Sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, Krievija Harkivas iedzīvotājus uztvēra kā savus sabiedrotos. Bija paredzēts, ka viņi atbalstīs iebrucējus un darbosies kā “piektā kolonna” pret Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Harkivas iedzīvotāji šīs cerības neattaisnoja – un tāpēc krievi noteica kursu uz Ukrainas otrās lielākās pilsētas iznīcināšanu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada žurnālists, Ukrainas bruņoto spēku karavīrs Jurijs Macarskis
2022. gada 27. februārī, trešajā dienā, kad notika Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu, Harkivā ielauzās viegli bruņotu Krievijas transportlīdzekļu kolonna. Vairāki ”Tigr” transportlīdzekļi iebrauca pilsētā no ziemeļrietumiem.
Krievi vispirms devās uz Harkivas dienvidiem. Viņi izbrauca cauri centrālajiem rajoniem un izgāja uz Ševčenko ielu, kas ved uz Harkivas ziemeļaustrumiem un tālāk uz priekšpilsētu, kur tajos laikos bija izvietoti Harkivas apgabala galvenie okupantu spēki.
Šeit viņus sagaidīja Ukrainas militārpersonas, kas atklāja uguni uz ”Tigr”. Viens no transportlīdzekļiem tika sašauts, apkalpe to pameta, bet pārējie krievi savus ”Tīģerus” pameta. Viņi skrēja uz tuvāko ēku – 134. vidusskolu, kur mēģināja nostiprināties. Cīņa ar iebrucējiem ilga vairākas stundas un beidzās tikai tad, kad tanks atklāja uguni uz vienā no skolas stāviem aizbarikādētajiem krieviem.
Toreiz gāja bojā apmēram 30 krievu, bet izdzīvojušie – vairums no viņiem smagi ievainoti – tika sagūstīti. Vēlāk viņi teica, ka viņiem tika dota pavēle uzbrukt pilsētas aizstāvjiem no aizmugures, lai palīdzētu galvenajiem iebrucēju spēkiem, kuriem vajadzēja iekļūt Harkivā no ziemeļaustrumiem.
Prokrieviskā piektā kolonna
Fakts, ka otro fronti pusotra miljona pilsētā bija jāatver nepilniem simts militārpersonām dažos transportlīdzekļos, kas bija neaizsargāti pat pret smagajiem ložmetējiem, netraucēja ne pašiem militāristiem, ne viņu komandieriem. Pēc krievu ģenerāļu aprēķiniem, krieviem, kas ielauzās Harkivā, bija jāpievienojas vietējo prokrievisko spēku vienībām. Kā liecina ieslodzīto stāsti, uz viņu pleciem vajadzēja krist galvenajam darbam, ieņemot vienu no lielākajām Ukrainas pilsētām.
Veicot operāciju, kurai bija jākļūst par vienu no galvenajām krievu uzsāktajā militārajā afērā, tika likta likme uz prokrievisko piekto kolonnu, kas Maskavas ģenerāļu skatījumā bija labi bruņota, labi. motivēta un pietiekami daudzskaitlīga, lai izaicinātu vairākas Ukrainas bruņoto spēku brigādes, kuras aizstāvēja Harkivu.
Nežēlīgi nospēlēja propagandas ilgstoša ietekme, apgalvojot, ka Harkiva ir Krievijas pilsēta, kā arī Ukrainas politiķu – tādu nodevēju kā Medvedčuks – apliecinājumi, ka Kremļa viņam pārskaitītie miljardi tiek izmantoti prokrievisko partizānu apmācībai un apbruņošanai, šiem ģenerāļiem izstrādāja ļaunu joku.
Īstas piektās kolonnas Harkivā nebija un nav. Vietējie “krievu pasaules” piekritēji ir ļaunas vecenes, kas tic pasakām par pasakainajām Krievijas pensijām, un gopņiki (attēlā), kas apkārtējo pasauli uztver caur krievu seriāliem un popmūziku.
“Krievu pasaules” draudi
Pirms pilna mēroga iebrukuma pilsētas vadībai patika flirtēt ar visdažādākajām prokrieviskajām iecerēm – viņi bremzēja padomju figūru vārdā nosaukto ielu pārdēvēšanu, spītīgi atteicās pāriet uz ukraiņu valodu un sabotēja derussifikāciju. Bet tas viss tika darīts vairāk tāpēc, lai šantažētu centrālās iestādes, nevis patiesas mīlestības dēļ pret Krieviju.
Ja bjāt mantkārīgs un bezprincipiāls, varējāt viegli izmantot Kijivas bailes zaudēt valsts galveno industriālo pilsētu. Šeit jūs varējāt veikt lielisku pagriezienu, izsitot sev jaunus budžetus un pilnvaras zem solījumiem, vai nu ar nūju, vai ar burkānu, bet paturot prokrieviskos noskaņojumus.
Taču, tiklīdz pie apvāršņa parādījās reāls drauds kļūt par daļu no “krievu pasaules”, savos izšūtajos kreklos iekāpj pat mantkārīgākie un negodīgākie harkivieši. Pietiek atgādināt, kā mūžībā aizgājušais mērs Genādijs Kerness, kuru uzskatīja par, iespējams, galveno Kremļa cienītāju Ukrainā, 2014. gadā neļāva sarīkot tādu “referendumu”, kādu okupanti jau bija sarīkojuši Doņeckā un Luhanskā, un pārvērst pilsētu par vēl vienas gangsteru pseidorepublikas galvaspilsētu
Pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma visas prokrieviskās spēles dabiski beidzās. Pirmās raķetes, kas nokrita uz Harkivu un citām Ukrainas pilsētām, ievērojami samazināja “krievu pasaules” cienītāju skaitu. Taču Maskava to uzreiz nesaprata. Divus gadus krievi bombardēja Harkivu, Odesu un Mikolajivu, stāstot, ka tās ir “krievu pilsētas”, kurās it kā dzīvo “krievu tauta”, un, iespējams, gaidot, ka šie “krievi” sāks sacelšanos Ukrainas karaspēka aizmugurē.
Trešajā kara gadā Krievijā kļuva acīmredzama bezjēdzība paļauties uz neesošu piekto kolonnu. Tagad iebrukums Ukrainā tiek skaidrots nevis ar vēlmi tur veikt “denacifikāciju un demilitarizāciju”, bet gan ar nepieciešamību nogalināt pēc iespējas vairāk ukraiņu – vienkārši tāpēc, ka viņi nevēlas atdot savu valsti iebrucējam.
Kremļa likmes
Organizējot karu, krieviem nebija plāna B. Viņu prātā visam vajadzēja būt ļoti vienkāršam: pilsētās ienāca armija, to sagaidīja ar ziediem rokās un asarām acīs, un, ja kāds arī mēģināja pretoties iebrucējiem, tad Kremļa propaganda liecinās, ka tas nebija regulārais karaspēks, kas cīnās pret krieviem, bet gan “nacionālistu formējumi”, un pateicīgie iedzīvotāji paši tiks galā ar šiem dažiem nemierniekiem.
Katrs šī plāna punkts izgāzās, neviena Kremļa likme neizspēlēja. Ar katru kara dienu Krievijas īstenoto ukraiņu genocīdu kļuva arvien grūtāk nosaukt par brālīgu palīdzību tiem, kas cieš no “Kijivas režīma” apspiešanas. Nu jau trešajā kara pavasarī no šīs leģendas tika nolemts atteikties. Un mest visus spēkus un līdzekļus Ukrainas iznīcināšanai un ukraiņu nogalināšanai, bez jebkādiem mēģinājumiem atrast sabiedrotos viņu vidū.
Tas, ko krievi šobrīd dara ar Harkivu, ir apzināta pilsētas iznīcināšana. Nevis kaut kāda viltīga operācija, ne gatavošanās jaunai ofensīvai, par ko Krievija runā jau vairākas nedēļas. Nē, tas ir vienkārši mēģinājums iznīcināt Ukrainas pilsētu, bombardējot to ar slīdbumbām un raķetēm no tālienes.
Nevarētu teikt, ka tā ir atriebība harkiviešiem par okupantu nesagaidīšanu ar ziediem. Jo Harkiva tika aktīvi bombardēta pat tad, kad ”Tīģeri” riņķoja pa tās ielām, meklējot prokrieviskos partizānus. Vienkārši tajā laikā krieviem vēl bija kaut kāds plāns. Idiotisks, bet bija: bombardēt Harkivas iedzīvotājus un tajā pašā laikā gaidīt, ka viņi atbalstīs tos, kas viņus bombardē, un tad skrien lūgt palīdzību Krievijā.
Plaisa starp ukraiņiem un krieviem
Šobrīd plāna nav. Krievi vairs neizvirza sev nekādu citu mērķi kā vien pilnīgu Ukrainas iznīcināšanu. Runa nav tikai par Harkivu. Ja krievi varētu, tad uzbruktu arī citām pilsētām.
Harkiva – skaistā zaļā Harkiva – saņem to vairāk nekā citi. Tā atrodas ļoti tuvu robežai ar Krieviju un šī tuvuma dēļ ir ļoti bīstami tur izvietot Rietumu pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuru tagad trūkst. Harkiva ir liels, viegls mērķis tiem, kas cīnās ar civiliedzīvotājiem.
Vai Harkiva pārdzīvos šo katastrofu? Bez šaubām. No nākamās asiņainās skrambas viņa iznāks sasista, daudz, daudz zaudējusi, pilna ar pārogļotām drupām un saplēstiem stikliem. Bet viņa to pārdzīvos.
Viņa jau pārdzīvo, strauji ukrainizējas, atsakās no kādreiz daudzajiem Krievijas impērijas un padomju varas simboliem, iegūst jaunu identitāti. Jau pilnīgi neatkarīga no asinskārā ziemeļu kaimiņa kultūras ietekmes.
Katra krievu bumba, kas uzkrīt pilsētai, ne tikai iznīcina mājas un nogalina cilvēkus. Tas arī palielina plaisu starp ukraiņiem un krieviem. Šajā bezdibenī iekritīs visi prokrieviskie politiķi, visas Medvedčuka finansētās “pretkara” iniciatīvas, visas atmiņas par “kopīgo pagātni”, kuras dēļ nav veidojusi karjeru neviena vien iznireļu ierēdņu paaudze. Tas viss neizdosies, bet Harkiva paliks.
