Gan krievi, gan ukraiņi pēdējo 29 mēnešu laikā ir pieņēmuši jaunas stratēģijas, vienlaikus ieviešot progresīvas tehnoloģijas, cenšoties iegūt izšķirošu pārsvaru notiekošajā karā. Konfliktam turpinot attīstīties, viens konkrēts aspekts paliek nemainīgs: abas puses lielā mērā paļaujas uz artilēriju. Par to raksta Forbes
Lielākā daļa kaujas postījumu, kas līdz šim nodarīti karā, ir no artilērijas, ko parasti dēvē par “kara karali”. Patiešām, krievi izšauj aptuveni 10 000 lādiņu dienā, CNN sacīja augsta armijas amatpersona, savukārt ukraiņi izšauj aptuveni 2000 lādiņu dienā. Šī atkarība no artilērijas turpināsies, gan Krievijai, gan Ukrainai izstrādājot jaunu taktiku un integrējot jaunas tehnoloģijas, lai stiprinātu savas uguns spējas.
Lai gan visi mūsdienu militārie spēki izmanto artilēriju, Krievija un Ukraina ievēro padomju doktrīnu , kas dod priekšroku smagās artilērijas izmantošanai. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā Sarkanā armija izšāva divus miljonus patronu Berlīnē – pilsētā, kas jau bija uz sabrukuma robežas no gaisa triecieniem, pirms tai uzbruka.
Mūsdienu kontekstā Krievijas un Ukrainas militārās operācijas ir vērstas uz savu artilērijas sistēmu izvietošanu galvenajās vietās, kas ļauj tām mērķēt pret saviem pretiniekiem. Pareizai artilērijas izvietošanai bija galvenā loma, lai ukraiņi aizturētu sākotnējo Krievijas iebrukumu un krievi apturētu Ukrainas pretuzbrukumu.
Pašlaik konfliktā Ukrainas spēki ir izvietojuši savu artilēriju savos aizsardzības cietokšņos un ap tiem Luhanskas, Doņeckas un Harkivas apgabalos. Viņi plāno ieņemt šīs aizsardzības pozīcijas vismaz nākamos sešus mēnešus; saskaņā ar Kara studiju institūta publicēto ziņojumu, nostiprinot šīs pozīcijas ar šķēršļu joslām, kuras pārrauga artilērija, lai novērstu Krievijas mehanizētos uzbrukumus. Rezultātā krievi ir spiesti veikt jauktu uzbrukumus mazās vienībās, mēģinot pārvarēt šīs aizsardzības pozīcijas. Šie uzbrukumi tika saukti par “gaļas mašīnām”, un tiem ir maz panākumu.
Tikmēr Krievijas spēki izmanto lielus artilērijas aizsprostus, cenšoties iznīcināt Ukrainas aizsardzības pozīcijas. Šo centienu ietvaros krievi mēģina mērķēt un iznīcināt Ukrainas artilērijas posteņus. Krievi arī izmanto savu artilēriju, lai atbalstītu savus kājinieku uzbrukumus, jo artilērijas trieciens liek Ukrainas karavīriem doties aizsegā, samazinot viņu spēju aizstāvēt savas pozīcijas.
Abām pusēm ir iespaidīgs haubiču klāsts. Ukraina ir izmantojusi vecāku padomju laika iekārtu kombināciju, piemēram, 2S3 Akacija, un jaunāku NATO nodrošināto aprīkojumu, tostarp amerikāņu M109 Paladin, britu AS-90 un franču CAESAR. Ukraina arī iekšzemē ražo 2S22 Bohdana Howitzer, ko daļēji finansē no ārvalstu palīdzības. Viens no izaicinājumiem ir tas, ka NATO nodrošinātajā aprīkojumā tiek izmantoti dažāda izmēra lādiņi no Austrumeiropas aprīkojuma, kā rezultātā Ukraina ir atkarīga no NATO nodrošinātās munīcijas. Pēdējās Lielbritānijas un Amerikas palīdzības paketes Ukrainai ietvēra lielu skaitu patronu, kā arī citus AS-90 un M109 Paladin.
Tikmēr Krievijas militārpersonām ir vairāk artilērijas nekā jebkurai citai armijai pasaulē, un tajā ir trīs reizes vairāk artilērijas vienību nekā ASV armijai. Tajā izmantotas padomju laika pašgājējhaubices, piemēram, MS19 Msta-S, un jaunākas sistēmas, piemēram, 2S33 Msta-SM2. Turklāt Krievijas aizsardzības industriālajai bāzei ir spēcīgs piegādes tīkls artilērijas lādiņu ražošanai, un tās ražošanas jauda ir 250 000 artilērijas munīcijas mēnesī, saskaņā ar CNN ziņotajām NATO izlūkošanas aplēsēm, kas spēj sekot līdzi militāro spēku izmantošanas līmenim.
Abas puses ir integrējušas savu artilēriju ar mainīgo kaujas lauka dinamiku. Patiešām, plaši izplatītā elektroniskās kara tehnikas izmantošana ir nostiprinājusi artilērijas lomu kaujas operācijās.
Visā kara laikā Krievija vai Ukraina ir izvietojusi vairākas jaunas šāviņu sistēmas, piemēram, precīzās raķetes. Tomēr dažu nedēļu laikā sistēma kļūst neefektīva, jo otra puse atklāj ievainojamību jaunajā sistēmā un izmanto pret to elektronisko karu. Tikmēr artilērijas šāviņiem trūkst iekšējās elektronikas, kas nepieciešama traucēšanai, padarot tos par uzticamu ieroci pretinieku mērķu iznīcināšanai. Tā kā sagaidāms, ka elektroniskajai karadarbībai karā būs arvien lielāka loma, abas puses, iespējams, atsāks izmantot tradicionālākas artilērijas sistēmas.
Turklāt gan krievi, gan ukraiņi artilēriju izmanto kopā ar bezpilota lidaparātiem, kur bezpilota lidaparāti tiek izmantoti artilērijas mērķu pamanīšanai. Pēc tam droni uzrauga triecienu, ļaujot pielāgot mērķēšanu, un pēc tam novērtē kaujas bojājumus. Šī taktika ļauj viņiem palielināt attālumu līdz mērķiem, jo viņiem nav jāpieliek priekšējais novērotājs, lai izsauktu triecienu. Kamēr krievi pirmo reizi šo paņēmienu ieviesa 2014. gadā, kad viņi iebruka Krimā, abas puses kara gaitā ir uzlabojušas šo procesu. Droni darbojas autonomāk, un artilērijas triecienu izsaukšanas process ir kļuvis automatizētāks, ļaujot veikt efektīvāku procesu.
Artilērijai Padomju Savienībā bija teiksmu līmeņa vēsture, kas nozīmē, ka tā ir ļoti iekļauta mūsdienu Krievijas un Ukrainas kaujas doktrīnā. Karam pārejot, iekļaujot jaunas tehnoloģijas un taktikas, lielā paļaušanās uz artilēriju ir bijusi pastāvīga tendence visā konflikta laikā. Karam turpinoties, abas puses neapšaubāmi saglabās šo paļaušanos uz artilēriju kā savu militāro stratēģiju stūrakmeni.
