Jādomā nevis par visu Krievijas iedzīvotāju sodīšanu, bet gan par to, kas var nodarīt visreālāko kaitējumu agresoram. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Krievijas opozīcijas politiķis Mihails Hodorkovskis
Režīma spiediena dēļ, turpinošās kara apstākļos, Krievijas opozīcija un tās pretkara kustība strādā visgrūtākajos apstākļos. Un ne tikai valsts iekšienē – bet apstākļi, ar kuriem viņi saskaras ārpus Krievijas, arī ir sarežģīti.
Tomēr jāatzīst, ka mēs neesam tik efektīvi, kā vēlētos, stājoties pretī Putinam.
Fonā ir nemitīgā režīma rosība, apsūdzot kritiķus “Dzimtenes izpārdošanā”. Viņi ir nodevēji, saka režīms; un ik pa laikam pieņem drakoniskus spriedumus. Mans draugs Vladimirs Kara-Murza, viens no Krievijas demokrātiskās opozīcijas līderiem, burtiski šonedēļ tika notiesāts uz 25 gadiem cietumā.
Bet, kamēr režīms vajā opozīciju un iesloga vadošos disidentus, no Ukrainas izskan arī sūdzības, ka Putina oponenti un Krievijas pretkara kustība nedara pietiekami daudz, lai cīnītos pret Kremli, ka viņiem ir “imperiālisma uzskati” – šī ir daļa no diskusijas par krievu cilvēku kolektīvo vainu.
Visi šie paziņojumi atbalsojas Eiropas institūcijās un ir izraisījuši plaši izplatītus vīzu ierobežojumus, banku kontu slēgšanu un kultūras diskrimināciju.
ES jau vairāk nekā gadu īsteno politiku, kura liecina, ka vaina un ir atbildība par Putinu un viņa karu ar Ukrainu jāuzņemas visiem Krievijā dzimušajiem.
Turklāt opozīcija cīnās arī ar iekšējiem strīdiem par personālo sankciju taisnīgumu, morāli pieņemamām darbību robežām, lai aizsargātu “vidējo krievu” – galvenokārt Putinu atbalstošu, par nepieciešamību konsolidēt opozīciju, Krievijas sabrukuma vēlamību vai nevēlamību.
Tūkstošiem un tūkstošiem pretkara aktīvistu nolēmuši atteikties no ērtas dzīves, riskējot nokļūt aiz restēm un pat tikt nogalinātiem – taču karš turpinās, un lielākā daļa krievu to atbalsta.
Man šķiet, ka Krievijas sabiedrība galu galā nogurs no kara. Pārsteidzoši, ka līdz šim milzīgs skaits kritušo un sakropļoto nav būtiski ietekmējis sabiedrības noskaņojumu. Visticamāk, sākotnējo kara šoku ir nomainījis Kremļa naratīvs, ka Krievija vienkārši aizstāv sevi, ka upuri nav velti un, ka nav citas izejas kā tikai uzvara.
Svarīgs faktors sabiedriskās domas veidošanā bija fakts, ka nauda tagad ieplūst ekonomiski nomāktajās monopilsētās militāro līgumu veidā par labu aizsardzības nozares darbiniekiem.
Nauda plūst arī pie iesauktajiem un kontraktniekiem, kuri mēdz nākt no nabadzīgākajiem reģioniem un sabiedrības slāņiem. Algas, ko viņi tagad saņem, septiņas līdz desmit reizes pārsniedz to, ko viņi varētu nopelnīt mājās, bet nogalināto vai invalīdu ģimenēm maksā vairāk, nekā viņi varētu nopelnīt visā savā mūžā. Tas viss tiek izdalīts – un Kremlis to var atļauties, pateicoties ieņēmumu plūsmai no naftas un citu izejvielu eksporta.
Līdz ar to atbalsts Kremlim pieaug, un sabiedrība ar lielāko prieku nepamana Ukrainas šausmas un izvairās no vainas apziņas, tīksminoties par propagandistu barotajiem naratīviem.
Šobrīd tas nozīmē, ka pretkara opozīcijai ir izdevies palielināt cenu par lojalitāti valstij. Un, protams, cieš arī režīms, jo daži tā aktīvākie, adaptīvākie un izglītotākie jaunieši nolemj aizbēgt no valsts. Situācija režīmam ir ievērojami pasliktinājusies arī inženiertehniskā personāla ziņā, jo daudzi IT speciālisti ir pametuši valsti.
Bet diemžēl Rietumu politiķu tuvredzīgā nostāja liek opozīcijai strādāt vēl vairāk.
Krievijas Pretkara komiteja, piemēram, iniciēja projektu ”Šķirsts”, lai palīdzētu krievu bēgļiem un emigrantiem, kurā iesaistījās vairāk nekā 100 000 cilvēku. Lielākā daļa ir no pēdējā emigrācijas viļņa, jauni un izglītoti; viņi nevēlas mirt svešā karā, viņi nevēlas palīdzēt režīmam un kļūt par atbalstītājiem vai līdzdalībniekiem slepkavībās.
Apsūdzēt šos cilvēkus par iesaistīšanos notiekošajā, atņemt viņiem iespēju noformēt vīzas, atvērt kontus bankās un izveidot savu biznesu ārpus Krievijas ir kolosāla kļūda. Daži no viņiem vienkārši neizturēs un atgriezīsies mājās, kur viņiem nav citas izvēles, kā tieši vai netieši strādāt Putina labā.
Tikmēr apsūdzības, ka šīs personas neprotestē un negāž režīmu, ir balstītas uz naivu priekšstatu par to, kas ir Krievijas totalitārisms.
Miermīlīgs protests tādā demokrātiskā valstī kā Francija ir efektīvs vēlēšanu kampaņas veids, miermīlīgs protests mērena autoritārisma apstākļos, kā Ukrainā bijušā prezidenta Viktora Janukoviča laikā, var sašķelt eliti. Tomēr stingrā autoritārisma apstākļos, piemēram, Aleksandra Lukašenko vadītajā Baltkrievijā, miermīlīgi protesti izgaist, saskaroties ar režīma gatavību nogalināt.
Putins jau ir nogalinājis simtiem tūkstošu cilvēku. Un miermīlīgs protests, kas sāks apdraudēt viņa varu, tiks sagaidīts ar lodēm bez jebkādām izredzēm uz uzvaru. Visi to saprot.
Vai tas nozīmē, ka nekas nav jādara? Protams, nē!
Ir arī individuālas sabotāžas, ir bruņotas sacelšanās sagatavošana. Vai ir iespējams mainīt režīmu vienas nakts laikā? Es par to šaubos. Vai ir iespējams viņam radīt problēmas? Bez jebkādām šaubām.
Katrs speciālists, kurš pamet valsti vai vienkārši pārtrauc darbu ar valsti un tā vietā dzīvo attālinātā darbā ar ienākumiem, kas pārskaitīti uz banku kontiem ārpus Krievijas, sniedz milzīgu triecienu Kremļa spējām noturēt savu ieroču tehnoloģisko līmeni.
Taču arī krieviem beidzot jāizlemj, kurā pusē viņi ir. Nevar būt ne atbalsta, ne simpātijas pret tiem, kas vēlas sēdēt abās barikāžu pusēs – prasīt, piemēram, atsevišķu sankciju atcelšanu, nepārprotami nedistancējoties no režīma. Šādi cilvēki kara laikā ir bīstami.
Un aicinu domāt nevis par to, kā kolektīvi sodīt visus krievus – tas nav ne godīgi, ne pragmatiski -, bet gan par to, kas var nodarīt visreālāko kaitējumu agresoram.
Jo vairāk cilvēku saņems iespēju pārtraukt darbu režīma labā, jo vairāk naudas būs ārpus Kremļa pieejas, un Putinam būs grūtāk turpināt karu.
Bet, protams, pirms jebkādām runām par personīgo sankciju atcelšanu, vajadzētu publiskot paziņojumu par agresijas nepieņemamību, par režīma noziedzību un to, ka Ukrainai ir tiesības uz teritoriālo integritāti.
