Ko ASV darīs ar Krieviju pēc kara? Vai Austrumukraina ir svarīga ASV? Vai mums jābaidās no kodolkara? Šos jautājumus savā rakstā uzdod un pārdomā ASV medija Newsweek redaktors Džošs Hammers
Prezidenta Džo Baidena negaidītā vizīte Kijivā bija solidaritātes zīme ar Ukrainu Krievijas ”likumīgā zagļa” Vladimira Putina neapdomīgā un netaisnīgā iebrukuma valstī gadadienā . Baidenam izdevās to izmantot, lai nosūtītu Maskavai un tās sabiedrotajiem simbolisku vēstījumu.
Diemžēl Baidena ceļojums, īpaši kopā ar tādiem notikumiem kā Zelenska runa Kongresā decembrī vai senatora Miča Makkonela lēmums valkāt kaklasaiti ar Ukrainas karogu, lai tiktos ar Baidenu, rada dažus satraucošus jautājumus par Vašingtonas šķietamo vēlmi iegrimt Austrumeiropas purvā. Pirmā ilgstošā sauszemes kara gadadienā Eiropā kopš Otrā pasaules kara šos jautājumus vēlētos uzdot visiem politiķiem.
1. Ko nozīmē “cik daudz ir vajadzīgs”? Kijivā Baidens atkārtoti uzsvēra, ka ASV “paliks kopā ar Ukrainu tik ilgi, cik nepieciešams”. Tas ietver gan morālas, gan, vēl svarīgāk, finansiālas saistības – Baidens apsolīja Ukrainai jaunu militārās palīdzības daļu papildus jau 2022. gadā iztērētajiem 113 miljardiem dolāru. Tās būs Patriot pretraķešu aizsardzības sistēmas un M142 HIMARS raķešu palaišanas iekārtas – bet tās neaug kokos; resursu vienmēr trūkst, un katrs papildu priekšmets, ko mēs sūtām karam pret kodolieroču impēriju, noplicina mūsu pašu militāro arsenālu. Turklāt pieaugošā ikgadējā budžeta deficīta dēļ Amerika ir iegrimusi milzīgos parādos. Sji Dzjiņpins, bez šaubām smejas, kad Amerika sūta resursus uz Eiropu nevis Āziju.
2. Vai ASV intereses šajā konfliktā ir līdzvērtīgas Ukrainas interesēm? Valdošo absolūtistiskā nostāja pret Ukrainu — par katru cenu, “tik ilgi, cik nepieciešams” utt. — apvieno ASV un Ukrainas nacionālās intereses. Galu galā, ja Amerikas Savienotās Valstis ir tik eksistenciāli apņēmušās panākt Ukrainas “uzvaru” – lai ko tas arī nozīmētu un lai kā Zelenskis to definētu, tad no tā izriet, ka mūsu nacionālās intereses konfliktā ir tieši tādas pašas kā Ukrainai. Bet viss nav tik vienkārši. Ukrainas intereses ir Zelenska aizstāvētā maksimālistiskā pozīcija, proti, atteikšanās apstiprināt pat centimetru teritorijas Donbasā (vai Krimā) atņemšanu. Turpretim ASV nacionālās intereses ir paturēt Zelenski pie varas Kijivā, nevis gāzt viņu par labu Maskavas marionetei Aleksandra Lukašenko stilā; tomēr ASV ļoti maz (ja vispār) interesējas par to, kur tieši atrodas valsts robežas Ukrainas austrumos.
3. Vai ASV baidās no pilna mēroga kara ar Krieviju? Krievija ir valsts ar lielāko apstiprināto kodolieroču skaitu pasaulē – 2021. gadā tie bija 6255 (ASV bija otrā ar 5550 kodolieročiem tolaik). Vai Vašingtonas politiķu prātos ienāk katastrofāla kodolkara izredzes ar Krieviju? Šīs bailes vajadzētu saasināt Krievijas de facto izstāšanās no Stratēģiskā bruņojuma samazināšanas līguma (START). Putins diezgan atklāti runā par kodolieroču izvietošanu, savukārt ASV, kā arī tādas Eiropas valstis kā Vācija un Polija deeskalācijai sūta arvien sarežģītāku aprīkojumu. Šajā ziņā ir pretruna.
4. Vai ASV kaut ko uzzināja par “bezgalīgiem kariem”? Amerikāņu sabiedrība ir dabiski nogurusi no kara pēc gadu desmitiem ilgušajiem veltīgiem krusta kariem nācijas veidošanas vārdā. Pašlaik cilvēkiem vienkārši nav politiskās apetītes ieilgušām militārām sadursmēm, īpaši Eiropā, kamēr mūsu galvenais ģeopolitiskais drauds Ķīna laiž gaisā spiegu balonus. Baidena administrācijas pašreizējā pieeja saka “Amerika pēdējā”, nevis “Amerika pirmā”.
5. Kāds ir ASV ilgtermiņa plāns attiecībā uz Krieviju? Nav skaidrs, vai kāds no ārpolitikas lēmumu pieņēmējiem būtu domājis par to, kādas varētu izskatīties ASV un Krievijas attiecības, kad šis karš beidzot būs beidzies. Bez kursa korekcijas uz deeskalāciju, Maskava pēc konflikta ienīdīs Ameriku un Eiropu vēl vairāk nekā pirms tā sākuma. Taču, ņemot vērā to, ka Ķīna, nevis Krievija ir galvenais drauds Amerikai šajā gadsimtā, vērīgāka un tālredzīgāka pieeja konfliktam vismaz liktu pamatu Krievijas iespējamās atsvešināšanās no Ķīnas ietekmes – nedaudz tuvāk Rietumu ietekmes sfērai. pēc kara beigām. Diemžēl, pagaidām nav pamata uzskatīt, ka šim plānam ir iespēja.
