Ķīnas aizsardzības ministrs Li Šanfu noslēdz savu 5 dienu vizīti Krievijā un Baltkrievijā. Uzturēšanās laikā Maskavā Li jau piedalījies 11. starptautiskajā drošības konferencē, kurā uzstājās ar runu, kā arī veicis sarunas ar Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un divpusējās tikšanās ar Irānas, Saūda Arābijas, Kazahstānas, Vjetnamas un citu valstu militārajiem vadītājiem.
Baltkrievijā Li Šanfu tikās ar Aleksandru Lukašenko un valsts militāro vadību. Kā norāda eksperti, Ķīna un Krievija manāmi stiprina saites, tostarp militārās, par ko liecina ne tikai Ķīnas aizsardzības ministra vizīte, bet arī kopīgās militārās mācības. Aprīlī Li Šanfu jau tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, bet jūlija sākumā Pekina uzņēma Krievijas Jūras spēku virspavēlnieku Nikolaju Jevmenovu.
”Ar to Ķīna tiešām paziņo, ka atbalsta Krieviju, nesniedz militāros līdzekļus, ieročus, militāro palīdzību, bet ir politiski tuva Krievijai un negatavojas atdalīties no Krievijas. Pats Ķīnas aizsardzības ministrs un viņa ministrija paziņojuši, ka Ķīnas un Krievijas visaptverošā partnerība turpināsies un pastiprināsies. Dalība konferencē Maskavā nepārprotami liecina, ka Krievija un Ķīna joprojām ir politiski un ekonomiski tuvas un Rietumi nespēs iedzīt ķīli starp Krieviju un Ķīnu. Tātad apgalvojums, ka ķīnieši atbalsta Krieviju, ir simbolisks. No Rietumu perspektīvas tas rada vilšanos. Tā kā mēs uzskatām Krieviju par agresoru, mēs apsūdzam Ķīnu sadarbībā ar agresoru, iespējams, ne ar militāriem līdzekļiem, bet gan psiholoģiski, politiski, ekonomiski, kas jau ir pietiekami slikti”, komentē starptautisko attiecību profesors Ziemeļkarolīnas Universitātē Chapel Hill Klauss Larress.
Kenets Pomerancs, sinoloģijas profesors no Čikāgas universitātes piebilda: “Nav skaidrs, ko tieši Ķīna šobrīd dara. Ir pazīmes, ka tā rīkojas ļoti piesardzīgi un arvien vairāk tuvojas Krievijas militārajām piegādēm. Viņi (ķīnieši) jau piegādā daļu no militārpersonām nepieciešamajām divējāda lietojuma tehnoloģijām vai, piemēram, ķiveres, un klīst baumas par citām lietām, kas viņus tuvina ”sarkanās līnijas” šķērsošanai.
Pekina noteikti nav sajūsmā par kara gaitu, taču tā nevēlas izdarīt spiedienu uz Krieviju, lai tā atkāptos. Es domāju, ka tikmēr, kamēr Ķīnas attiecības ar ASV atrodas strupceļā, tas turpināsies. No Pekinas viedokļa situācija ar ASV kļūst arvien sliktāka, jo Baidens ir daudz efektīvāks par Trampu. Tramps sacēla lielu troksni par to, ka viņam nepatīk Ķīna, bet daļēji tāpēc ka viņš negribēja strādāt ar sabiedrotajiem, nekas reāls netika izdarīts. Baidens patiesībā diezgan efektīvi izdara spiedienu uz Ķīnu.
Ekonomiskās ziņas Ķīnā ir sliktas, lai gan ne visas tās ir tieši saistītas ar Rietumu spiedienu, drīzāk tās ir iekšējās problēmas, īpaši ar nekustamo īpašumu parādiem. Es domāju, ka ķīnieši nav apmierināti ar saviem Krievijas partneriem, taču viņi joprojām uzskata viņus par partneriem. Ņemot vērā to, ka Ukrainas pretuzbrukums neiet tik labi, kā daži cerēja, es domāju, ka viņi gatavojas ilgtermiņa perspektīvai. Tas kļūst vai jau ir kļuvis par izsīkuma karu. Un tajā Ķīnas ražošanas jaudai būs nozīme.
Izsīkuma karā cilvēkresursu ziņā Krievijai ir priekšrocība. Tur ir daudz vairāk iedzīvotāju nekā Ukrainā. Zaudējumu ziņā – Krievijai atkal ir priekšrocība, jo lielākā daļa kara notiek Ukrainas teritorijā. Zaudējumus cieš viņi. Vienīgā vieta, kur Ukrainai izsīkuma karā ir priekšrocības, ir Ukrainas un tās sabiedroto ražošanas jaudas, kas ir daudz lielākas nekā Krievijai. Un vienīgais, kas to varētu mainīt, ir Ķīna, kas var paplašināt piegādes Krievijai. Un noteikti ir pazīmes, ka viņi apsver šo iespēju.
