Skaisti, ja, atskatoties uz nodzīvoto dienu, varam teikt, ka tā ir bijusi jauka, esam apmierināti ar sevi un citiem, bet ja tā nav? Ja ilgi nespējam aizmigt, domājot par visu notikušo, ja saprotam, ka būtībā nekas nav tā kā mums gribētos, ka kaut kas nav kārtībā ar visu mūsu dzīvi.
Meklē problēmas sakni
Tieši tad ir sev jāatzīstas, ka pienācis laiks paskatīties uz sevi, savu dzīvi no malas, izvērtēt visu tajā notiekošo un atrast problēmas sakni, jo, ja turpināsim dzīvot diskomfortā, pienāks brīdis, kad būsim soli no depresijas, izmisuma, kad sāksim nožēlot visu savu dzīvi, pat to, kas kādreiz tajā šķitis labs. Galvenais ir apzināties, ka ir kaut kas jāmaina un ka mēs esam gatavi to darīt. Tas būs pirmais solis uz savas dzīves atveseļošanu. „Kad Augstais prāts uzliek mums kādu pārbaudījumu, viņš allaž nes līdzi arī atrisinājumu,” teicis kāds filosofs, un tam nevar nepiekrist.
Ikvienam no mums gandrīz vai ik dienas nākas sastapties ar pārbaudījumiem, kuri nereti uzkrīt kā sniegs uz galvas, un šķiet, ka nepietiks spēka to visu pārdzīvot un rast sevī ticību labajam. It īpaši mūsdienās, kad cilvēki slīgst depresijā no vēl nesen šķitušajām ikdienišķām problēmām, saskatīt izeju no rūpju labirintiem daudziem ir ļoti grūti. Nešaubos, ka daudzi izbrīnīti lūkojas sejās, kuras smaida… acīs, kuras priecājas par sauli debesīs, par uzplaukušo puķi, par… minimālo algu. Šie cilvēki tātad ir apmierināti ar to, kas viņiem ir… viņi prot atrast prieku savā dzīvē un vakaros nejūtas izniekojuši aizgājušo dienu.
Var jau būt, ka smaids mūsdienās zaudējis savu nozīmi, bet skaidrs, ka arī paši cilvēki vairs neprot priecāties par to, kas viņiem ir. Kāpēc? Tāpēc, ka citiem, viņuprāt, klājas labāk. Ļoti daudzi aizmirst, ka labais ir tikpat nosacīts kā sliktais, pārticība jebkurā brīdī var kļūt par trūkumu, veselība par slimību utt. Viss, kas mums pieder, patiesībā mums nemaz nepieder. Mums atliek tikai priecāties, ka nav vēl sliktāk; ticēt, ka Dievs jebkurā situācijā mums ir paredzējis atrisinājumu, izeju, kura, protams, mums var šķist kārtējais strupceļš, taču… arī no strupceļa ir ceļš, jā, kaut vai atpakaļ, lai nonāktu pie citām krustcelēm un izvēlētos citu ceļu.
Ja pēkšņi kāda dzīves posmā saprotam, ka ejam pa nepareizo ceļu, tad nekavējoties ir kaut kas jāmaina, kaut vai jāpagriežas un jādodas turp, no kurienes nākam… Nedrīkst iet uz labu laimi, jāiet tā, lai nezustu saskaņa pašam ar sevi. Tātad – izeja ir vienmēr, cita lieta, ja mēs to nevēlamies atzīt, nepieņemam, taču tas noved tiksi pie konflikta pašam ar sevi, jo cilvēks nedrīkst apstāties, nedrīkst krist pašžēlošanā, tad viņš kļūst nožēlojams, ar laiku kļūst… Taču runa ir par to, ka saprotam, ka esam sākuši dzīvot ne tā, kā liek mūsu sirds, ka esam nonākuši strupceļā…
Vislabākais variants būtu no rīta piecelties un sev pateikt, ka es tā vairs nespēju, ka šodien es atbrīvošos no lietām un cilvēkiem, kuri manu dzīvi dara pelēcīgu. Atteikties no saskarsmes ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk vai, vēl ļaunāk, zog mūsu garīgo enerģiju, ne vienmēr ir iespējams, taču mēs varam ierobežot viņu loku, veidot tikai lietišķas attiecības, nevis smaidīt viņiem tāpat kā mums tīkamajiem cilvēkiem. Mēs to varam darīt un nevajag izlikties labākiem nekā esam, nevajag visiem izrādīt savu labvēlību, jo arī pret mums ne visi tā izturas. Būtībā daudzi no cilvēkiem, kuri mums smaida, to var darīt tikai pieklājības pēc. Vai mums to vajag? Vai bez šiem cilvēkiem mūsu dzīve kļūtu tukša? Diez vai.
Ko vēl varam darīt, kad jūtam, ka savu dzīvi esam sākuši bojāt?
Varam kardināli mainīt draugus, varam par šķirties no tiem, ar kuriem kopā esam… Nekas nav tā vērts, lai jūt justos nožēlojami, lai no rīta negribīgi skatītos jaunajai dienai sejā…Neviens un nekas nav tā vērts! Nav vērts sevi upurēt nevienam, jo tad, kad būsi nonācis līdz garīgajam diskomfortam, Tu vairs nevienam nebūsi vajadzīgs, tas nu ir skaidrs… Atceries, ko teicu raksta sākumā – jebkurai dzīves situācijai ir atrisinājums, tas tiek dots mums līdzi kā maiņas variants…Un ja ir pienācis laiks, kad dzīve sāk šķist nolietota vai Tu pats tajā nejūties kā personība, apstājies, paskaties spogulī un pajautā sev: „Vai viss, ko es daru un kas man pieder, vai tas mani dara laimīgu?” Un tas, ko Tu sev atbildēsi, arī būs ceļamaize jaunajai dzīvei, jo beidzot būsi sapratis, ko īsti vēlies un kā Tev ir jāpiepilda vienīgais, kas Tev pieder, – Tava dzīve, Tavs ceļa posms, kuru Tavā vietā, pat gribot, nedzīvos neviens cits. Es domāju, ka Tu zini, ka Tev tagad jādara… un zinu, ka Tu neļausi pats sev darīt sevi nelaimīgu, jo Tu gribi būt laimīgs. Mēs visi to gribam!
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
