Krievijā arvien biežāk tiek runāts par kaut kādu tā, ko sauc vai nesauc par karu, pabeigšanu vai pārtraukšanu vai nu starp Krieviju un Ukrainu, vai starp Krieviju un NATO. Neatkarīgi no nosaukuma, visi saprot, par ko ir runa. Visi saprot, bet neviens nezina, kā un kad pienāks šīs beigas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ”Levada centra” Sociālo un kultūras pētījumu nodaļas vadītājs Aleksejs Levinsons.
Šo divarpus gadu laikā Levadas centra aptaujāto Krievijas iedzīvotāju vidū bija tādi, kas ticēja vai gribēja ticēt, ka tuvāko mēnešu laikā viss beigsies, un tādi, kas domāja, ka tas viss turpināsies ilgu laiku, kā Afganistānas karš, kā Čečenijas karš. Turklāt bija un ir cilvēki, kuri iezīmēja pavērsiena notikumu, pēc kura “viss beigsies”. Viena tāda lieta — Krievijas prezidenta vēlēšanas — ir pagājušas; tie, kas gaidīja šī ”militārā operācija” pagājusi, bija vīlušies. Otra lieta – ASV prezidenta vēlēšanas – vēl priekšā, uz to varam likt cerības.
Putinam laiks beigt
Daži cilvēki teica: sak, ka pašreizējā vadība ir tik ļoti piesaistīta šai operācijai, ka tā ilgs visu mūžu. Bet, kā redzēsim tālāk, ievērojama daļa krievu uzskata, ka prezidents var to apturēt. Uzticēšanās prezidentam, kā mēs ne reizi vien esam ziņojuši, ir augsta. Atzinība par Krievijas prezidenta darbību, viņa izvēlēto kursu, kā arī atbalsts Krievijas bruņoto spēku darbībām Ukrainā ir augstā līmenī. Esam vairākkārt atzīmējuši šo rādītāju ultrastabilitāti un redzamās saiknes trūkumu ar šajā laikā kaujas laukā notiekošo.
Taču līdz ar masveida atbalstu militārajām darbībām jau ilgāku laiku aptuveni puse Krievijas iedzīvotāju aptaujā (uzsveram: tajā pašā aptaujā) atbild, ka atbalstītu pāreju uz miera sarunām. Un, ja pieskaita pētnieku izdomātajam nosacījumam – ja šonedēļ Vladimirs Putins nolemtu izbeigt militāro konfliktu ar Ukrainu – tam piekristu gandrīz trīs ceturtdaļas pieaugušo krievu. Tāds bija jautājums, un šāda atbilde tika saņemta pagājušā gada oktobrī. Šī gada aprīlī šis rezultāts tika apstiprināts.
Bet šis iedzīvotāju absolūtā vairākuma viedoklis nav vienkāršs. Kāpēc – liecina reakcija uz otro jautājumu, ko intervētāji uzdeva uzreiz pēc pirmā.
Šis nākamais jautājums ievieš papildu nosacījumu: ja šonedēļ Vladimirs Putins nolemtu izbeigt militāro konfliktu ar Ukrainu un atdot Ukrainai anektētās teritorijas, vai jūs atbalstītu vai neatbalstītu šo lēmumu?
Šī nosacījuma ieviešana krasi maina (iedomāto) situāciju. Šī “konflikta” izbeigšanas varianta atbalstītāju daļa izrādās daudz mazāka.
Galvotāja lēmums
Jautājuma formulējums liecināja, ka tie, kas uz šo jautājumu sniedza pozitīvu atbildi, atbalstīja nevis pašu zemes atdošanu, bet gan atbilstošu Vladimira Putina iedomātu lēmumu (to oktobrī atbalstīja 29% un aprīlī 26% aptaujāto). kuri kopumā atbalsta Vladimira Putina darbību). Tas ir, viņi vadījās no tā, ka, tā kā lēmumu pieņem Konstitūcijas garants, tas nozīmē, ka tas kaut kādā veidā tiks saskaņots ar to.
“Krievu” un “ukraiņu” varianti
Pārtulkojot citos vārdos šo Levadas centra jautājumu atklāto ainu, mēs redzam visu situāciju tādu, kādu to apspriež daudzi (lai arī ne visi) politiķi. Tās ir divas versijas par kara izbeigšanu vai vismaz apturēšanu: nosacīti runājot, pēc “krievu” vai pēc “ukraiņu” versijas. Abas tiek apspriestas, abām ir ārējie aizstāvji. Pēc viena viedokļa viss beigsies, kad Krievija vai Ukraina pieņems otras puses noteikumus. Taču pastāv viedoklis, ka, lai tas notiktu, šiem ārējiem atbalstītājiem vispirms ir jāpiekrīt.
Vai krievu viedoklim tajā ir nozīme? Varbūt tas spēlē kādu lomu. Tāpēc mēs cenšamies to noskaidrot un prezentēt Krievijas un starptautiskajai sabiedrībai.
Bet tagad, atstājot šīs tēmas globālo aspektu, apskatīsim tuvāk dažādu tautiešu grupu pozīciju dinamiku. Tādi ir mūsu sadzīves krievu dzīves apstākļi. Tie ir svarīgi mums pašiem.
Tātad, kad mēs 2023. gada oktobrī pirmo reizi uzdevām šos divus jautājumus, 70% pieaugušo Krievijas iedzīvotāju atbalstīja pirmo (“krievu”) izejas variantu no kara. Kad šis jautājumu pāris tika atkārtots šā gada aprīlī, par to bija 71%, t.i., gandrīz tikpat daudz.
Uzsvērsim, ka par karadarbības izbeigšanu iestājas tie paši cilvēki, kuri iepriekš (šajā pašā aptaujā) pauda atbalstu Krievijas bruņoto spēku darbībām.
Mūsu padziļinātais pētījums parāda, ko tas nozīmē: Krievijas iedzīvotāji paliek lojāli valdībai un atbalsta tās politiku, bet būtu gatavi atbalstīt kursa maiņu, pāreju uz miermīlīgu konflikta atrisinājumu.
Taču, kā liecina aptauja, lielākajai daļai ir pašsaprotami, ka iekarotās teritorijas paliek Krievijas sastāvā. Tā parastie krievi saprot kara noteikumus: tas, kas tiek sagūstīts ar bruņotiem līdzekļiem, ir mūsu. Tajā pašā laikā no fokusa grupu diskusijām ir skaidrs, ka tieši šis princips vada masu apziņu, nevis materiālā interese par jaunām zemēm. Un jēga ir nevis iegūt šīs zemes savā īpašumā, bet gan neatdot. Atgriezt nozīmē, ka ienaidnieks it kā to mums ir atkarojis, t.i., mēs esam sakauti. Un tas, kā daudzi saka, ir nepieņemami un neciešami. Un tikai mazākums – apmēram trešdaļa – ir gatavi to darīt, kā tas tiks apspriests tālāk.
Proti, vairākumam ir prātā šīs pārejas “krievu” versija, bet aptuveni trešdaļa piekrīt “ukraiņu” variantam, kas paredz atteikšanos no jauniegūtajām teritorijām. Bet, ja vienošanās par pirmo variantu – kā galveno viedokli – ir nemainīga savā stingrībā, tad mazākuma gatavība otrajam ir nedaudz vājinājusies. Šķiet, ka to ietekmē kādi ārēji faktori.
Mēs pieņemam, ka nesenās ziņas par Krievijas karaspēka panākumiem to ietekmēja.
Atgriezties uz miera ceļa
Galvenās pozīciju stabilitātes atšķirības atklājas, analizējot dažāda vecuma cilvēku atbildes. Tā starp jaunākajiem (18 gadi – 24 gadi) oktobrī tieši puse aptaujāto bija par iespēju pamest jaunas teritorijas. Taču līdz aprīlim viņu nostāja bija mainījusies tikai 31 %. Un starp vecākiem (25 gadi – 44 gadi) 38% turpina atbalstīt šo iespējamo risinājumu.
No sociāli profesionālajām grupām minimālo atbalstu apspriestajam lēmumam par zemes atdošanu šogad sniedz vadošie darbinieki (18%), bet maksimālo – studenti (43%), taču tās ir mazas kategorijas. Masu vidū minimālais atbalsts ir no pensionāriem (25%), vairāk no strādniekiem (30%) un vēl vairāk no speciālistiem (40%) un biroja darbiniekiem (42%).
Tātad, atkārtosim, vairāk nekā puse Krievijas iedzīvotāju atbalsta pāreju uz sarunām. Taču vairāk nekā 40% atbalsta karadarbības turpināšanu. Aptuveni 70% atbalstītu prezidenta lēmumu nekavējoties pārtraukt karadarbību. Bet citi gribētu turpināt. Fokusgrupās parādās arī ekstrēmāki tālākas paplašināšanās piekritēji. Visbiežāk viņi pieprasa “saplēst Ukrainu”, sadalīt to ar Poliju un citām kaimiņvalstīm. Joprojām ir tādi, kas pa pusei pa jokam saka, ka mums “jātiek līdz Lisabonai”. Bet šie uzskati kopš kara sākuma ir bijuši marginalizēti, un tagad tie ir vēl vairāk marginalizēti).
Tātad, par ko liecina mūsu pārbaudītie pierādījumi un pazīmes? 2022. gada sākumā krievi pārliecinoši atbalstīja valdību, kas uzsāka ”speciālās militārās operācijas” darbību. Tagad, saglabājot varas iestāžu atbalstu, viņi tikpat vienprātīgi iestājas par to, lai šī valdība, glābjot seju, atgrieztu valsti uz mierīga ceļa.
