Protams, kādam attēlā redzamais varētu atgādināt studentu gadu našķi ar šproti šķīvja vidū, tomēr patiesībā ēdiens ir sardīne ar tomātiem, kliņģerītēm un eskabešu (skābo mērci), kuru pasniedz leģendārajā Francijas restorānā ”Plénitude – Cheval Blanc Paris”. Pēc šī raksta varoņa teiktā, zivs garša bija “nedaudz vāja”.
Šis gardēdis ne tikai izdzīvo savu sapni, viņš to arī ēd! 50 gadus vecais ASV dzīvojošais vācietis Matiass Rūls (attēlā kopā ar sievu) ir apmeklējis visus 145 pasaules Michelin trīszvaigžņu restorānus. Viņš pastāstīja par savu gardēža hobiju.
Tas viss sākās 2007. gadā, kad restorānam Kalifornijas apkaimē tika piešķirta trešā Michelin zvaigzne. Rūls devās uz turieni un bija sajūsmā par augsto virtuvi – augsto gatavošanas mākslu. ”Turpmākajos gados, ceļojot uz ārzemēm un atvaļinājumā, es vienmēr apmeklēju tāda paša ranga māju, kad vien tas bija iespējams”.
Matiass Rūls mielojies 20 valstīs
“Koronas laikā man radās ideja: kāpēc gan neapmeklēt visus pasaules trīszvaigžņu restorānus?” saka 50 gadnieks. Programmatūras inženieris nesen bija pārdevis savu start-up un jau plānoja veltīt vairāk laika sev un savai ģimenei pēc gadiem ilga smaga darba.
“Tajā laikā es jau biju redzējis 60 līdz 70 trīszvaigžņu restorānus,” saka Matiass Rūls, kurš pēc tam pilnībā koncentrējās uz atbilstošiem pārtikas tempļiem. Tagad viņš ir ēdis visos 145 pasaules labākajos restorānos. Viņš apmeklējis 20 valstis.
Japānā ne visur drīkst fotografēt
Īpašu iespaidu uz viņu atstāja Japāna. “Tā kā šeit tiek gatavots un pasniegts ēdiens, ne katrs restorāns vēlas, lai ēdiens tiktu fotografēts.” “Tā nav problēma citos restorānos, ja vien neieslēdzat lukturīti vai neizņemat profesionālo aprīkojumu.”
Uzlecošās saules zemē Rūlam bija arī vissmagākā problēma: rezervēt galdiņu “Makimura” Tokijā.
“Restorānu būtībā vienmēr pilnībā rezervē pastāvīgie viesi. Es nekad neesmu sazinājies ar kādu pa tālruni. Tāpēc es uzrakstīju datorprogrammu, kas reizi minūtē pārbaudīja restorāna rezervācijas vietni, vai ir pieejamas brīvās vietas, un ziņoja man ar īsziņu. Pēc dažiem mēnešiem bija pienācis mans laiks.
Attēlā redzamais ēdiens ir kūpināts zutis ar aprikozēm un lauru lapu, kuru pasniedz restorānā “Uliassi” (Senigallija, Itālija).
Cik daudz naudas vīrietis no Los Altosas (apmēram 60 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Sanfrancisko) iztērēja savam hobijam? Viņš to īsti nav aprēķinājis. “Es lēšu, ka pārtikai ir aptuveni 100 000 eiro un vēl 100 000 eiro ceļa izdevumi.”
Rūls ēda visdārgāko maltīti “Ultravioletā” Šanhajā. Viņš tur samaksāja 1400 eiro ekvivalentu. “Trīszvaigžņu apmeklējums vienai personai parasti maksā no 250 līdz 500 eiro,” atklāj gardēdis, kurš savā dzimtajā Freiburgā (Bādene-Virtemberga) laiku pa laikam uzcienājas ar kebabu.
Jautājot par iespējamo ”pēdējo maltīti”, gardēdim pirmajā reizē ir jādomā ilgāk. “Brēgele – cepti kartupeļi – ar garšaugu biezpienu, Bādenes virtuves ēdiens,” beidzot saka Rūls
