Tām šie jautājumi ir aktuālāki,” sacīja Polijas Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Kataržina Kačperčika. “Politico” atgādināja, ka pašreizējā ES prezidentūra Polijā savas prezidentūras laikā ir pievērsusi lielāku uzmanību medicīniskās drošības jautājumam, jo drošība kopumā pašlaik ir viens no centrālākajiem jautājumiem Eiropā.
“Mēs nevaram sagatavot plānus militārajā vai ekonomiskajā jomā un vienlaikus aizmirst par medicīnu,” sacīja Kacperčiks.
Politico atzīmēja, ka Krievijas agresija Ukrainā ir parādījusi, ka mūsdienu konflikti nesaudzē ne medicīnas sistēmu, ne tās personālu, un Austrumeiropas valstis to ir ņēmušas vērā. Piemēram, Viļņas Universitātes slimnīca Santaros, kas atrodas tikai 50 kilometru attālumā no Baltkrievijas robežas, ir sākusi pazemes infrastruktūras, patvertņu, helikopteru nosēšanās laukuma un autonomu energosistēmu būvniecību, kas ļautu slimnīcai darboties pat elektrības vai ūdens padeves pārtraukuma gadījumā.
Un Santaros šajā ziņā nav unikāla vieta, piebilst Politico, norādot, ka Igaunija aprīko ātrās palīdzības brigādes ar pretgaisa vestēm un iegādājas satelīttelefonus, lai nodrošinātu saziņu pat tad, ja regulārie sakaru tīkli nedarbojas. Ir pat plāni izveidot neatkarīgu interneta tīklu, ja nepieciešams.
Elektroģeneratoru uzstādīšana medicīnas iestādēs ir izplatīta, jo Ukrainas pieredze ar Krievijas uzbrukumiem liecina, ka elektroapgāde tiek pastāvīgi pārtraukta.
“Mēs droši zinām, ka Krievija uzbruks civilajai infrastruktūrai un enerģētikas infrastruktūrai, un tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam pieļaut situācijas, kad slimnīca nevar darboties elektrostacijas problēmu dēļ,” skaidroja Vaiknemets.
“Politico” arī norāda, ka kā padomju laika relikts, reģiona slimnīcas bieži vien ir augstas ēkas, kas ir īpaši neaizsargātas to izmēra dēļ. “Nevaru iedomāties, ka strādātu slimnīcas augstākajos stāvos, vienkārši gaidot, kad tā saņems triecienu,” sacīja Vaiknemets. Tāpēc slimnīcas sagatavo pagrabus iespējamām operāciju zālēm.
Politico citē arī Norvēģijas Veselības padomes padomnieku Bjērnu Guldvogu, kurš apgalvo, ka Eiropas valstīs vidēji ir 11,5 intensīvās terapijas nodaļas uz 100 000 iedzīvotāju, bet kara laikā šī nepieciešamība palielinātos trīs līdz piecas reizes. Operāciju zāļu ilgstoša darbība ar šādu noslodzi būtu sarežģīta, jo lielākā daļa šādu nodaļu var darboties tikai ar 120–150 procentu noslodzi 24–48 stundas. Ir svarīgi arī nodrošināt asins un skābekļa krājumus krīzes situācijām.
Krājumu pieejamība ir kritiski svarīga
Tā kā pat vislabāk sagatavotās slimnīcas nevar darboties bez zālēm, medicīniskā aprīkojuma un citiem piederumiem, Baltijas valstis ir sākušas palielināt savus krājumus, norāda Politico, atsaucoties uz bijušo veselības ministri Riinu Sikkutu, kura februārī paziņoja, ka Igaunija ir piešķīrusi 25 miljonus eiro papildu aprīkojuma iegādei, kas varētu būt nepieciešams krīzes gadījumā.
Viņu pašu krājumi palīdzēs slimnīcām tikt galā, līdz ieradīsies palīdzība no sabiedrotajiem, skaidroja Vaiknemets, kurš piebilda, ka NATO loma piegāžu maršrutu nodrošināšanā ir ārkārtīgi svarīga.
Kā vēsta Politico, Latvija kopš koronavīrusa pandēmijas sākuma iesaka glabāt vismaz trīs mēnešu medicīnas preču krājumus. “Nekad nebūtu domājusi, ka man būs jāpateicas Covid, bet, pateicoties pandēmijai, mēs atradām finansiālos līdzekļus,” apspriežot krājumu iegādi, sacīja Veselības ministrijas ģenerālsekretāra vietniece Agnese Valuliene.
Taču, tā kā Baltijas valstis atrodas pārāk tuvu potenciālajai frontes līnijai, lai nodrošinātu savu medicīnisko piegāžu drošību, citām Eiropas Savienības valstīm būs jāsteidzas tām palīgā, Politico sacīja ES Ārējās darbības dienesta (EĀDD) medicīnas padomnieks Joss Jūstens. “Mums ir jāatsakās no daļas savas suverenitātes Eiropas Savienībai, lai tā varētu pieņemt lēmumus par nepieciešamā sadali [tiem, kam tā nepieciešama],” sacīja Jūstens.
Sarkanā Krusta, valstu un ES ārkārtas reaģēšanas aģentūras rescEU krājumiem jābūt gataviem nosūtīšanai uz frontes līniju.
Krīzes gadījumā pastāv arī personāla trūkuma draudi
Arī “Politico” uzsver nepieciešamību pēc personāla. Igaunijā, kur ir ļoti plāna medicīnas sistēma, ir uz pusi mazāk medicīnas personāla nekā Vācijā.
Tāpēc pacienti krīzes laikā nevar sagaidīt tādu pašu medicīniskās aprūpes līmeni kā miera laikā, atzīmēja Veselības pārvaldes ģenerāldirektora vietnieks Ragnars Vaiknemets, kurš uzsvēra, ka šis jautājums ir viens no krīzes plānu centrālajiem tematiem.
Arī Lietuvas pārstāve Norekaite uzsvēra, ka kara gadījumā ne viss medicīnas personāls varētu palikt savās vietās. Lietuvā veikts pētījums atklāja, ka ceturtā daļa mediķu kara gadījumā pamestu valsti, 40 procenti noteikti paliktu savās vietās, bet trešdaļa nebija pārliecināti par savu rīcību.
Kā vēsta Politico, līdzīga rīcība sagaidāma arī Igaunijā. “Ir patrioti, tie, kas reaģē pirmie, cilvēki, par kuriem mēs zinām, ka viņi bez šaubām paliks mājās,” sacīja Vaiknemetes. “Bet, protams, ir arī tādi, kas runā par tūlītēju bēgšanu uz Spāniju,” viņš piebilda.
Vaiknemets apgalvo, ka 50–60 procenti igauņu nezina, kā viņi rīkotos kara gadījumā. Lai gan viņš lēš, ka lielākā daļa igauņu ārstu un medmāsu paliktu mājās, Igaunija strādā, lai mazinātu viņu bažas, īpaši attiecībā uz ģimenes drošību. “Tas ir ļoti cilvēcīgi: ja es nejūtos droši, ja man nav pārliecības, ka manas ģimenes drošība ir garantēta, tad es padodos,” viņš teica.
Slimnīcas gatavojas krīzes darba kārtībai
“Politico” arī apraksta, kā Igaunija izstrādā krīzes apmācības visai medicīnas sistēmai, kuru laikā darbiniekiem tiek mācīts, kā pārslēgties uz krīzes režīmu, kas nozīmētu pēkšņu pacientu skaita pieaugumu un kara laikā gūto traumu ārstēšanu – piemēram, sprādzienu radītas traumas, šautas brūces, apdegumus, amputācijas, mugurkaula vai galvas traumas.
Tomēr Viļņas Universitātes slimnīcā sadarbībā ar Lietuvas bruņotajiem spēkiem ir organizētas evakuācijas un gatavības mācības liela skaita pacientu uzņemšanai, sacīja slimnīcas direktors Tomass Jovaiša.
Šogad Lietuva plāno septiņas militārās mācības un vairāk nekā duci medicīnisko mācību, paziņoja Lietuvas Veselības ministrijas pārstāvis Julijans Gališanskis. Tiks izveidotas arī krīzes mediķu komandas, ārsti tiks nosūtīti uz Ukrainu, lai mācītos no tās pieredzes, un jaunie ārsti tiks apmācīti medicīniskās aprūpes sniegšanai kara laikā.
Atsevišķs jautājums ir bēgļu kustība, ko izraisītu kara gadījums, atzīmēja Politico, citējot Jūstenu, kurš sacīja, ka citām Eiropas Savienības valstīm tad būtu jānāk palīgā Baltijas valstīm. Jūstens aicināja Eiropas Savienības institūcijas izveidot fondus, lai tiktu galā ar kara upuriem un bēgļiem.
Jūstens arī uzsvēra, ka salīdzinājumā ar Ukrainu, kur pēdējo trīs gadu laikā uz Rietumiem ir atvesti aptuveni 4000 pacientu, uzbrukums Baltijas valstīm varētu izraisīt daudz lielāku pacientu plūsmu uz Rietumiem. “Mēs runājam par 4000 [pacientiem] divu nedēļu laikā, un tad vēlreiz divu nedēļu laikā, un tad vēlreiz… Skaitļi būtu tik atšķirīgi, ja sāktos īsts karš,” atzina Jūstens.
Neviens nezina, kad un vai vispār sāksies karš, atzīmēja Politico, citējot Vaiknemetsu, kurš teica, ka krīze nekad nekliedz, kad tā pienāk.
Tāpēc Polijai un Baltijas valstīm ir jāgatavojas sliktākajam, atzīmēja Valuliene, tomēr piebilstot: “Mēs ceram, ka tas nenotiks.”
