Kopš 2023. gada 7. oktobra rīta, ebreju svētku Simhat Tora dienas, izraēlieši dzīvo jaunā realitātē. Lai pārvarētu šīs “realitātes” sekas un novērstu tās atkārtošanos, ir nepieciešams principiāli jauns varas (vai pārvaldības) dizains Gazas joslā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada politisko zinātņu profesors un pētnieks Izraēlas Bar-Ilan University Begin-Sadat Stratēģisko pētījumu centrā Zejevs Haņins
Un “jaunā realitāte” ir tikpat labi zināma, kā arī briesmīga: tajā rītā tūkstošiem raķešu lija uz pilsētām Izraēlas dienvidu un centrālajā daļā no Gazas joslas, ko vairāk nekā 16 gadus kontrolēja radikālais islāmistu teroristu grupējums Hamas. Vairāki tūkstoši Hamas kaujinieku, labi bruņoti un apmācīti Irānas instruktori, izlauzās cauri drošības žogam un iekļuva Izraēlas pierobežas ciemos un citās apdzīvotajās vietās valsts dienvidos, veicot neiedomājamus slaktiņus, visaptverošu laupīšanu un vardarbību.
Paradigmas maiņa
Jaunā realitāte, ar kuru izraēlieši joprojām cenšas tikt galā, ir ne tikai upuru līmenis – 1400 nogalināto (trīs ceturtdaļas no tiem civiliedzīvotāji) un vairāk nekā 5400 ievainoto -, ko Izraēla nav redzējusi pēdējo 50 gadu laikā, tas ir, kopš Jom Kipuras kara 1973. gadā un Izraēlas teritorijas lielumu, kas tika pakļauts teroristu apšaudei. Un ne tikai tajā, ka Izraēlas valdība pirmo reizi kopš 1973.gada izsludināja karastāvokli – reaģējot uz Hamas kara pieteikšanu Izraēlai, nevis IDF (Izraēlas bruņoto spēku) bezprecedenta spēka reakcijas un dziļuma dēļ. Pirms trim nedēļām kļuva skaidrs – arī tiem, kas nevēlējās pieņemt šo viedokli -, galīgais stratēģijas bankrots tam, ko Izraēlas valdība īstenoja Gazā kopš 2007. gada, kad Hamas tur veica militāru apvērsumu, galīgais gāza Palestīnas Nacionālās pašpārvaldes administrāciju (PNA), un nostiprināja savu varu.
Šī stratēģija daudzējādā ziņā ir toreizējā Izraēlas premjerministra Ariela Šarona 2003. gadā pasludinātās “vienpusējas atteikšanās no palestīniešu arābiem” līnijas mantiniece, kuras praktiskais iemiesojums bija IDF bāzu vienpusēja izvešana no Gazas joslas 2005. gada augustā un tur izveidoto ebreju apmetņu iznīcināšana. Tā balstījās uz noteiktu ideoloģisku koncepciju: pieņemot kā pašsaprotamu sāpīgo, dārgo un dziļu sabiedrības šķelšanos izraisošo, plaukstošo (un daudziem vietējiem arābiem atbilstoši vietējiem standartiem nodrošinot pienācīgus ienākumus) ebreju apmetņu bloku evakuāciju no Gazas, izraēlieši, neskatoties uz visām situācijas izmaksām, lielākoties vairs nav ieinteresēti tiešā fiziskā, militārā un, jo īpaši, administratīvā un ekonomiskā klātbūtnē Gazā.
Pamats pieejai radikālo islāmistu režīmam, kas izveidojās pēc izraēliešu aiziešanas no Gazas, bija t.s. “noturēšanas politika”. Praksē tā bija kombinācija no “proporcionālas” spēku atbildes reakcijas uz teroristu uzbrukumiem no joslas ar pasākumiem, lai ierobežotu ekonomisko spiedienu uz Hamas valdību Gazā, lai gan no Izraēlas tur piegādā pārtiku, ūdeni, elektrību, degvielu, skaidru naudu un humāno palīdzību, kā arī medicīnas pakalpojumu sniegšana un darba atļauju izsniegšana sektora iedzīvotājiem pašā Izraēlā. Tātad, no vienas puses, bija iespējams atkārtoti neokupēt Gazu, un, no otras puses, bija iespējams neveikt tiešas sarunas ar Hamas par tās nosacījumiem. Islāmistu valdība kļuva atbildīga par situāciju sektorā, kas padarīja to par “leģitīmu atriebības objektu”, ja teroristi pārkāptu neoficiālo, bet ne mazāk skaidro “sarkano līniju” .
Šī līnija, kas ideālā gadījumā bija paredzēta, lai piespiestu teroristu grupējumu vadītājus Gazā izvēlēties kaut kādu ilgtermiņa neoficiālas “mierīgas līdzāspastāvēšanas” režīmu starp Izraēlu un ”Hamastānu”, ir devusi ļoti ierobežotus rezultātus. Hamas un tās partneri, organizējot sporādiskus raķešu un mīnmetēju uzbrukumus Izraēlas dienvidiem un teroristu uzbrukumus ebrejiem Jūdejā un Samarijā, kā arī Izraēlas suverēnā teritorijā, vairākkārt ir pārkāpuši iepriekš minēto “sarkano līniju”. Tas piespieda Izraēlas militāri politisko vadību ķerties pie pretterorisma operācijām, savukārt islāmistiem liekot lūgt (ar starpniekiem, visbiežāk ēģiptiešiem) pamieru un atgriešanos pie iepriekšējā “neformālā pamiera” stāvokļa. Šīs operācijas (2008., 2008.–2009., 2012., 2014. un 2021. gadā) bija ierobežotas laikā un dziļumā, un tās nebija saistītas ar Hamas gāšanu, jo netika runāts par Izraēlas atgriešanos Gazā, bet gan par tāda subjekta klātbūtni, kas spēj pērņemt anklāvu “ārējā kontrolē” vai Izraēlai piemērota alternatīva palestīniešu fundamentālistu režīmam netika izskatīta.
Rezultāts, cita starpā, bija ilūzija, kas pamazām nostiprinājās gan daļā Izraēlas varas, gan ārzemēs (un, protams, kas bija diezgan piemērota arī pašam Hamas) par šo grupu kā salīdzinoši “mērenu” struktūru, ar kuru var tikt galā ar spēkiem, kas ir ieinteresēti novērst “humānu katastrofu” šajā sektorā. Un tas bija solis pretī faktiskajai islāmistu režīma leģitimēšanai, jo “ja runā, tas nozīmē, ka to atzīst”.
Tas nekādi netraucēja ne pašai Hamas, ne tās “konkurentu – sabiedroto” aizsegā no “Islāma džihāda”, “Tautas pretošanās komitejām” un citām radikālām grupām turpināt “mērenu” militāro darbību, tādējādi paliekot Palestīnas arābu acīs kā organizācija, kura “nav piekāpusies ideoloģiskajiem principiem” un vienlaikus saņem ievērojamas finansiālas un diplomātiskas dividendes.
Šīs koncepcijas inflācija kļuva acīmredzama jau 2018. gada nogalē, kad strauji pieaugošā teroristu izlēcienu intensitāte no Gazas liecināja, ka Hamas pārkāpums “sarkanajai līnijai”, ko Izraēla tai noteikusi pēc IDF operācijas ”Nesatricināmā klints” rezultātiem 2014. gadā, vairs nebija sporādisks, bet gan sistēmisks. Un tāpēc neoficiālās vienošanās, kurām piekrita Izraēlas vadība un, kas vairāk vai mazāk darbojās vairāk nekā četrus ilgas “sapratnes” gadus, ir sevi izsmēlušas.
“Paradigmas maiņas”, kuras ideju visskarbāk formulēja toreizējais Izraēlas aizsardzības ministrs Avigdors Lībermans, atbalstītāji pieprasīja atsākt islāmistu līderu “mērķtiecīgu likvidāciju” un veikt militāru operāciju ar mērķi izraisīt gandrīz neatgriezenisku kaitējumu gan Hamas militārajai, gan politiskajai struktūrai. Neatlkt uz vēlāku laiku to, kas Izraēlai jebkurā gadījumā būs jādara āgrāk nekā vēlāk.
Neatrasdams sapratni starp pārējiem militāri politiskā kabineta locekļiem, Lībermans pameta valdību kopā ar savu partiju “Izraēla mūsu mājas”. Lielākā daļa Izraēlas vadības locekļu, tostarp toreizējais (un šodienas) valdošās partijas Likud līderis Benjamins Netanjahu, izvēlējās palikt vienā un tajā pašā koncepcijā par “ierobežošanu” un “krīzes pārvaldību Gazā, nepārvaldot sektoru.” Uzskatot, ka kā par galējo līdzekli var runāt par kārtējo “izšķirošo triecienu” islāmistu militārajai infrastruktūrai, taču saglabājot viņu faktisko suverenitāti pār šo sektoru – kas atkal tika izdarīts operācijas “Mūru sargs” laikā 2021. gada maijā.
Priekšstatu par alternatīvu neesamību veicināja arī doma, ka Hamas kopumā nav ieinteresēta sadursmē ar Izraēlu. Jo tā ir ne tikai “islāma pretošanās kustība”, bet arī šī sektora kvazipubliskas struktūras de facto valdība, kas spiesta rūpēties par iedzīvotāju labklājību.
Tieši saskaņā ar šo pārliecību Izraēlas valdība pēdējos mēnešos ir paplašinājusi preču piegādi Gazai, atsākusi ikmēneša praksi pārskaitīt desmitiem miljonu dolāru skaidrā naudā no Kataras “ekonomiskās palīdzības” uz joslu un strauji palielinājusi atļauju skaitu. Gazas iedzīvotājiem strādāt Izraēlā. Un tā pat pauda gatavību nodot palestīniešu pašpārvaldes, de facto Hamas, kontrolē gāzes atradnes piekrastes zonā iepretim Gazai, kuru attīstība tika iesaldēta, sākoties palestīniešu arābu terora vilnim (t.s. “Al-Aqsa intifada”), 2000–2004 gados.
Šādas politikas fundamentālā kļūda bija acīmredzama daudziem Izraēlā, un tas drīz vien tika apstiprināts vistraģiskākajā veidā. Fenomena būtību Krievijas televīzijas kanāla Russia Today arābu izdevuma ēterā atklāti skaidroja Hamas vadības vecākais pārstāvis Ali Baraka: viņš atzina, ka viņa organizācija slepeni plānojusi iebrukumu Izraēlas dienvidos divus gadus, un “apmānīja cionistus”, radot viņiem maldīgu priekšstatu, ka islāmistu līderi ir aizņemti ar nozares pārvaldību iedzīvotāju interesēs.
Toties šodien Izraēlas sabiedrībā un tās politiskajā elitē valda gandrīz pilnīga vienprātība: izdarīt to, kas bija jādara pirms pieciem gadiem – pilnībā demontēt Gazas radikālo islāmistu anklāva teroristisko režīmu.
Plāni rītdienai
Ja sabiedriskās diskusijas par jautājumu, ko darīt ar Hamas režīmu, kopumā var uzskatīt par izlemtu, tad vēl viens būtisks jautājums – kas notiks ar anklāvu un tā iedzīvotājiem, kad un ja tas notiks, vēl nav saņēmis skaidru atbildi.
Jaunākā Izraēlas ebreju sabiedriskās domas aptauja, ko 2023. gada 19.–20. oktobrī veica Agam Research, parādīja, ka respondenti bija aptuveni vienādi sadalīti starp trim iespējamiem šīs problēmas risinājumiem. Ideju likvidēt Hamas virsotnes un iznīcināt tās teroristu infrastruktūru, kā arī IDF atkāpšanos no Gazas joslas, atstājot tās iedzīvotājiem pašiem tikt galā ar anklāva pārvaldības problēmām, atbalstīja 32,5% aptaujāto. 30,6% atbalstīja Hamas sakāvi un varas nodošanu Palestīnas pašpārvaldei (Mahmuda Abasa vadītajai Rietumkrasta valdībai). Un vēl 36,8% aptaujāto uzskatīja, ka ir pareizi nākamajos gados iznīcināt Hamas un izveidot tiešas IDF kontroles režīmu pār civilpārvaldi Gazā.
Ar nedaudz atšķirīgu jautājuma formulējumu un tā kā IDF sauszemes operācijas sākšana Gazā tika vairākkārt atlikta, Izraēlas veiktās reokupācijas un Gazas tiešas kontroles iespējas popularitāte ilgu laiku samazinājās: no 63% aptaujāto 9.oktobrī līdz 53,9% 15.oktobrī un 46,5% četras dienas vēlāk. Lai gan, kā redzams, tas divas reizes savāca absolūto un vienreiz relatīvi lielāko balsu vairākumu.
Pats fakts, ka šāds scenārijs, kas iepriekš nebija pieņemams lielākajai daļai izraēliešu, šodien tiek nopietni apspriests kopā ar citām idejām, ir indikatīvs. Tomēr izraēlieši, šķiet, apzinās, ka šīs iespējas īstenošanai būs ievērojamas materiālās, humanitārās un diplomātiskās izmaksas. Un tāpēc daudzi no viņiem sagaida, ka šim projektam kopā ar Izraēlu vai pat tās vietā, varēs pievienoties arī atsevišķas ārējās vienības – ASV, ES, NATO vai prorietumnieciskie arābu režīmi – galvenokārt Ēģipte vai Persijas līča valstis.
Tomēr neviens no šiem iespējamajiem Gazas (kopīgās) pārvaldības subjektiem šodien nav izrādījis entuziasmu. Šādai, gan arābu, gan rietumu dalībnieku atturībai ir sava loģika. Piemēram, Bar-Ilan Universitātes Politikas zinātnes katedras vadītājs profesors Džonatans Rīnholds un viņa kolēģis Tobijs Grīns uzskata, ka starptautiska iejaukšanās ir ļoti svarīga, lai finansētu, organizētu un īstenotu atveseļošanas programmas, kā arī izveidotu jaunu politisko kārtību sektorā. Pēc dārgās un neveiksmīgās pieredzes Irākā un Afganistānā ne Rietumu, ne arābu valstis nevēlas uzņemties pilnu atbildību par Gazas joslas vadīšanu.
Starptautiskie spēki, pēc Rīnholda un Grīna domām, “miera uzturēšanas misijās gūst panākumus tikai tur, kur jau pastāv pamata griba uzturēt mieru… Kur šādas gribas nav, starptautiskie spēki tiek vai nu izspiesti, vai arī to nevēlēšanās ciest zaudējumus padara bezjēdzīgus, lai nodrošinātu likuma un kārtības normu ievērošanu, bez kurām atjaunošana nav iespējama.”
Patiešām, no Izraēlas viedokļa galvenā kandidāte uz “atbildīga pieaugušā” lomu ir Ēģipte, kas valdīja Gazu no 1948. līdz 1967. gadam, visticamāk, saprotot līdzīgu perspektīvu ar grūtībām tiekot galā ar kontroli pat pār stratēģiski nozīmīgām Sinaja pussala mazapdzīvotām teritorijām. Līdzīgi kā kategoriski noraida priekšlikumu tās teritorijā pārvietot 2 miljonus Gazas iedzīvotāju – pat ja Kaira saņems “piedāvājumus, no kuriem nevar atteikties”.
Tikpat neperspektīva šodien ir iespēja Gazai atrast, nosacīti runājot, “palestīniešu Kadirovu” – vietēju autoritatīvu un lojālu līderi, ar kuru varētu tikt galā. Šie meklējumi pagātnē nav devuši rezultātus, un šodien arī šī scenārija iespējamības pakāpe ir ļoti apšaubāma.
Tāpēc Izraēlas profesionālajās, žurnālistu un politiskajās aprindās arvien vairāk tiek apspriests variants, kas sabiedrībā tiek uztverts ar lielu skepsi – Gazas atgriešanās Palestīnas Nacionālās pašpārvaldes (PNA) kontrolē, kuru no turienes izraidīja Hamas, kuru vada Mahmuds Abass (Abu Mazen). Patiešām, atšķirībā no radikālajiem islāmistiem, kuri nav gatavi atzīt Izraēlas tiesības pastāvēt jebkādās robežās, PNA “sekulāro nacionālo radikāļu” Fatah vadītāji ir Palestīnas atbrīvošanas organizācijas kodols, kas tika izveidots 1964. gadā ar mērķi “cīņa par ebreju valsts iznīcināšanu ”, 30 gadus vēlāk viņi vismaz mutiski ir pieņēmuši domu atteikties no bruņotas cīņas un ir gatavi teritoriālam kompromisam ar Izraēlu.
Kādā posmā starptautiskā sabiedrība pat bija gatava dot zināmu leģitimāciju Hamas, ja tā atteiksies no teroristiskām aktivitātēm un bija gatava atzīt Izraēlu un pieņemt iepriekš parakstītos palestīniešu un Izraēlas līgumus. Taču palestīniešu radikālo islāmistu līderu pašnāvnieciskais solis 7.oktobrī, šķiet, šo figūru jau praktiski ir izņēmis no vietējās politiskās spēles.
Taču ļoti apšaubāma ir arī Abu Mazena kā Gazas “efektīva pārvaldnieka” nozīme. Lieta nav tikai tajā, ka līdzīgi kā Gazas iedzīvotāji, arābu valodā runājošo Jūdejas un Samarijas anklāvu, ko nosacīti kontrolē PNA, iedzīvotāji, kā arī viņu faktiskie vadītāji, lielākoties neatbalsta Palestīnas un Izraēlas konflikta problēmas risinājumu pēc “divu valstu” modeļa.
Palestīniešu pašpārvalde, jau izsmeltais 1993.–1998. gada Oslo nolīgums, būtībā ir instruments bezgalīgai “hibrīdkonflikta” sistēmai ar Izraēlu, ko izveidoja nelaiķis Jasirs Arafats un viņa mantinieki kā korupcijas mehānismu nepieredzētās starptautiskās palīdzības un iekšējo resursu uzkrāšanai un sadalei, nedaudz maskējoties zem “ceļa uz Palestīnas valsti”.
Ramallas konstruktīvā kontrole pār Gazu slikti iederas šajā shēmā, kuru pasaule uzreiz uztvers kā soli pretī Palestīnas valsts izveidei, ko vēlas pasaules sabiedrība (bet ne obligāti paši Palestīnas arābi, neskatoties uz visām viņu deklarācijām). Acīmredzot, ja tas tiks izveidots Rietumos gaidītajā formā, tas kļūs par šīs sistēmas pašlikvidācijas aktu ērtajai pēcarafata elites sistēmai, un kārtējās arābu ubaga, nestabilas neveiksmīgas valsts, kas vairs nav interesanta nevienam pasaulē, izveidei.
Nemaz nerunājot par to, ka, kā jau minēts , pat ja kaut kādā veidā ir iespējams “atgriezt PLO uz Gazu” ar saukli “Atjaunot Palestīnas vienotību”, nav garantijas, ka kontrole gan pār Gazu, gan Jūdejas arābiem un Samariju nenonāks citas tur populārās Hamas reinkarnējuma rokās ar tādu pašu vai citu nosaukumu.
Alternatīva ideja ir t.s. ” PNA+ modelis “, ko 2023. gada 17. oktobrī izklāstīja Vašingtonas Tuvo Austrumu politikas institūta darbinieki un eksperti.
Šīs idejas, kuras autori ir Roberts Satlofs, Deniss Ross un Deivids Makovskis, būtība: Palestīnas pašpārvalde ir pārāk vāja, lai tiktu galā viena, taču to varētu stiprināt, izmantojot starptautisku līdzdalību vietējās atjaunošanas pasākumos, ko koordinē ASV un kas lielā mērā sastāv no Rietumiem un mēreniem arābu partneriem. Un tā kā vienkārši nodot kontroli pār Gazu tieši Ramallai nav jēgas, Izraēlai kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir jāizpēta iespējas izveidot atsevišķu “tehnokrātisku palestīniešu vadību” Gazā, kas būtu līdzīga institūciju veidošanas modelim – kaut kas līdzīgs daudzsološajam, bet tā arī nerealizētajam Palestīnas premjerministra Salama Faijada 2007.–2013. gadā autonomijas modelim.
Citiem vārdiem sakot, projekts tiktu īstenots Palestīnas pašpārvaldes paspārnē, bet līdzekļi nonāks tieši jaunajai palestīniešu pašpārvaldei Gazas joslā.
Paredzams, ka šajā gadījumā atjaunošanas procesā būs iespējams iesaistīt lielākos globālos un reģionālos spēlētājus. Šādu partneru vidū ir pēc Ābrahama vienošanās izveidotā “Negeva foruma” valstis (Bahreina, Ēģipte, Izraēla, Maroka, Apvienotie Arābu Emirāti un ASV), kā arī Jordānija, Saūda Arābija un, iespējams, arī ES, kas var nodrošināt nepieciešamo politisko un ekonomisko bāzi. Šajā gadījumā ASV būs jāuzņemas vadošā loma savu sabiedroto saliedēšanā un Persijas līča bagāto naftas monarhiju finansiālā līdzdalībā, kas principā ir gatavas investēt sava tēla un prestiža uzlabošanā Rietumos, kā arī valsts atjaunošanā, un attiecību normalizācijas procesā ar Izraēlu, ko pārtrauca islāmistu agresija.
Pēc projekta autoru domām, tiklīdz pazudīs fundamentālistu teroristu režīma šķērslis, aktuāli kļūs daudzi iepriekšējo gadu plāni – sākot ar gāzes piegādi Gazai no Izraēlas energosistēmas un gāzes atradņu attīstīšanu jūras šelfā, paplašinot ūdens atsāļošanas jaudas un infrastruktūras modernizēšanu, kā arī rūpniecisko zonu un attiecīgi daudzu jaunu darba vietu izveidi.
Plāna autoru vispārējais secinājums: ja visi šie spēlētāji spēs apvienoties, lai atjaunotu Gazu pēc šī principa, tad mērenajiem arābu un palestīniešu spēkiem būs nopelns pārliecinošai alternatīvai nāvei, iznīcināšanai un sakāvei, ko šobrīd Hamas un Irāna var nodarīt Palestīnas arābiem.
Tomēr šīs un līdzīgas idejas joprojām ir tīri spekulatīvas. Tas, vai šis konkrētais plāns ir reāls, vai tas ir nekas vairāk kā vēlmju domāšana, katrā ziņā netiks pārbaudīts un apspriests, līdz beigs eksistēt islāma fundamentālistu terorists Hamas Gazas joslā.
