Darba izpildes laiks strauji tuvojas beigām, taču neesmu tam pat pieķērusies. Žigli palūkošu, kas jauns sociālajos portālos, un sākšu. Labi, vēl tikai izmalkošu tasīti kafijas un tad gan uzreiz! Bet atrodas vēl citas nenozīmīgas nodarbes, un tik dārgās stundas aizskrien kā minūtes. Kādēļ ir tik grūti saņemties darbam?
Slīmestu kritizē un kaunina, nenojaušot, ka visbargākais soģis sev ir viņš pats. Lai gan izskatās, ka tīši un ļaunprātīgi slinko, laiski un bezrūpīgi pavada laiku, visbiežāk slinkotājs klusībā mokās pašpārmetumos, ka nedara to, ko vajadzētu. Ieskatoties dziļāk, slinkums slēpj virkni psiholoģisku iemeslu, uzskata psihoterapeiti.
Pašapmāna varā?
Slinkošanu uztur ilūzija, ka, izvairoties no plānotā darba un pievēršoties kam citam, patīkamākam, esam ieguvēji. Piemēram, iegrimstam televizora ekrānā, kaut piemājas dārziņš teju pazudis nezāļu jūrā.
Ikvienam piemīt tieksme izvēlēties ātri gūstamu iepriecinājumu iepretī ilgstošam, apgrūtinošam darbam, kaut gan tas beigās sniegtu dziļāku gandarījumu. Vēlme izvairīties no negatīva pārdzīvojuma, šajā gadījumā – piepūles, ir spēcīgāka par vēlmi gūt pozitīvas emocijas.
Tas saistīts ar zemapziņā mītošo izdzīvošanas instinktu – neriskēt par daudz, skaidro psihoterapeite. Tomēr realitātē notiek citādi: darot par maz, rodas sāpīgi zaudējumi, kas ilgstošā laikposmā var kļūt neatgriezeniski, padara cilvēku nelaimīgu un pat izkropļo viņa dzīvi. Tādēļ ir svarīgi atrast veselīgu līdzsvaru starp pārmērīgu piesardzību un mešanos ikvienā izaicinājumā. Spēja pārvarēt iekšējo pretestību grūtībām attīstās līdz ar personības briedumu.
Pēc budistu domām, laiskuma pamatā ir seši prāta radīti slazdi: ir pārāk auksts vai ir pārāk karsts; ir pārāk agrs vai ir pārāk vēls; esmu pārāk izsalcis vai nu jau esmu pārāk pieēdies. Tā, pašapmānošām atrunām nomainot citai citu, bezdarbībā var aizritēt visa diena.
Zem slinkuma maskas – mazvērtības sajūta ?
Tomēr problēmas sakne slēpjas dziļāk – personības konflikta līmenī. Sliņķa zemapziņā ir noglabātas jūtas, sāpīga pieredze, kas stājas kara pozīcijā pret apziņas nodomu kaut ko paveikt. Ilgstoša slīgšana bezdarbībā liecina par slēptām psiholoģiskām ciešanām, uzsver Aija Apele.
Tā dēvētais sliņķis, kurš citiem var šķist kaitinoši kūtrs, neuzmanīgs, neuzņēmīgs, virspusējs, vienaldzīgs un neadekvāts, patiesībā nespēj tikt galā ar stresu.
Nekā nedarīšana, atlikšana un vilcināšanās viņam kalpo kā drošs slēpnis, kas pasargā no neizdošanās, kļūdīšanās, atraidījuma, vilšanās un citām nepatīkamām izjūtām. Galvenais slinkuma izraisītājs ir mazvērtības sajūta, ar kuru tik ļoti negribam satikties, tādēļ labprātāk aizbēgam – kaut vai nīkšanā pie televizora ekrāna.
Saskaroties ar spēcīgiem stresa izraisītājiem, ikviens izmanto psihiskās aizsardzības mehānismus, ar kuru palīdzību pārveido, apspiež vai izstumj no apziņas satraucošu informāciju, lai izvairītos no grūti izturama emocionāla diskomforta. Piemēram, skatoties spogulī, sieviete pamana, ka ir pieņēmusies svarā. Viena to uztver mierīgi: būs kādu laiku jāatsakās no saldumiem. Cita acīm redzamo noliedz: man tā tikai šķiet. Vēl kāda gluži kā Skārleta O’Hāra atmet ar roku: par to es domāšu rīt.
Bremzējoša ir problēmas intelektualizācija. Piemēram, ģimenei vajadzētu pelnīt par simts latiem vairāk, lai nepārtraukti nebūtu jāaizņemas. Varētu meklēt labāk atalgotu darbu vai papildu ienākumu avotu, taču var arī intelektualizēt: šobrīd ir grūti laiki, nav vērts mēģināt. Vai – viss ir likteņa varā. Visticamāk, šāds cilvēks patiesībā jūtas nedrošs, nespējīgs un nepārliecināts, ka tiks galā ar jauno dzīves uzdevumu.
Psihiska pašaizsardzība ir arī izolācija, kas satraucošo faktu vai reakciju uz to atšķeļ no jūtu un domu aprites. Jaunam puisim iepatīkas kāda meitene. Tomēr viņa psihē saslēdzas visu pagātnes vilšanos un atraidījumu virkne, kas piedzīvota gan saskarsmē ar sievietēm, gan bērnībā ar vecākiem, un šo emocionālo un seksuālo impulsu, vēlmi veidot attiecības it kā iesloga, neļaujot īstenot. Rīcība neseko – puisis sievieti tā arī neuzrunā, nesaņemas spert pirmo soli, nenodibina ģimeni. Šķiet skumjš, pasīvs un apātisks. Par viņu saka – slinks uz attiecību veidošanu. Lai gan pamatā ir dziļi emocionāli ievainojumi un psihes centieni aiztaupīt sev jaunus.
Tāpat rīcību kavē devalvācija jeb noniecināšana. Cilvēks ierauga skaistu automašīnu – viņš tādu ļoti vēlētos! Tomēr virsroku ņem nedrošība, nepārliecinātība par savām spējām nopelnīt pietiekami daudz naudas, un zemapziņa iedarbina pašaizsardzības mehānismu – tas, kuram pieder šāds auto, noteikti līdzekļus ir ieguvis krāpjoties. Godīgā ceļā tādu nopelnīt nevar.
Sliņķa negatīvais paštēls ?
Tas, kuram ir zems pašvērtējums, sevi izjūt kā sliktu, nevērtīgu, nepievilcīgu, kā tādu, kas citiem nepatīk, ieslīgstot sāpīgā sarunā ar sevi: mana iniciatīva ir aplama, mana dzīve ir bezjēdzīga. Šis negatīvais paštēls var būt arī neapzināts, skaidro psihoterapeite. Tie, kas savu zemo pašvērtējumu apzinās, saka: man ir mazvērtības komplekss, tāpēc nobijos un neizdarīju. Savukārt, ja nevērtības sajūta ir masīva un neizturama, tā var tikt ieslēpta dziļos zemapziņas gaņģos un izpausties noliegumā: mani tas nemaz neinteresē; man šobrīd nav laika to paveikt.
Dažkārt zemo pašvērtējumu slēpj aiz iedomības un augstprātības maskas. Ja cilvēks jūtas nevērtīgs, nav iespējams īstenot pat visspožāko intelektu, talantu, iegūtu izglītību vai citu potenciālu.
Kāds, kurš vienmēr bijis darbīgs, pēkšņi var kļūt apātisks spēcīgu pārdzīvojumu ietekmē. Iemesls var būt darba zaudējums, laulības šķiršana, attiecību pārrāvums vai tuvinieka nāve. Šādas krīzes bieži vien izraisa reaktīvu depresiju, kuras pavadonis ir slinkums.
Kā uzveikt slinkumu?
Jāatceras – slinkums ir nevis slikta rakstura īpašība vai izlaidība, bet gan simptoms, ka cilvēku kaut kas nomāc. Ja ilgstoši nav vēlmes neko darīt, radies intereses un dzīvesprieka zudums, jāmeklē iemesls, piekodina psihoterapeiti. Cilvēkam dabiski ir būt enerģiskam, rotaļīgam, gribošam un varošam.
* Svarīgi nevis ļauties pašapmānam, bet gan pamanīt sevī pretestību darīt iecerēto un aktīvi domāt – kāpēc atlieku, vilcinos, gribu noslinkot? Ieklausoties sevī, atradīsim emocionālu atbildi, kas varētu skanēt: Jūtos nedrošs; neticu, ka spēju; man nekad nekas neizdodas; neesmu tik veiksmīgs kā citi… Zemapziņā mītošo jūtu atmaskošana parasti mazina pretestību, dodot iespēju atjaunoties interesei par iecerēto darbu.
* Ja tuvinieks sācis slīgt slinkumā, nevajadzētu viņu kritizēt, pelt vai apelēt pie sliņķa sirdsapziņas, bet gan veltīt laiku atklātai, sirsnīgai sarunai, jautājot, kā jūtas, kas noticis. Tā varam palīdzēt atklāt zemapziņā apslēptos slinkuma, bet patiesībā – nedrošības vai nomāktības iemeslus.
* Pamanot sevī psihiskās aizsardzības izpausmes pret darīšanu – patiesībā pret stresu –, var nonākt pie ļoti interesantām atziņām par sevi, saprast patiesās domas par sevi.
* Taču, ja slinkums rada ilgstošu diskomfortu, regulāri tiek nokavēti darbi un termiņi, dzīvē ieviešas haoss, ar šādu pašizpēti nepietiks. Atbrīvoties no slinkuma var palīdzēt psihoterapija, kā arī psihoanalīze. Nerīkojoties emocionālais stāvoklis, iespējams, kļūs aizvien sliktāks. Ķēdīte ir šāda: slinks – gauss – lēns – letarģisks – apātisks – nomākts – depresīvs.
* Ieteicams lasīt psiholoģisko literatūru par šo tēmu, apmeklēt personības izaugsmi veicinošus kursus un seminārus.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
