Masu apziņas izkropļojumi un politiskās šķiras eksistences telpas izkropļojums radās ne tikai “īpašās operācijas” novilcināšanai, bet tā pārvēršanai par dzīves fonu un pat par pašu dzīvi. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Kārnegi fonda vecākais līdzstrādnieks Andrejs Koļesņikovs
Daudzi tās pretinieki ir sodīti vai ieslodzīti par vārdu “karš”, taču atbalstītāji šo jēdzienu drīkst lietot publiski: kad vajag attaisnot noteiktu pasākumu un likumu neordināro raksturu, viņi ar patosu izsaucas, ka lūk, “ notiek tas – tas pats – visvairāk.- aizliegtais vārds”.
Kārtridžs satracinātā printerī
Gandrīz šokējoši ikdienišķais ziņu neparastums “no tiesas zāles” vai kaujas lauka pārstāj būt šokējošs. Visbriesmīgākās ziņas kļūst par rutīnu. Neiedomājami statusi – piemēram, negodīgi ārvalstu aģenti – izrādās jaunais normālais. Vardarbība un denonsēšana kļūst par sociālu normu, un tā pilnībā tiek atbalstīta.
Valsts aptrakušais printeris ne vien tiesību un brīvību ierobežošanai – no tām jau sen nekas nav palicis pāri, un privātās dzīves elementiem, kas joprojām nav pilnībā dažādu institūciju kontrolēti, darbojas nevainojami. Lojalitātes sacīkstes pārvēršas par iniciatīvu, galvenokārt Valsts Domes deputātu, sacensībām, lai vēl vairāk sašaurinātu Krievijas pilsoņu privāto telpu. Tā ir sociāla infekcija: deputāti vairo represīvas iniciatīvas, kas pārvērš sviestaino sviestā, tiesneši pavairo arvien nežēlīgākus sodus par termiņiem, kas nav salīdzināmi ar vēlīnā PSRS tiesu praksi, drošības amatpersonas jebkuru cilvēku šķaudīšanu kvalificē kā armijas diskreditāciju. Nobriedušā putinisma laikmeta cilvēks dzīvo Lielā brāļa prožektoru spilgtā apgaismojumā.
Valsts izrādās ir visur – tā ir gan ar Staļina pirkstu draudošais tēvs, gan visuresošais drošības ierēdnis, un sociālo pabalstu izsniedzējs, ar ko uzpērk lojalitāti, arī to cilvēku, kuru ģimenes locekļi sevi upurēja Tēvzemei un Putinam.
Cilvēka cena tagad nav augstāka par kārtridžu aptrakušā printerī, un valsts, pat ar to pašu pilsoņu papildinātajiem ne pārāk spožajiem budžeta ieņēmumiem, viegli pērk klusumu un pat atbalstu ģimenēm, kuras skar. 21. gadsimta lielākā antropoloģiskā katastrofa.
Boļševikiem savulaik bija plāns elektrificēt visu valsti, putinistiem ir cits plāns – pilnīga Krievijas pilsoņu uzraudzības elektronizācija. ”Valsts pakalpojumi” (Gosuslugi) tika radīti kā pakalpojumu rīks iedzīvotājiem, bet tagad šis pakalpojums kalpo nevis pilsoņiem, bet valstij – kad tieši šai pašai valstij savas biopolitikas ietvaros ir nepieciešami šo pašu pilsoņu ķermeņi.
Valsts nesniedz pakalpojumus cilvēkiem, bet cilvēki sniedz savus pakalpojumus un savu ķermeni valstij. Ar superjaunu ļauno ironiju Krievijas vēsture – ar ”Valsts pakalpojumu” palīdzību. Krievu vīrietis tikšanās reizē ar valsti izrādās bēgošs cilvēks, kurš glābjas un slēpjas. Gatavs savas dzīvības un reizēm arī sirdsapziņas glābšanas labad izkrist no visām sociālajām nišām un kļūt nemanāms valsts radariem un kamerām (šī vārda plašākajā nozīmē). Tie ir jauni “liekie cilvēki” kopā ar izstumtajiem – “nacionālajiem nodevējiem”.
Sabiedrība tagad sastāv no tiem, kas vēlētos kļūt neredzami tēvu zemes acīm. Nežēlīga un neiecietīga tēva, kurš ir cienīgs vecāku tiesību atņemšanai. Viņam nav pazudušo bērnu – viņi nav gatavi atgriezties smacējošajos dzelzs apskāvienos. Tāpēc valsts cenšas bērnus piesiet pie sevis šī vārda tiešajā nozīmē – jau no bērnudārza un pamatskolas iepotēt viņus ar putinismu, ierakstīt savu mākslu viņu mācību grāmatās (ejiet nu tagad pastrīdēties par pēdējo notikumu oficiālo interpretāciju – jūs to nenokārtosiet eksāmenu), sacerot kursu zinātniskā komunisma aizstāšanai “Krievijas valstiskuma pamati” un attaisnojot krievu identitāti un neparasto politiskā lisenkovščinas (Lisenko bija Staļina laika agronoms un pseidozinātnieks) aršinu ar nosaukumu “Krievijas DNS”.
Šie vulgārie bioloģismi jaunajiem ideologiem ir ļoti piemēroti – izskatās pēc Lisenko laika neliešiem. Jā, un viņi cīnās ar jaunajiem “mendelistiem-morganistiem”, “bezsakņu kosmopolītiem” un “antipatriotiskām grupām” dažādās mākslās. Pat Nurijevam nav vietas Lielajā teātrī, virs kura miglo Staļina “Gercegovina Flor” markas papirosu dūmi.
Berija ar viedtālruni
No šīs miglas uzzied vēl viens “flors”, viltus vēstures ziediņš. Putina režīma leģitimizācijas pamats nav tā pati vēsture, kurā dzima Krievijas valsts ar savu trīskrāsu, demokrātiskām tieksmēm un antiimpērisko patosu. Un ne jau 1993. gadā pieņemtā Konstitūcija fiksēja varas dalīšanas principu (lai ko tā teiktu par prezidenta nobīdēm, tas nav mūsu katastrofas avots) un vispārcilvēciskās, nevis “tradicionālās” vērtības universālo liberālo cilvēktiesību un brīvību un pilsoņu tiesību formu.
Krievijas vēsture no Vladimira Putina, Nikolaja Patruševa un Aleksandra Bortņikova skatupunkta ir visnežēlīgāko valdnieku vēsture. Viņu pēctecība beidzās ar Šeina-Stoksa elpojumu 1953. gada martā. Un tieši šī tumšā pagātne valdošajai šķirai ir gaišas nākotnes paraugs. Staļins ar drošības kameru un Berija ar viedtālruni – lūk, kas notika modeļa neizbēgamās ļaundabīgās mutācijas rezultātā. “Valdiet kā Staļins, dzīvojiet kā Abramovičs”. Šim stāstam ir atšķirīgāks varoņu panteons nekā Krievijai, kas radās 1991. gadā. Šis ir stāsts par ohras heroizāciju, nevis nevainīgiem valsts upuriem. Viņu elki ir slepenpolicijas zvaigznes, nevis Andrejs Saharovs. 25 gadi ieslodzījuma Vladimiram Kara-Murzam ir tiešas sekas “Memoriāla” iznīcināšanai, tas ir, atbrīvošanai no patiesās nacionālās atmiņas. Vardarbības heroizācija un nacionāli impēriskā mesiānisma uzstādījums ir Helsinku grupas un Saharova centra likvidācijas dabiska blakusparādība.
No tā arī visas šīs aberācijas, kas ir tik dārgas tautas garīgajai veselībai, priekšstatiem par savas valsts vēsturi un kultūru, morāli. Dzīvi sagrozītā, apgrieztā pasaulē pieņem vairākums (lai gan ne absolūts), jo parastie krievi nevar ietekmēt tās parametrus. Taču savulaik daudzi no viņiem paši labprātīgi atteicās no varas rotācijas un apzinātas politiskās izvēles.
Bez vienaldzīgiem konformistiem Putins nebūtu varējis nostiprināties autokrāta lomā. Tagad mēs visi dzīvojam politiskā Aizspogulijā, bet ievērojama daļa iedzīvotāju apliecina, ka tas ir normāli, tā tas bija, un, spriežot pēc spriedumiem un pieņemtajiem grozījumiem par mūža ieslodzījumu par valsts nodevību, tas tā būs vienmēr šo cilvēku prātos.
Kamēr nebeigsies.
