Krievi joprojām baidās publiski runāt pret savu prezidentu. Taču pēc Jevgeņija Prigožina neveiksmīgās sacelšanās, Vladimira Putina vājums – un viņa tik rūpīgi uzbūvētās sistēmas plaisas – ir skaidri redzamas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Ņujorkas New School Universitātes Starptautisko attiecību fakultātes dekāne, Pasaules politikas institūta vecākā zinātniskā līdzstrādniece, projekta ”Krievija” vadītāja, Ņikitas Hruščova mazmazmeita Ņina Hruščova
Neviens notikums Vladimira Putina 23 valdīšanas gados nav tik skaidri norādījis uz viņa režīma trauslumu kā ”Vāgnera” grupējuma sacelšanās. Šķiet, ka viss ir beidzies, un FSB jau ir apturējusi sacelšanās kriminālizmeklēšanu. Bet Putina problēmas ar to diez vai beidzas.
Prigožina kaujinieki nebūtu varējuši pieveikt gandrīz tūkstoš kilometru pāri Krievijai mazāk nekā diennaktī bez Putina tuvākā loka vai militārpersonu palīdzības. Klīst runas, ka savu lomu varētu spēlēt miljardieri brāļi Jurijs un Mihails Kovaļčuki. Tiek ziņots, ka Putina tuvi līdzgaitnieki Kovaļčuki piekrīt Prigožinam, ka Krievija nav pietiekami spēcīga karā un plašākā konfrontācijā ar Rietumiem.
Vēl viens iespējamais līdzdalībnieks ir ģenerālis Sergejs Surovikins. Tāpat kā Prigožins, arī Surovikins ir iestājies par daudz brutālāku militāru darbību, nekā šķiet, aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu ir gatavs veikt. Pēc sacelšanās viņš nebija redzams sabiedrībā; runā, ka viņš “atpūšas”.
Apmēram ducis citu augsta ranga militārpersonu ir atstādinātas no amata vai atlaistas no amata līdz turpmākai izmeklēšanai. Un lieta nav tikai par sacelšanos: vecākais militārais komandieris ģenerālis Ivans Popovs tika atlaists pēc tam, kad viņš kritizēja augstāko pavēlniecību par karadarbības veidu.
Tikmēr ”Vāgnera” cīnītājiem nekāds sods nedraud. Paredzams, ka viņi vienkārši pārcelsies uz Baltkrieviju vai turpinās cīnīties par Krieviju, bet ar citu komandieri. Prigožins pat nebija īsti izsūtīts, jo darījumā esot prasīts pārtraukt viņa “gājienu uz Maskavu”. Viņš redzēts Sanktpēterburgā un Maskavā, kur viņš un vairāki desmiti ”Vāgnera” komandieru slepus tikās ar Putinu 29. jūnijā.
Varētu apgalvot, ka šis rezultāts atspoguļo pretrunīgo ”Vāgnera” PMK statusu Krievijā, kur privātās militārās organizācijas ir tehniski nelikumīgas. Pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušajā gadā Prigožins noliedza, ka ”Vāgners” vispār būtu privāta armija. Kā Putins nesen atzīmēja, ”Vāgners” “pastāv”, bet ne kā “juridiska persona”. Grupa “ir”, bet juridiski “neeksistē”.
Tomēr 27.jūnijā tiekoties ar Krievijas militāro štābu, Putins atklāja, ka ”Vāgnera” spēki no Krievijas valsts pagājušajā gadā vien par saviem pakalpojumiem saņēmuši 86 miljardus rubļu.
Ja nemiernieki ir valsts algu sarakstā, tad viņiem ir jānodod kara tiesai, nevis jālaiž vaļā.
”Vāgnera” nesodāmība ir vēl jo vairāk kaitinoša laikā, kad parastie krievi dzīvo gandrīz totalitārā policijas valstī. Jebkāda kritika par karu Ukrainā – pat tikai šaubu izpausme par tā pamatotību vai pieņēmums, ka ir jāpieliek pūles, lai panāktu mieru – var novest personu līdz ieslodzījumam vai “ārvalstu aģenta” apzīmējumam.
Krievi mūsdienās tikai uzdrīkstas uzdot jautājumus par karu privāti. Tāpat kā padomju laikā, krievi ir spiesti ticēt idejām, kas ir tiešā pretrunā viena otrai, un vēsturiskiem naratīviem, kuriem nav reāla pamata. Aizmirstiet par savām zināšanām, atmiņu vai pieredzi – augstākais vadītājs zina labāk.
Un tā pēdējo nedēļu laikā propagandisti visos TV kanālos ņirgājas par Prigožinu un apspriež sacelšanās katastrofālo potenciālu. Krieviem vajadzēja būt atvieglotiem, ka viņiem izdevās vienoties un izvairīties no asinsizliešanas.
Bet, ja Prigožins joprojām ir ienaidnieks, tad kāpēc viņš brīvi staigā pa Krievijas zemi? Kāpēc viņš tika uzaicināts uz tikšanos Kremlī, kur Putins piedāvāja darbu ”Vāgnera” kaujiniekiem, kuri, pēc viņa vārdiem, “cīnījās cienīgi”, bet diemžēl tika “ievilkti” dumpī?
Faktiski Putina attieksme pret ”Vāgnera” sacelšanos tikai norāda uz viņa vājumu.
Krievijas elites pēdējā laika uzvedība apstiprina šo viedokli. Pēc Popova atlaišanas ģenerāļa viedokli pauda Krievijas parlamenta deputāts Andrejs Guruļevs, kuram, acīmredzot, piekrīt arī citi militāristi. Putina Krievijā, īpaši kopš 2022. gada februāra, šādas domstarpības izpausmes nevar novērtēt par zemu.
Neapmierinātība ar Putina vadību attiecas ne tikai uz eliti. Jaunākās aptaujas liecina, ka 53% Krievijas iedzīvotāju meklē mieru, salīdzinot ar 45% maijā. Ņemot vērā iestāžu spiedienu, reālais skaitlis var būt lielāks. Turklāt 86% iedzīvotāju noraida taktisko kodolieroču izmantošanu jebkur.
Protams, Putina apstiprinājuma reitings joprojām ir augsts – 81%, un nav pietiekami daudz neapmierinātības, lai protestētu. Bet tas var būt tikai laika jautājums.
Kad es uzaugu Padomju Savienībā, mēs visi publiski slavējām Leonīda Brežņeva vadību, neskatoties uz to, ka zinājām, ka “karalis patiesībā ir kails”. Pagāja vairāki gadi un pāris vadītāji, lai tiktu pie Mihaila Gorbačova, bet nonācām. Tāpat krievi šodien var baidīties izteikties, taču Putina vājās vietas – un viņa tik rūpīgi izveidotās sistēmas plaisas – ir skaidras.
