Atbalsts karam Krievijas sabiedrībā sarūk – tādi ir Krievijas Federācijas Federālā apsardzes dienesta (Krievijas FSO) veiktās, Meduza publicētās slēgtās sabiedriskās domas aptaujas rezultāti. Saskaņā ar aptauju aptuveni 55% Krievijas iedzīvotāju novembrī bija par miera sarunām ar Ukrainu, un tikai 25% bija par kara turpināšanu, lai gan vēl jūlijā situācija bija pretēja (57% par kara turpināšanu un 32% par sarunām).
Vai šiem rezultātiem var uzticēties? Līdzīgi skaitļi fiksēti arī Levada centra oktobra aptaujā: 57% aptaujāto bija par miera sarunām (un 27% bija pret).
Situāciju komentē Levada centra zinātniskais direktors, filozofijas doktors Ļevs Gudkovs.
Ko jūs domājat par FSO aptaujām, vai tā nav žurnālistikas leģenda?
‘Es tiešām neko nevaru pateikt par viņiem. Jo netiek publicēta ne metodika, ne izlase, ne tas, kā tika veikta aptauja utt. Šeit iespējams negaidīts pavērsiens, ka tās ir kaut kādas specdienestu spēles šantāžas, varas spiediena izdarīšanas nolūkos, lai no varas izspiestu kādas preferences. Tā padomju laikos uzvedās VDK, kas biedēja partijas eliti ar Rietumu propagandas izplatību un pretpadomju noskaņojuma pieaugumu jauniešu vidū. Tādā veidā specdienests prasmīgi izsūknēja naudu no Kremļa maka…
Un kā FSO aptaujas rezultāti korelē ar jūsu datiem?
Dati ir ļoti līdzīgi. Kara “partijas” un miera sarunu atbalstītāju attiecība oktobrī bija 36% pret 57%. Vēlme pārtraukt karadarbību un sākt miera sarunas dominēja vairāk nekā pusotru reizi.
Novembrī šis rādītājs nedaudz samazinājās. Kara “partija” pieauga līdz 41%, bet tomēr vairākums (53%) palika oponentiem. Turklāt šis process ir ļoti stabils. Kopš augusta kopējā aina ir ievērojami mainījusies. Augustā virsroku guva kara līdz uzvarošām beigām atbalstītāji.
Galvenais faktors, kas ietekmēja dinamiku, protams, ir mobilizācija, kad situācija no televīzijas un virtuālā kara sāka skart ne tikai armijā iesauktos, bet arī viņu vecākus un radiniekus. Tikai daži tic tam, ko varas iestādes saka par vienreizējo daļējo mobilizāciju. Saskaņā ar mūsu datiem 66% aptaujāto uzskata, ka cilvēki tiks pastāvīgi vervēti karam, lai aizbāztu robus frontē, lai izvairītos no skaidras Krievijas armijas sakāves vai vismaz palēninātu tās izraidīšanu no okupētajiem. teritorijām. Un tā kā Kremlī brīnumieroci neatrada, tad kā parasti izmantos lielgabalu gaļu. Un cilvēki to labi apzinās.
Vai var pieņemt, ka nākamais mobilizācijas vilnis, ko daudzi prognozē, novedīs pie vēl lielākas topošo tendenču nostiprināšanās?
Es tā domāju. Vismaz nevēlēšanās turpināt karu saglabāsies. Zibenskarš, kā sākotnēji tika ieprogrammēts, ir kļuvis hronisks, un cilvēki neredz tam gala. Tas ir ļoti biedējoši, jo īpaši tāpēc, ka dzīves līmenis un ienākumi krītas, inflācija aug, pastāv bezdarba draudi un bailes zaudēt tuviniekus un radiniekus. Tas viss darbojas vienā virzienā – pret karu.
Bet vai šeit var runāt par cilvēkos pēkšņi pamodušos pašapziņu, par pilsoniskās pozīcijas attīstību?
Šajā gadījumā es nerunātu par jebkādu kādu morāli. Jo nav pārdzīvojumu pret varas izdarīto, nav simpātijas pret Ukrainu, kopumā tas izpaužas tikai 10%. Vairākums vienkārši baidās par savu labklājību un tuvinieku drošību, tāpēc sāk uztraukties par nākotni. Ne tiesiskajai apziņai, ne morāles principiem ar to nav nekāda sakara. Drīzāk izpaužas tas, ko var saukt par savtīgām vai egoistiskām interesēm.
Vai tendences veidošanā savu lomu spēlēja arī nospiedošā situācija frontē, daudzu ticības zaudēšana militārās kampaņas panākumiem?
Jā, un ļoti svarīgu. Patiesa informācija, neskatoties uz cenzūru un masveida neatkarīgu mediju vietņu bloķēšanu, tomēr kaut kādā veidā sasniedz cilvēkus. Viņi arvien labāk mācās apiet šķēršļus.
Alternatīvo informācijas kanālu lietotāju skaits karadarbības laikā ir trīskāršojies: no 7-8% līdz vairāk nekā 20%. Turklāt ļoti svarīgs faktors ir propagandas toņa maiņa federālajos TV kanālos. Pati ideja par gaidāmo Hāgas tribunālu, Krievijas pasludināšanu par teroristisku valsti, noziedzīgu valsti, tiešām liek Kremļa kladzinātājiem savādāk runāt televīzijā.
Šķiet, viņi sākuši saprast, ka nāksies atbildēt par saviem vārdiem, par kara propagandu un naida izraisīšanu. No tā arī rodas histērija un agresīvais tonis. Un konservatīvajai iedzīvotāju daļai, kas pastāvīgi skatās televīziju un prot lasīt starp rindām, šāda toņa maiņa ir satraucošs signāls. No šejienes rodas pretenzijas pret varas iestādēm – nevis humāna rakstura, bet gan saistībā ar lieliem zaudējumiem frontēs pavēlniecības nekompetences rezultātā, ar jucekli, kas pavada mobilizāciju. Cilvēki prasa sodu vainīgajiem. Tas viss, protams, maina attieksmi pret karu. Mīts par lielvaru un armijas varenību brūk…
