Pēc tam, kad Eiropu pirms vairākiem tūkstošiem gadu apdzīvoja indoeiropiešu jaunpienācēji, kļuva ļoti grūti saprast turpmāko viņu pēcteču migrāciju. Gandrīz visi eiropieši (protams, līdz 21. gadsimtam) ir cēlušies tikai no trim bronzas laikmeta tēviem, tāpēc starp viņiem bija maz ģenētisku atšķirību. Šo problēmu atrisina jauna ģenētiskā metode. Pētījums publicēts žurnālā Nature
Rezultātā zinātnieki izsekojuši ne tikai gotu masveida migrācijai mūsu ēras sākumā no Skandināvijas, bet arī nedaudz negaidītam apgrieztajam migrācijas vilnim vikingu laikmeta priekšvakarā – no Lielbritānijas un Centrāleiropas uz Skandināviju.
Apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu indoeiropiešu stepju iedzīvotāji sāka masveida iebrukumus Rietumeiropā (un ne tikai). Viņu austrumu atzara (Yamniki) pārstāvji kļuva par grieķu un armēņu priekštečiem, dienvidrietumu – itāļu un ķeltu cilšu, ziemeļu – ģermāņu (auklas keramikas kultūras cilšu pēcteči). No šī brīža ģenētiķiem sāk rasties lielas grūtības izsekot tālākai migrācijai: ģenētiski visiem šiem vīriešu kārtas cilvēkiem bija vieni un tie paši senči tikai pirms 5-6 tūkstošiem gadu.
Tikmēr būtu jauki izprast šo periodu, jo ciltīm uz ziemeļiem no Romas un Grieķijas nebija savas rakstu valodas, un tas, kas tur notika, kopumā ir noslēpums. Teiksim, ap 100. gadu pirms mūsu ēras teitoņi un kimbri gandrīz iznīcināja Romu, bet par to, kas viņi bija, joprojām tiek spriests. Vieni viņus uzskata par pusķeltiem, citi par vāciešiem (lai gan tas vairāk ir Jūlija Cēzara pieņēmums, nevis fakts), citi, paļaujoties uz Pomponiusu Melu, apgalvo, ka viņi migrējuši no Skandināvijas.
Līdzīgs stāsts ar gotiem: šīs tautas leģendas vēsta, ka ap mūsu ēras sākumu viņi pametuši Skandzu (Skandināvija), šķērsojuši Baltiju, piestājuši Vislas grīvā, no kurienes pamazām migrējuši pāri Dņeprai uz. Melnās jūras ziemeļu reģionu, kur viņi nodibināja gotu valstību. Pēc tam vairāku traģisku notikumu rezultātā ostrogoti ieņēma Itāliju, bet vestgoti – Spāniju, vienlaikus radot katastrofālus triecienus Romas impērijai. Taču daudzi vēsturnieki ir apstrīdējuši gan gotu skandināvu izcelsmi, gan vēlākos viņu vēstures elementus gadsimtiem ilgi.
Tagad pētnieki no Eiropas un Japānas ir izstrādājuši Twigstats metodi (“Nozares statistika”), kuras pamatā ir dažādu cilvēku ģenētisko mutāciju salīdzināšana – gan laikabiedri no dažādiem reģioniem, gan tiem, kas dzīvojuši dažādos laikmetos – un ļauj noteikt migrācijas ģenētiskos marķierus. pat ļoti tuvās populācijās, kur gandrīz visi ir tikai divu vai trīs tēvu bērni, kuri dzīvoja tikai pirms dažiem tūkstošiem gadu, tas ir, tikai situācijai Eiropā pēc indoeiropiešu iekarošanas. Šo metodi izmantoja žurnālā Nature publicētā darba autori .
Kopumā viņi analizēja 1556 cilvēku genomus, kuri dzīvoja Eiropā laikā no 1. līdz 1000. gadam. Mūsu ēras pirmajos 500 gados notika masveida migrācija no Skandināvijas uz dienvidiem: mūsdienu Dienvidvācijas, Polijas, Slovākijas, Itālijas un Lielbritānijas dienvidu zemē pēkšņi parādījās skandināvu pēcteči. Šie dati ir apvienoti ar lingvistiskiem datiem, saskaņā ar kuriem ģermāņu valodām toreiz bija trīs galvenās grupas. Pirmās valodas runātāji palika Skandināvijā, otrā pilnībā izmira, bet trešā kļuva par mūsdienu vācu un angļu valodas pamatu. Dažos gadījumos ģenētiķi ir identificējuši skandināvu migrantus agrāk, nekā tie ir redzami no vēstures avotiem. Piemēram, Jorkā atrada kāda mūsu ēras 2.-4.gadsimta spēcīga cilvēka skeletu, kurš bija skandināvs – lai gan tajā brīdī tur nebija ne anglosakšu iebrukuma, ne vikingu reidi. Jādomā, ka tas ir gladiatoru vergs.
Vēl lielāks pārsteigums bija ģenētiskie dati par mūsu ēras 300.–800.gadiem. Nez kāpēc pēkšņi sākās apgrieztā kustība: cilvēki no Centrāleiropas, arī vācu izcelsmes, sāk masveidā migrēt atpakaļ uz Skandināviju, no kurienes ne tik sen nāca viņu pašu senči. Turklāt, pamatojoties uz vairāku šī laikmeta Skandināvijas reģiona iedzīvotāju zobu izotopiem, kļuva skaidrs, ka vismaz daži no viņiem ir dzimuši šeit, lai gan (spriežot pēc DNS) viņu senči vēl nesen simtiem dzīvoja vācu zemēs.
Neparasti ir tas, ka šādi cilvēki šajā laikā veidoja vairākus desmitus procentu no visiem pētītajiem genomiem Dānijā un Zviedrijā līdz mūsu ēras 800. gadam. Piemēram, Dānijā 25 no 53 analizētajiem genomiem šajā periodā ir no Centrāleiropas senčiem, proti, apgrieztā migrācija no dienvidiem uz ziemeļiem bija patiesi milzīga. Iemesli tam ir pilnīgi neskaidri, jo Skandināvija tolaik bija diezgan nomaļa, nabadzīga un auksta Eiropas daļa.
No otras puses, Centrāleiropai un pat Dienvideiropai mūsu ēras 300.–800. gadā bija savi trūkumi. 4. gadsimtā huņņi parādījās Austrumeiropā un uzbruka gotiskajai valstij, izraisot to migrāciju uz rietumiem, savukārt iebrūkot Romas impērijā. Grūti izslēgt, ka dažas ciltis bēga no huņņiem citos virzienos – nevis uz Romu, bet uz ziemeļiem. 6. gadsimtā, iespējams, stepju grauzēju migrācijas dēļ, ko izraisīja 536.–541. gada vulkāniskā ziema, kontinents saskārās ar ārkārtīgi smagu mēra epidēmiju, kas iznīcināja desmitiem procentu tā iedzīvotāju. Masu epidēmiju apstākļos tautas var migrēt arī “kur vien acis rāda”, kur, kā pašiem šķiet, epidēmijas vēl nav.
Kopā ar šiem migrantiem no Centrāleiropas (galvenokārt uz Skandināvijas dienvidu pusi) ir arī negaidītas migrācijas pēdas no Lielbritānijas uz Norvēģijas ziemeļiem. Turklāt šķiet, ka runa nav tikai par dažu skandināviem valodiski un kulturāli tuvu anglosakšu migrāciju: tur ir Lielbritānijas pirmsanglosakšu populācijas gēni. Un maz ticams, ka viņi bija vergi, jo nopietna gēnu pārnešana caur vīriešu līniju šajā gadījumā ir maz ticama. Ir vēl lielāka eksotika: Zviedrijas dienvidaustrumos, galvenokārt Gotlandes salā, arheologi atrada 14 skeletus, kuru vīriešu priekšteči nākuši no mūsdienu Polijas un Lietuvas teritorijas (iespējams, no dažām baltu ciltīm).
Tā laikmeta rakstītajos avotos nekas nav par šādu kustību. Tas, no vienas puses, nepārsteidz (barbari bija analfabēti), no otras puses, tas padara ģenētiķu jaunatklājumus par ļoti svarīgu, būtībā unikālu informāciju.
Periodam pēc 800.gada tāds dīvains un nereģistrēts cilvēku pieplūdums apstājas. Tālāk ģenētiķi redz to, kas ir vēstures avotos: Krievijas teritorijā parādās zviedru izcelsmes cilvēki (varjagi ”Stāstā par pagājušajiem gadiem”), bet Anglijā cilvēki no Dānijas (Denlo reģiona vikingi no anglosakšu hronikām) . Interesanti, ka Lielbritānijā ievērojama daļa šādu cilvēku tika atrasti masu kapos ar vardarbīgas nāves pēdām. Krievijā ir arī neparasts 11. gadsimta atradums – mūsu ēras pirmās tūkstošgades Lielbritānijas (nevis vikingu, varbūt anglosakšu) mirstīgās atliekas.
Cilvēki no dienvidu vācu zemēm, kas apmetās uz dzīvi Zviedrijas dienvidos, gandrīz neatstāja ģenētiskas pēdas to skandināvu gēnos, kas atradās Krievijas teritorijā. Izrādās, ka lielākā daļa Krievijas vajagu nāca no Zviedrijas centrālās un ziemeļu daļas un Norvēģijas.
