Ekonomiskā sadarbība ar Pekinu būs grūtāka, nekā gaidīja ASV finanšu ministrs un Eiropas Komisijas prezidents. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Financial Times galvenais ekonomikas apskatnieks Martins Vulfs
ASV un Ķīnas attiecības, visticamāk, noteiks cilvēces likteni 21. gadsimtā.
Vai mūs sagaida miers, labklājība un vides aizsardzība, vai otrādi. Ja ir otrādi, tad nākamie vēsturnieki (ja tādi paliks) noteikti brīnīsies par cilvēku sugas nespēju aizstāvēties pret savu stulbumu.
Bet šodien, par laimi, mēs joprojām varam rīkoties, lai novērstu katastrofu. Tas attiecas uz daudzām jomām. Starp tām ir ekonomika.
Kā tad vislabāk pārvaldīt ekonomiskās attiecības arvien sarežģītākajā nākotnē, ar kuru saskaramies? ASV finanšu ministre Dženeta Jellena un Eiropas Komisijas prezidente Ursula fon der Leiena nesen nākušas klajā ar pārdomātiem paziņojumiem par šo tēmu. Bet vai tie nosaka īsto nākotni? Diemžēl es par to šaubos.
Jellena izklāsta to, ko viņa sauc par “jēgpilnu iesaistīšanos”. Tas ietver trīs elementus: pirmkārt, “mūsu nacionālās drošības interešu, kā arī mūsu sabiedroto un partneru interešu un cilvēktiesību aizsardzība”; otrkārt, “vēlme pēc veselīgām ekonomiskajām attiecībām”, kuru pamatā ir godīga konkurence; un treškārt, “vēlme sadarboties mūsdienu aktuālo globālo problēmu risināšanā”.
Apspriežot pirmo elementu, viņa norāda, ka “ASV nacionālās drošības pasākumi nav paredzēti, lai sniegtu mums konkurētspējīgas ekonomiskās priekšrocības vai apslāpētu Ķīnas ekonomisko un tehnoloģisko modernizāciju.”
Bet grūtības rada tas, ka tas nepavisam nav tas, kā izskatās no Ķīnas.
Jellena izceļ, piemēram, ASV bažas par Ķīnas un Krievijas “bezrobežu” partnerību un brīdina Ķīnu nesniegt materiālu atbalstu vai palīdzēt Krievijai apiet sankcijas. Viņa uzsver arī ASV bažas par cilvēktiesībām, tostarp tām, kuras ķīnieši uzskata par tīri iekšzemes lietu.
Neraugoties uz šādām bažām, viņa norāda, ka “mēs necenšamies “nošķirt” savu ekonomiku no Ķīnas. Gluži pretēji, “augošā Ķīna, kas spēlē saskaņā ar noteikumiem, varētu būt izdevīga ASV”. Galu galā viņa mums atgādina, ka ASV tirgojas ar Ķīnu vairāk nekā ar jebkuru citu valsti, izņemot Kanādu un Meksiku.
To darot, viņa piebilst, ka ASV iebilst pret Ķīnas daudzajām “negodīgajām” tirdzniecības praksēm un turpinās “veikt koordinētu rīcību ar mūsu sabiedrotajiem un partneriem, reaģējot uz to”.
Ursula fon der Leiena piebilst, ka “atdalīšana no Ķīnas acīmredzami nav dzīvotspējīga, vēlama vai pat praktiska Eiropai”. Tomēr viņa apgalvo, ka Ķīna ir “pārcēlusi lapu “reformu un atvērtības” laikmetā un ieiet jaunā “drošības un kontroles” laikmetā.” Tā uzmanība, tāpat kā ASV, ir vērsta uz attiecību “riska mazināšanu”. Viens veids ir novērst ievainojamības un saglabāt stratēģisko autonomiju. Tāpat kā ASV, tas ietver stratēģiskus ieguldījumus noteiktās galvenajās nozarēs.
Vēl viens veids ir aktīva tirdzniecības aizsardzības līdzekļu izmantošana. Vēl viena ir instrumentu izgudrošana, lai nodrošinātu, ka Eiropas uzņēmumu kapitāls un zināšanas “netiek izmantotas to militāro spēju stiprināšanai, kuri ir arī mūsu sistēmiskie konkurenti”. Tas var ietvert izejošo ieguldījumu kontroli.
Bijušais Austrālijas premjerministrs Kevins Rads nesen iznākušajā, īpaši pesimistiskajā grāmatā ”Avoidable War” (”Karš no kura var izvairīties”) argumentē par to, ko viņš sauc par “pārvaldītu stratēģisku konkurenci” starp ASV un Sji Dzjiņpina vadīto Ķīnu. Faktiski Jellena un fon der Leiena konkretizē šīs pieejas ekonomiskos elementus.
Taču vienas puses centieni justies drošāk noteikti padarīs otru pusi nedrošāku. Tas ir redzams šaurā drošības izpratnē.
Ja viena puse būs vadošā fundamentālo tehnoloģiju jomā, otra būs neaizsargāta. Bet tas attiecas arī uz ekonomiku. Atteikšanās pārdot stratēģiski svarīgas tehnoloģijas vai resursus vai pat iespēju to darīt, liks otrai pusei justies ekonomiski nedrošai.
Patiešām, informētie ķīnieši uzskata, ka ASV cenšas kavēt viņu ekonomikas atveseļošanos.
ASV kontroles mikroshēmu eksportam varētu būt vērstas uz ASV drošības stiprināšanu. Taču tas arī bremzē Ķīnas ekonomiku. Un maz ticams, ka šis konflikts kļūs vieglāks.
Salīdzināmā izteiksmē (pirktspējas paritāte) ASV un tās sabiedroto ekonomika joprojām ir par aptuveni 80% lielāka nekā Ķīnas un Krievijas ekonomika kopā. Ķīna joprojām ir nabadzīga valsts: IKP ziņā Ķīnas IKP uz vienu iedzīvotāju 2022. gadā joprojām bija par mazāks 30% no ASV IKP.
Taču Ķīnai jau ir liela loma pasaules tirdzniecībā un milzīga armija. Stratēģiskās konfrontācijas laikmets, kurā esam iegājuši, ir biedējošs. Tas ir īpaši svarīgi tiem no mums, kuri vēlas, lai personiskās brīvības un demokrātijas ideāli uzplauktu, strādājot ar Ķīnu, lai gan uzturētu mieru un labklājību, gan aizsargātu planētu.
Kaut kā mums ir jāsadarbojas un jāsacenšas, vienlaikus izvairoties no militāriem konfliktiem. Mūsu sākumpunktam ir jābūt pēc iespējas lielākas mērķu un plānu pārredzamības sasniegšanai. Mēs sapratām, ka tas ir vajadzīgs pat Karību jūras reģiona krīzes laikā 1962. gadā. Nedaudzi līderi vēsturē tomēr ir nesuši smagāku morālo nastu nekā šodienas līderi.
