Par vakardien Francijas prezidenta Emanuela Makrona teikto jau plaši rakstījuši gan visi lielākie mediji, gan viņa teiktais plaši atbalsojies dažāda līmeņa komentāros, tāpēc šoreiz vēlamies atgādināt vienu Makrona paziņojuma teikumiem:
“Francija ir valsts, kas ir veikusi militāras intervences, tostarp nesen. Mēs Sāhelā izvietojām vairākus tūkstošus karavīru, lai cīnītos pret terorismu, kas varētu mūs apdraudēt. Mēs to darījām pēc suverēnu valstu lūguma.”
Lielā mērā runa ir par slaveno franču ārzemnieku leģionu – militāro vienību, kas sastāv galvenokārt no ārvalstu pilsoņiem, bet tajā pašā laikā ir daļa no Francijas sauszemes spēkiem.
Tas tika izveidots gandrīz pirms 200 gadiem – 1831. gadā ar Francijas karaļa Luija Filipa I dekrētu un bija paredzēts militārām operācijām tikai ārpus Francijas. Tiešais iemesls tā izveidošanai bija Francijas armijas nostiprināšanās, kas gatavojās iekarot Alžīriju. Karalis nolēma armijas dienestā iesaistīt Francijā dzīvojošos ārzemniekus, kā arī pašus francūžus, kuriem bija lielas problēmas ar likumu, tas ir, noziedzniekus.
Līdz mūsdienām leģions ir pakļauts tikai Francijas valsts vadītājam. Leģiona vēsturē bija laiki, kad tā skaits pārsniedza 40 tūkstošus cilvēku. Tā, piemēram, Pirmā pasaules kara laikā tajā ietilpa pieci maršēšanas pulki, kas sastāvēja no gandrīz 43 tūkstošiem brīvprātīgo no 52 tautībām.
Leģions karoja ne tikai Āfrikā un Āzijā, kur Francija karoja koloniālos karus, bet arī Eiropā. Un – kas pats interesantākais – arī tā laika Krievijā, Krimas kara laikā no 1853. līdz 1856. gadam.
Sava veida prelūdija šim kopumā imperiālistiskajam karam par ietekmes sfērām bija Krievijas cara Nikolaja I personīgais konflikts ar Francijas imperatoru Napoleonu III, kurš neilgi pirms tam, 1851. gadā, nāca pie varas Francijā apvērsuma rezultātā.
Nikolajs uzskatīja Napoleonu par neleģitīmu, jo Vīnes kongress Bonapartu dinastiju izslēdza no Francijas troņa. Tāpēc Krievijas cars atļāvās publiski apvainot savu franču kolēģi, apsveikuma telegrammā nosaucot viņu nevis par “dārgo brāli”, kā tas bija ierasts, bet tikai par “dārgo draugu”…
Kā zināms, šajā karā Krievijas impērija cieta smagu sakāvi, kuras rezultātā tika gūti ne tikai politiski, teritoriāli un militāri zaudējumi (piemēram, Krievija uz 15 gadiem zaudēja Melnās jūras floti), bet arī daudz nopietnāki ekonomiskie un finansiālie, kurus Krievija spēja pārvarēt tikai līdz 1870. gadiem. Taču šī sakāve tai noderēja, pieliekot punktu cara Nikolaja I negodīgajai valdīšanai un piespiežot viņa mantinieku Aleksandru II sākt liela mēroga valdības reformas burtiski visās jomās un, pats galvenais, atcelt dzimtbūšanu.
