Kamēr Maskavā daži ir mēģinājuši pozitīvi vērtēt Izraēlas uzbrukumu, Kremlis riskē zaudēt svarīgu stratēģisko partneri. Kad Krievijas un Irānas ārpolitikas amatpersonu grupa vienojās tikties Maskavā konferencē ar nosaukumu “Krievijas un Irānas sadarbība mainīgajā pasaulē”, viņi, iespējams, neparedzēja, cik aktuāla izrādīsies šī frāze.
Trešdien, sēžot pie galda Prezidenta viesnīcā netālu no Kremļa, abu pušu amatpersonas bija spiestas saskarties ar jaunu, skarbu realitāti: Irānas režīms – galvenais Maskavas sabiedrotais – saskaras ar nopietnākajiem draudiem pēdējo desmitgažu laikā.
Kamēr Izraēla un Donalds Tramps pieprasa Teherānas “beznosacījumu padošanos” , Maskava arvien vairāk raizējas par Irānas likteni, vienlaikus klusējot atzīstot savas ierobežotās iespējas ietekmēt notiekošos notikumus.
Neatkarīgs eksperts Krievijas un Irānas attiecību jautājumos Ņikita Smagins sacīja: “Jau sen ir skaidrs, ka Krievija militāri neaizstāvēs Irānu, jo tā vienkārši nav gatava riskēt ar konfrontāciju ar Izraēlu un Amerikas Savienotajām Valstīm Irānas labā.”
Analītiķi norāda, ka Maskavas piesardzīgā reakcija atspoguļo aukstu politisku aprēķinu: prioritizēt karu Ukrainā , vienlaikus cenšoties atrunāt ASV no tiešas iesaistīšanās konfliktā, kas varētu novest pie režīma maiņas Teherānā.
Krievijas avots, kas saistīts ar Ārlietu ministriju, sacīja, ka Kremlis, visticamāk, neapbruņos Irānu, kur nu vēl iesaistīsies kaujās. “Maskava acīmredzami nevēlas konfliktu ar Trampu un arī dara visu iespējamo, lai mudinātu ASV atgriezties pie diplomātijas. Taču Krievijas prioritāte joprojām ir izvairīties no jebkādiem soļiem, kas varētu graut tās silstošās saites ar jauno ASV administrāciju vai veicināt Trampa nostājas maiņu Ukrainas jautājumā,” sacīja avots.
Tomēr Kremlis var zaudēt ilgstošajā ASV atbalstītajā Izraēlas militārajā kampaņā, kas izposta Irānas ekonomisko un militāro infrastruktūru un apdraud Teherānas režīma pastāvēšanu.
“Ja pašreizējais Irānas režīms sabruks, tas būtu gan stratēģisks, gan reputācijas trieciens Krievijai,” sacīja avots, kas saistīts ar Krievijas Ārlietu ministriju.
“Lielāks zaudējums nekā Damaskas krišana,” piebilda avots, atsaucoties uz Maskavas ietekmes mazināšanos Sīrijā pēc Bašara al Asada, ilggadēja Kremļa sabiedrotā, krišanas, kura galīgā sakāve iezīmēja dārgas desmit gadus ilgas Krievijas intervences beigas.
Ārēji raugoties, Krievijas klusinātā reakcija un atturīgie nosodījumi kontrastē ar padziļinātajām saitēm, ko tā ir izveidojusi ar Irānu kopš 2022. gada iebrukuma Ukrainā – kara, kas Maskavu līdzās Teherānai nostādīja starp režīmiem, kurus sankcijas skārušas vissmagāk.
Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmajos mēnešos Irāna izrādījās svarīgs Kremļa partneris, piegādājot Maskavai tūkstošiem kaujas dronu, ko izmantoja Ukrainas pilsētu bombardēšanai. Vēlāk Teherāna arī nosūtīja uz Krieviju instruktorus, lai palīdzētu izveidot dronu ražotni, kuras pamatā ir Irānas dizains, dziļi Urālu kalnos.
Savukārt Vladimirs Putins uzslavēja ciešākās saites starp abām valstīm. Janvārī viņš un viņa Irānas kolēģis Masuds Pezeškjans parakstīja plaša mēroga “visaptverošu stratēģiskās partnerības līgumu”, kura mērķis ir stiprināt militāro sadarbību un izlūkošanas informācijas apmaiņu.
Tomēr novērotāji norāda, ka abu valstu attiecības vienmēr ir bijušas sarežģītas. Parakstot militāro līgumu, abas valstis uzstāja uz savstarpējās aizsardzības klauzulas neiekļaušanu, kas nozīmē, ka Maskavai tagad nav juridiska pienākuma sniegt militāru palīdzību Irānai. Krievija arī kavējas ar Teherānas pieprasītā ieroču klāsta piegādi.
“Neskatoties uz atkārtotiem Irānas puses pieprasījumiem pēc dažāda veida ieročiem – pretgaisa aizsardzības sistēmām un iznīcinātājiem –, Krievija līdz šim nav nodevusi Irānai neko no tā,” sacīja Smagins.
Daļēji pateicoties tās iesaistei Ukrainā un augošajām saitēm ar citiem reģionālajiem spēlētājiem, tostarp Saūda Arābiju , Maskava nav izrādījusi lielu steidzamību atbalstīt Irānu, pat neskatoties uz to, ka Teherānas pozīcijas ir vājinājušās pēc triecieniem tās galvenajam pilnvarotajam – Libānas kustībai Hezbollah.
Tikmēr Kremlis ir lielā mērā atdalījies no savas atkarības no Irānas militārā atbalsta, jau iegūstot zināšanas dronu masveida ražošanai iekšzemē.
Daži Maskavā pat ir mēģinājuši piešķirt Izraēlas uzbrukumam Irānai pozitīvu nokrāsu. Pirmkārt, naftas cenas ir sasniegušas augstāko līmeni četru mēnešu laikā, un tiek prognozēts, ka tās turpinās pieaugt, sniedzot Maskavai tik ļoti nepieciešamo ekonomisko stimulu laikā, kad krītošās globālās enerģijas cenas draudēja samazināt tās kara laika budžetu.
Konflikts ir piesaistījis arī Trampa pilnīgu uzmanību, kurš pēdējās dienās Ukrainu ir tikpat kā nepieminējis. Viņš pārtrauca savu braucienu uz G7 samitu, izlaižot iepriekš plānoto tikšanos ar Volodimiru Zeļenski.
Maskavas aizsardzības domnīcas Stratēģiju un tehnoloģiju analīzes centra direktors Ruslans Puhovs vietnē Telegram rakstīja: “Visticamāk, ka šajā situācijā Ukraina cietīs vislielākos militāros un politiskos zaudējumus, protams, neskaitot pašu Irānu. Jauns karš Tuvajos Austrumos ne tikai novērsīs pasaules uzmanību no [konflikta Ukrainā], bet arī acīmredzot veicinās ASV galīgo pārorientāciju uz militārās palīdzības sniegšanu Izraēlai.”
Lai gan tie var sniegt īstermiņa ieguvumus, ilgtermiņa aina Krievijai ir daudz nedrošāka, norāda analītiķi un iekšējās informācijas sniedzēji.
Krievija riskē zaudēt svarīgu stratēģisko partneri, kā arī daudzu gadu laikā uzkrātu politisko un ekonomisko kapitālu, un tas varētu nopietni apdraudēt tās plašākās ģeopolitiskās ambīcijas. Pēdējo divu gadu laikā Maskava ir kļuvusi par Irānas vadošo ārvalstu investoru, ieguldot miljardus gāzes, enerģētikas un infrastruktūras projektos, un tas viss varētu tikt apdraudēts, ja kristu Teherānas režīms.
Un atšķirībā no dažiem citiem Maskavas sabiedrotajiem, piemēram, Baltkrievijas, Krievijai ir maz kopīgas vēsturiskas vai kultūras attiecībās ar Irānu. Viņu partnerattiecības ir veidojušās nevis tradīciju, bet gan kopīgas naidīguma pret rietumiem un pieredzes, gūstot pieredzi, dzīvojot sankciju apstākļos.
“Ja šis režīms kritīs, es domāju, ka Krievijai būs daudz grūtāk saglabāt savus aktīvus un ietekmi valstī,” sacīja Berlīnē dzīvojošā Krievijas ārpolitikas eksperte Hanna Notte.
Notte teica, ka sliktākais scenārijs Maskavai būtu Tuvo Austrumu dominēšana ASV atbalstītām lielvarām. “Tas būtu smags trieciens Krievijai.”
