Vladimirs Putins turpina savu eskalācijas spēli ar Rietumvalstīm, kas atbalsta Ukrainu. Viņa pēdējie izteikumi, kuros norādīts uz iespējamu kodolieroču izmantošanu, lai aizsargātu Krievijas vitāli svarīgās intereses, kā arī draudi piegādāt liela darbības rādiusa ieroču sistēmas atsevišķām valstīm uzbrukumiem Rietumu mērķiem, sniedz pietiekami daudz vielas analīzei. Kas īsti var slēpties aiz skaļiem vārdiem? Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada atvaļināts diplomāts, eksperts ieroču neizplatīšanas, atbruņošanās un ieroču kontroles jautājumos Boriss Bondarevs
Pirmkārt, acīmredzot Putins atkal cenšas atvēsināt dažu Rietumu līderu degsmi, kas pārkāpuši pēdējās Krievijas vadības novilktās “sarkanās līnijas”. Tā, protams, ir aizlieguma Ukrainas karaspēkam izmantot Rietumu ieročus, lai dotu triecienus Krievijas teritorijai, kur atrodas militārās iekārtas, bāzes, militārās tehnikas koncentrācijas vietas, noliktavas, nesējraķetes, atcelšana, kā arī atļauja pārtvert. Krievijas militārās lidmašīnas virs Krievijas teritorijas.
Nopietns solis, kam vajadzētu atbrīvot Ukrainas bruņoto spēku rokas un padarīt tos mazāk neaizsargātus pret masveida Krievijas gaisa uzbrukumiem gan militārajai, gan tīri civilajai infrastruktūrai.
Šāda notikumu attīstība, acīmredzot, bija nepatīkams pārsteigums Putinam, kurš pāragri uzskatīja, ka Rietumvalstis ir pilnībā padevušās un, baidoties no bruņotas konfrontācijas ar Krieviju, nepieļaus tālāku attiecību pasliktināšanos. Tomēr tas notika. Un tagad Maskava atkal mēģina nobiedēt Rietumus, lai ja ne atvilktu šo soli, tad vismaz brīdinātu nepārkāpt nākamās sarkanās līnijas, kuras tagad steidzīgi tiek novilktas Augstākā virspavēlnieka birojā.
Līdz ar to retorika par kodolieročiem, kas kļuvusi izplatīta kopš 2022. gada sākuma, un vāji aizsegti draudi Eiropas valstīm ar “augstu iedzīvotāju blīvumu”.
Kam vajadzīgi ieroči?
Interesanti ir vārdi, ka Krievija var piegādāt noteiktas ieroču sistēmas, acīmredzot ar to domātas raķetes, citām valstīm uzbrukumiem Rietumu mērķiem. Rodas jautājums, kas tās ir par valstīm, kuras labprāt sāktu karu ar Amerikas Savienotajām Valstīm? Ķīna? Venecuēla? Kuba? Ziemeļkoreja? Sīrija? Ko domāja Krievijas vadītājs?
Nav tādu valsru, kas skaidrā prātā sāktu atklātu agresiju pret ASV.
Tāpēc Putins nemaz nedomāja valstis, bet gan dažus citus “nevalstiskos dalībniekus”. Tas parasti nozīmē teroristu organizācijas. Tas ir, Krievijas prezidents, visticamāk, neizslēdz modernu ieroču piegādi tam pašam “teroristu internacionālei”, ar kuru viņš cīnās kopš 1999.
Nu, Krievijas vadība var piekrist modernu jaudīgu ieroču, tai skaitā masu iznīcināšanas ieroču nodošanai starptautiskajiem teroristiem, par to ir runāts jau labu laiku, un šāds scenārijs ir jāpatur prātā.
Cita lieta, ka diez vai varēs runāt par masveida piegādēm teroristiem, jo šādas piegādes var izsekot, turklāt šādus ieročus ir jāprot izmantot. Tas nozīmē, ka būs arī jānosūta instruktori uz Gazas joslu uz Hamas, uz Libānu un Sīriju uz Hezbollah un citiem “sabiedrotajiem”.
Putins šeit, kā saka, “izplūda bez domāšanas”.
Kādi ieroči?
Tomēr interesants ir vēl viens aspekts, kas ir tie mūsdienu ieroču veidi, kuru Krievijai ir tik daudz, ka tā ir gatava dalīties ar visiem? Neaizmirsīsim, ka karam Ukrainā Maskava nepārtraukti meklē “sponsorus” un ieroču piegādātājus, piemēram, raķetes un dronus. Maz ticams, ka tas būtu tik nepieciešams, ja valstij būtu pietiekamas pašu rezerves.
Ir pamats domāt, cik lielā mērā Vladimirs Putins kopumā saglabā adekvātu skatījumu uz to, kas notiek ne tikai Ukrainā vai pasaulē, bet arī valstī, kuru viņš uzskata par savējo.
Šajos izteikumos cauri visai bravūrai un pašapziņai ir redzama nervozitāte. Katru reizi Putins acīmredzot sev apliecina, ka tagad izdarīs spiedienu uz Ukrainu un Rietumiem, un viņi padosies. Un atkal notiek kaut kas, kas izjauc viņa plānus un draud atgrūst cerības uz tik ļoti vēlamo uzvaru. Kas paliek? Draudēt un spēlēt eskalāciju, cerot nobiedēt pretinieku.
Kam paredzēti ieroči?
Pareizai reakcijai uz šiem draudiem ir jābūt skaidram un nepārprotamam Rietumu vēstījumam, ka šādiem draudiem nebūs nekādas ietekmes un, ka Eiropas valstis, Savienotā Valstis un viss NATO bloks ar saviem spēkiem un līdzekļiem ir gatavi aizstāvēt brīvību un tautu tiesības patstāvīgi izlemt, kā dzīvot savās valstis.
Ja Vladimiru Putinu tas apmierinās, viņš var turpināt savus draudus. Ja viņš vēlas Krievijai lielāku drošību un stabilitāti, ko viņš pastāvīgi apgalvo, lai viņš pārtrauc militārās operācijas, atvelk karaspēku sākotnējās pozīcijās, un mēs būsim gatavi viņu uzklausīt.
Cita reakcija, piemēram, trakulīga skraidīšana, kliedzot: “Viss ir zaudēts, viss ir zaudēts, Putins rīt uzbruks ar kodolraķetēm, mums viņš nekavējoties jānomierina, katram gadījumam atdosim viņam Ukrainu, Rumāniju un Čehoslovākiju” tikai provocēs Maskavu, un eskalācijas retoriku, bet pēc tam praktiskās darbības attīstīsies arvien vairāk.
