Plašā un atklātā intervijā LRT.lt Dapkunaite pastāstīja par savu reakciju uz karu Ukrainā, kāpēc viņa neatbalsta vispārējus boikotus un vai plāno atgriezties Krievijā. Interviju angļu valodā varat izlasīt Šeit, bet zemāk esam to iztulkojuši latviešu valodā.
Lietuvā dzimusī aktrise Ingeborga Dapkunaite, kura gadiem ilgi dzīvoja un strādāja Krievijā, sakravāja mantas un kopā ar savu 5 gadus veco dēlu pameta Krieviju drīz pēc tās karaspēka iebrukuma Ukrainā. Viņai to vajadzēja izdarīt agrāk, viņa saka, bet atsakās vainot visus krievus iebrukumā un ir nemierā par aicinājumiem boikotēt visu krievisko.
Viena no veiksmīgākajām lietuviešu aktieriem Dapkunaite piedalījās kopā ar Bredu Pitu filmā Septiņi gadi Tibetā (1997) un Tomu Krūzu pašā pirmajā filmas Mission: Impossible (1996) daļā. Viņa ir strādājusi arī Apvienotajā Karalistē, lai gan viņas pazīstamākie darbi ir bijuši uz Krievijas skatuves un kino, piemēram, Ņikitas Mihalkova Oskaru ieguvušajā filmā Saules nogurdinātie (1994).
Vienā no savām nesenajām lomām Dapkunaite spēlēja Krievijas vēstnieci Norvēģijas hitu seriālā Occupied. Seriāls, kas risinās tuvā nākotnē iztēlojas, ka Krievija okupē Norvēģiju, lai kontrolētu tās naftas ieguvi. Okupācijas seja, Dapkūnaites vēstniece Irina Sidorova ir stāsta konfliktējošā ļaundare.
Mēs tiekamies Briselē. Kāpēc jūs esat šeit un kad pametāt Krieviju?
Pirms kāda laika es pametu Krieviju. Dažādu iemeslu dēļ, bet varbūt vissvarīgākais ir tas, ka ir tā, ko viņi sauc par īpašu militāru operāciju… Un šeit es esmu tāpēc, ka šeit ir mana ģimene, mana māsa un mana māte.
Viņi to sauc tā, bet kā jūs to saucat, ko jūs domājat par karu, ko Krievija ir sākusi?
Es nosodu Krievijas valdības iebrukumu Ukrainas teritorijā.
Vai tas bija galvenais jūsu aizbraukšanas iemesls?
Jā.
Jau no pirmajām iebrukuma dienām jūs nesniedzāt nekādus publiskus paziņojumus, un tikai pēc pāris kara nedēļām, ievietojāt Instagram vēstuli, kas adresēta jūsu dēlam, sakot, ka esat sapratusi: karš pret Ukrainu ir nesaprotams – nāves, bombardēšana, iznīcināšana. Kāpēc jūs tik ilgi klusējāt?
Kad sākās karš, 24. februāra rītā visa mana pasaule mainījās. Mūsu labdarības organizācija Hospice Aid Foundation Vera (krieviski “Ticība”) kopā ar citām labdarības organizācijām Dāvini dzīvību, Tauriņu bērni – ļoti liels cilvēku skaits, iespējams, ap 500 cilvēku – parakstījām vēstuli, kurā teikts, ka esam pret karu, mudinot pārtraukt militārās darbības Ukrainā. Tas bija pavisam drīz, varbūt 25.februārī. Un mans paraksts ir tur, tāpēc man likās, ka mana nostāja ir ļoti skaidra.
Krievijas valdība labprāt izmanto kultūru — teātri, mūziku, kino — kā maigās varas instrumentus savas ideoloģijas izplatīšanai. Iespējams, tāpēc Krievijā tiek gaidīts stingrs sabiedrības nosodījums no kultūras darbiniekiem.
Man ir viegli runāt, atšķirībā no maniem draugiem, kas palikuši Krievijā. Aizbraucu, varu dzīvot citur, kamēr lielākajai daļai tur ir vecāki, bērni, nav finansiālu iespēju. Tas nenozīmē, ka viņi atbalsta karu Ukrainā, bet viņiem ir daudz grūtāk nekā man izteikt pretestību, lai gan daudzi mani draugi ir aizbraukuši un pauž savu viedokli visos iespējamos veidos, un viņi dara patiesi. strādāt.
Tomēr jūs tomēr nosūtījāt vēstuli pāris nedēļas vēlāk, kas, iespējams, nav stingrs nosodījums, taču vēstījums, ka neatbalstāt karu, ir diezgan skaidrs, un jūs to iesniedzāt vēstules veidā savam dēlam. Vai jutāt spiedienu to darīt?
Nē, es ievietoju vēstuli bez spiediena. Es domāju, ka mēs piedzīvojam vēsturisku notikumu. Ļoti spilgti, ļoti skaidri – lai gan nē, varbūt ne tik skaidri [vilcinās]… Bet tā ir vēsture, par to rakstīs grāmatas, par to runās gadiem, jo tas ir ūdensšķirtnes brīdis. Krievijas karš Ukrainā, iespējams, ir viens no lielākajiem 21. gadsimta notikumiem. Es varbūt pārspīlēju, bet tas ir mans diletantiskais viedoklis par politiku, no tāda cilvēka, kurš neko nezina par politiku.
Un domāju, ka mans dēls, kad paaugsies, pajautās, kāda bija mana pozīcija. Un esmu uzrakstījusi to, ko vēlos teikt savam dēlam: es uzskatu, ka viss, kas ir uzcelts pēdējo 30 gadu laikā, tagad tiek iznīcināts – saites, atvērtā pasaule, iespējas ceļot. Kādu dienu kādam tas būs jāatjauno, un es domāju, ka tas būs viņa uzdevums. Es ļoti ceru, ka to var izdarīt.
Kā vispār izskaidrot dēlam notiekošo?
Es viņam teicu, ka mēs, iespējams, pagaidām nebrauksim mājās. Viņš joprojām ir ļoti jauns. Es domāju, ka tai sarunai drīz būs jānotiek.
Vai atbalstāt krievu mākslinieku boikotu Rietumvalstīs?
Ja runājam par krieviem, kuri neatbalsta karu un kuri, piemēram, pamet valsti, bet neviens viņus negrib uzņemt, jo viņi ir krievi – protams, varētu teikt, ka tas ir nepareizi, jo viņi ir tādi. kuri neatbalsta to, kas notiek Krievijā.
Bet var saprast ukraiņus, kuru mājas tiek bombardētas, kuru tautieši mirst un kuriem krievi ir viena vienība. Vācijā bija gadījums, kad vācieši organizēja Ukrainas atbalsta pasākumu un uzaicināja ukraiņu un krievu izpildītājus, kuri bija pametuši Krieviju. Ukraiņi atteicās kāpt uz skatuves kopā ar krieviem. Protams, var teikt, ka viņi kļūdās, bet var tos saprast. Kā var saprast krievi vēlas kāpt uz skatuves un atbalstīt ukraiņus.
Vai jūs sāpina šī tā sauktā atcelšanas kultūra?
Man tas nepatīk. Es uz šo jautājumu atbildētu plašāk – runa ir par cenzūru, ko drīkst rādīt uz skatuves un ko ne. Ko drīkst aizliegt un ko nē. Publika ir jāizlemj pašai, mēs nevaram uzvesties tā, it kā būtu viņu aukle, viņiem nav 5 gadi. Savam bērnam varu teikt: nē, tu neskaties šo filmu, tā uz tevi slikti iespaidos. Klausītājiem ir jāizlemj, ko viņi vēlas skatīties un ko viņi nevēlas skatīties. Un, ja skatītājs nevēlas redzēt izrādi, kurā ir, piemēram, slikta valoda, jums jāpasaka, ka šajā lugā ir cenzūra, jūs varat par to aizskart, un šis cilvēks tur nedosies. Vai [dāņu kinorežisora] Larsa fon Trīra filmas – cilvēks var izvēlēties šo neskatīties. […]
Precizēju, es saprotu, ka māksliniekiem ir jābūt brīviem, un jūs arī izmantojāt piemēru no Berlīnes pasākuma, kur ukraiņi negribēja kāpt uz skatuves ar krievu izpildītājiem, pat ja viņi nosodīja karu. Bet vai tad vajag dot skatuvi atklāti proputiniskajiem, prokremliskajiem aktieriem un mūziķiem?
Tas ir ļoti labs jautājums [ilgs klusums]. Piemēram, bija orķestris, kas atteicās spēlēt ar konkrētu mūziķi. Tās ir viņu tiesības. Mēs tagad dzīvojam pasaulē, kur ir balts un melns, ir ļoti grūti saskatīt kādus pelēkus. Man reiz teica, ka tas ir kā stāvēt uz diviem ledus gabaliem uzreiz – to nevar izdarīt, tu iekritīsi ūdenī.
Jūs stingri sakāt, ka nosodāt karu, bet jūs uzkāptu uz skatuves ar kādu, kurš atklāti atbalsta Putinu un “speciālo militāro operāciju”, kā to sauc Krievija?
Ikvienam ir tiesības izteikt savu viedokli, un man tas ir jārespektē. Man ir cits viedoklis, es nosodu karu, bet mākslinieks ir mākslinieks. Es nezinu kā es uzvestos konkrētā gadījumā, bet viņiem tomēr ir sava viedokļa brīvība.
Bet jums nešķiet, ka esat nodevusi savus principus? Galu galā šis ir īsts karš, cilvēki tiek nogalināti, vai jūs nejūtaties slikti par sevi?
Es nezinu. Varbūt. Kad būs konkrēta situācija, izlemšu.
Es to jautāju, jo šķiet, ka daži mākslinieki, nosodot karu, cenšas ievērot smalku robežu, kad runa ir par atteikšanos no darba. Tas, ko jūs sakāt, man nedaudz atgādina mēģinājumu nostāties uz šiem diviem ledus gabaliem.
Jums taisnība [smaida]. Es vienkārši nedomāju, ka šī dilemma drīz parādīsies. Diemžēl priekškars nolaižas. Es nezinu, es labprāt kļūdos.
Pār ko nolaižas priekškars?
Kādreiz bija dzelzs priekškars, bet pirms 30 gadiem tas pacēlās un tagad atkal nolaižas.
Starp Krieviju un Rietumiem?
Jā.
Vai tas jums sāp?
Kā gan lai nebūtu sāpīgi, kad pasaule sadalās divās daļās? Mana dzīve… visa pasaule brūk. Mūsu lielākais prieks bija par iespēju aizbraukt uz vietām ar savu teātra kolektīvu un parādīt savus darbus ārzemēs – aizbraukt no bijušās Padomju Savienības. Un tagad tas vairs nebūs iespējams. Droši vien. Nezinu, varbūt lietas mainīsies.
Mēs runājām pirms intervijas, un jūs teicāt, ka tā ir kļūda, ka nepametāt Krieviju 2014. gadā pēc Krimas aneksijas. Vai es tevi pareizi sapratu?
Ja būtu iespējams paredzēt nākotni un mainīt pagātni… Bet jā, es kļūdījos. Es kļūdījos, un man nav attaisnojumu.
Cita slavena krievu aktrise Čulpana Hamatova uzreiz aizbēga uz Latviju un sniegusi vairākas intervijas, taču izvēlējusies interesantu formu. Mans iespaids ir tāds, ka viņa nerunā par karu Rietumu pasaulei, bet cenšas atrast kanālu, kā uzrunāt pašus krievu cilvēkus. Kas, jūsuprāt, būtu jādara māksliniekam, kurš nepieņem notiekošo?
Mēs ar Hamatovu esam draugi, un es viņu ļoti cienu, jo viņa ir paveikusi ļoti daudz labu darbu un viņa ir pārsteidzoša māksliniece. Un viņa runā ar savējiem, krieviem. Es vienmēr esmu juties kā viesis Krievijā un nedomāju, ka man ir tiesības [ar viņiem runāt]. Jā, man ir publika, es viņus ļoti cienu un esmu ļoti pateicīga, ka man tādas ir vai bija.
Viena no jūsu lomām bija norvēģu seriālā Occupied par to, kā Krievija okupē Norvēģiju. Pašreizējie notikumi Ukrainā ir neiedomājami sliktāki. Vai esat saskatījuši kādas pazīmes Krievijas sabiedrībā, vai esat nojautuši sabiedrības noskaņojumu, ka pretošanās karam nebūs, ar ko to varētu izskaidrot?
Bailes, aresti, propaganda. Ne visi cilvēki piekrīt tam, kas notiek, bet tiem, kas nepiekrīt, ir bērni, vecāki vai viņi paši ir vecāki, viņi nevar sakravāt somas un tā aizbraukt, tas nav tik vienkārši. Ir grūti mainīt savu dzīvi, es to esmu darījis daudzas reizes savā dzīvē un tas nav tik viegli.
Es nezinu, piemēram, cik procenti krievu atbalsta vai neatbalsta karu, bet mani draugi pārsvarā neatbalsta karu, un viņiem ir ļoti grūti, viņi jūt kaunu un vainu par notiekošo, par dzīvi tajā valstī. Un ne visiem ir drosme iziet uz ielas.
Bet kam tad būtu jānotiek, kādam vajadzētu būt stimulam iziet un protestēt?
Varbūt mans loks ir par mazu. Un, atklāti sakot, es esmu mēnesi prom no Krievijas, es nezinu, kas ir cilvēku galvās un kāds ir tagad noskaņojums. Trīs dienu laikā tika mainīti likumi, tik daudz tika mainīts. Kas ir noticis Krievijā šajās 35 dienās – grūti pateikt. […]
Vai jūs atgriezīsities uz dzīvi Krievijā, ja tā neuzņemsies atbildību Ukrainas traģēdijā?
Es nezinu. Šobrīd ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, un, iespējams, lietas mainīsies. Es nevaru būt pravietis, bet man tas šodien nešķiet reāli.
