Agrāk apendicītu viegli izņēma, jo tika uzskatīts, ka tam nav svarīgas funkcijas. Kāda ir realitāte? Kāda ir apendiksa funkcija? Kāpēc apendicītu ne vienmēr uzreiz atpazīst un kāpēc tas ir īpaši bīstams grūtniecēm?
Šī izauguma (apendiksa) sieniņas, šķiet, veic aizsargfunkciju, jo tās ražo noteiktas organismam nepieciešamas vielas. Zinātniskie pētījumi arī liecina, ka apendiksā uzkrājas labās baktērijas (tā ir kā to noliktava), kas palīdz sagremot pārtiku un piedalās gremošanas trakta darbībā. Tiek uzskatīts, ka, samazinoties labvēlīgo baktēriju daudzumam (pēc ilgstošas antibiotiku lietošanas, zarnu infekcijas slimībām), daļa no tām tiek “iemestas” zarnās, tādējādi kompensējot to deficītu.
Zinātnieki apgalvo, ka apendicīta iekšpusē uz apendiksa sieniņām atrodas tā sauktā bioplēve – blīvs imūnšūnu un baktēriju slānis. Kad organisms funkcionē normāli, imūnsistēma aizsargā šo bioplēvi un novērš slikto baktēriju vairošanos. Tomēr, kad tās darbība tiek traucēta, parādās kaitīgās baktērijas, izraisot apendiksa iekaisumu.
Akūts apendicīts ir bīstams grūtniecēm
Pēc ārstu domām, statistika liecina, ka apendicīts visbiežāk rodas grūtniecības otrajā trimestrī.
Jo tālāk grūtniecība ir progresējusi, jo grūtāk ir diagnosticēt apendicītu, jo slikta dūša un sāpes vēderā ir bieži sastopamas arī veselām grūtniecēm.
Tomēr, ja slikta dūša, vēdera krampji un vemšana ir netipiska, ir kļuvusi biežāka vai sāpes biežāk parādās labajā pusē, vēdera augšdaļā, nekavējoties jākonsultējas ar speciālistu. Plīsis apendikss var apdraudēt augli.
Ja apendicīts ir nesarežģīts, aptuveni 95 procenti sieviešu pēc apendektomijas veiksmīgi iznēsā savus bērnus līdz termiņa beigām.
Kas ir apendicīts un kāpēc tas rodas?
Apendicīts ir apendiksa iekaisums – neliela, 10 cm gara apendiksa, kas atrodas vēdera labajā apakšējā daļā. Apendicīts visbiežāk rodas cilvēkiem vecumā no 18 līdz 40 gadiem. Tas ir biežāk sastopams sievietēm nekā vīriešiem.
Pēc ārstu teiktā, apendicīts rodas, ja apendiksa lūmenu aizsprosto zarnu saturs, svešķermeņi, parazīti, bet jauniešiem – palielināta limfātiskā auduma, kā arī traucētas asinsrites dēļ šajā orgānā.
Aklās zarnas gļotāda pietūkst, kā rezultātā tā nedaudz sabiezē, kļūst sarkana un veidojas mikročūlas un zilumi. Iekaisumam progresējot un lūmenam arvien vairāk aizsprostojoties, aklās zarnas sliktās baktērijas iekļūst tā sieniņās un sāk strauji vairoties. Tas izraisa iekaisumu un strutu uzkrāšanos. Kad mazie asinsvadi ir pilnībā aizsprostoti un limfas plūsma ir traucēta, aklās zarnas sēklinieks vairs nesaņem barības vielas un sākas nekroze – orgāns sāk sadalīties. Gangrēnas dēļ aklās zarnas sieniņa ir bojāta, un strutas iekļūst vēderplēves dobumā, izraisot dzīvībai bīstamas komplikācijas, proti, peritonītu – vēderplēves iekaisumu, kas var izraisīt šoku, sepsi un pēkšņu nāvi.
Kādi ir akūta apendicīta simptomi?
Pulsējošas sāpes sākotnēji epigastrālajā rajonā, vēdera vidusdaļā,
Vēlāk sāpes koncentrējas un kļūst izteiktākas vēdera apakšējā labajā pusē (labajā gūžas kaula bedres rajonā);
sāpes pastiprinās kustoties vai klepus laikā;
apetītes zudums, slikta dūša un vemšana, kā arī vēdera uzpūšanās, gāzes;
ķermeņa temperatūra nedaudz paaugstinās;
Slimībai progresējot, mēle kļūst sausa un sāpes pastiprinās.
Kāpēc bīstami
Akūta apendicīta gadījumā nepieciešams izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Ja laikus neveic operāciju, apendicīts var plīst pēc 48–72 stundām, strutas var izplūst vēdera dobumā un izraisīt peritonītu. Tas ir ļoti bīstami, un ir arī nāves gadījumi.
Kad apendicīts plīst, temperatūra paaugstinās līdz 38,5–39 grādiem, pastiprinās sāpes un citi simptomi. Ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību.
Kā saka mediķi, to ķirurģiski izņem divos veidos: operācijas ceļā (t. i., tiek veikts atklāts iegriezums) vai laparoskopijas ceļā. Abos gadījumos tiek izmantota anestēzija (narkozes). Operācija ilgst aptuveni 1–2 stundas.
Laparoskopijas laikā vēdera dobumā caur nelieliem iegriezumiem tiek ievietoti plāni laparoskopiski instrumenti ar optisko attēlveidošanas sistēmu. Monitorā redzamo attēlu var palielināt 10–15 reizes, tāpēc jebkura patoloģija ir skaidri redzama. Šīs operācijas laikā helmints tiek izņemts un izvilkts no vēdera dobuma caur iegriezumu nabā.
Atklātas operācijas laikā apendikss tiek izņemts caur nelielu iegriezumu vēdera labajā sānu pusē.
Ķirurgs noteiks, kura metode konkrētajā gadījumā ir vispiemērotākā, drošākā un nepieciešamākā. Lai mazinātu komplikāciju risku, antibiotikas parasti tiek izrakstītas pirms un dažreiz pēc operācijas.
Kādas ir laparoskopiskās ķirurģijas priekšrocības?
Lielākā priekšrocība ir tā, ka tiek novērsta atvērta griezuma nepieciešamība, komplikāciju risks ir mazāks, un pēcoperācijas saaugumu iespējamība ir mazāka. Tā ir vienkārša, ātra, viegli panesama un droša procedūra. Pēc operācijas gandrīz nav nepieciešami pretsāpju līdzekļi, nelielas brūces ātri dzīst, un nav skaidri redzamu pēcoperācijas rētu, kā tas ir pēc atvērtas ķirurģiskas iejaukšanās. Pēc operācijas, ja apendicīts norit bez komplikācijām, pacients var doties mājās tajā pašā vai nākamajā dienā. Nav nepieciešams ilgstoši uzturēties slimnīcā. Ja apendicīts ir gangrēns, ārstēšana slimnīcā ir ilgstoša.
Kāda ir atšķirība starp hronisku apendicītu un akūtu apendicītu?
Pēc akūta apendicīta norimšanas var attīstīties hronisks apendicīts. Iekaisums samazinās, bet pilnībā neizzūd. Laiku pa laikam tas izraisa sāpes vēderā, vēdera uzpūšanos, ko viegli sajaukt ar citām vēdera, zarnu vai ginekoloģiskām slimībām, sāpīgām menstruācijām vai PMS.
Apendicīts ir arī mānīgs, jo tas ilgstoši var palikt neatpazīts un pēkšņi vienā dienā uzliesmot, pat pārsprāgt. Ja bez iemesla atkārtojas sāpes vēderā vai pietūkuši limfmezgli cirkšņos, jākonsultējas ar ģimenes ārstu. Apendicītu parasti diagnosticē, izvērtējot šīs slimības tipiskos simptomus, bet atipisku simptomu gadījumā – piemērojot citu slimību izslēgšanas principu. Galu galā, kad apendikss sāk iekaist, parādās simptomi, kas var būt raksturīgi arī citām slimībām.
Kamēr nav acīmredzamu apendicīta simptomu, pacientu kādu laiku novēro. Lai apstiprinātu diagnozi, ārsti veic urīna un asins analīzes, kā arī ar ultraskaņu pārbauda vēdera zonu.
