Viens no aizvadītās nedēļas svarīgākajiem notikumiem starptautiskajā politikā bija Indonēzijai piederošajā Bali salā notikušais G20 samits.
Jau pirms par pasaulē ietekmīgākajām uzskatīto valstu delegāciju tikšanās sākuma ekspertu aprindās visvairāk apspriestais bija jautājums par Volodimira Zelenska un Vladimira Putina personīgās klātbūtnes iespējamību samitā. Galu galā Putins ne tikai nedevās uz Bali, bet arī atteicās runāt ar samita dalībniekiem, izmantojot video saiti, bet Zelenskis runāja ar G20 līderiem tiešsaistē, un viņa runa ilga ilgāk nekā citu pasaules līderu runas.
Ukrainas prezidents uzsvēra: “Ir pienācis laiks, kad karu vajag un var apturēt” un paziņoja par “miera formulu” ar 10 punktiem. Viņa runas centrālais punkts bija vārdi, ka karš ir jāizbeidz “taisnīgi un pamatojoties uz ANO Statūtiem un starptautiskajām tiesībām”. Viņš uzsvēra, ka, lai sāktu miera procesu, Krievijai ir jāizved savs karaspēks, jāmaksā kompensācija par Ukrainai nodarīto kaitējumu un jāatzīst tās teritoriālā integritāte.
Šajā sakarā jāatzīmē, ka lielākā daļa ANO dalībvalstu nobalsoja par reparāciju izmaksu no Krievijas puses par labu Ukrainai.
Lielākā daļa valstu, kas piedalījās samitā, iebilda pret Krievijas militāro iejaukšanos Ukrainā, taču tika atzīmēts, ka tika izteikti arī citi viedokļi.
Krievijā samita, kurā valsti pārstāvēja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, rezultāti tiek pasniegti kā Krievijas diplomātijas uzvara, kurai izdevās novērst “pretkrieviskus paziņojumus” gala deklarācijā.
Zināms gan, ka Lavrovs nesagaidīja samita beigas Bali un Indonēziju pameta jau pirmajā darba dienā.
Esam apkopojuši ekspertu viedokļus par samita rezultātiem.
Vācijas EP deputāts no Zaļo frakcijas Sergejs Lagodinskis uzsver, ka nevar būt runas par “Krievijas diplomātijas panākumiem Bali”. “Jautājums bija par to, vai viņi (Krievijas delegācijas locekļi) vispār spēs novērst jebkādu vispārēju deklarāciju. Un izrādās, ka viņi nevar. Un ka tādas valstis kā Indija vai Indonēzija, gluži pretēji, spēlēja vienojošu lomu un vēlējās spēlēt aktīvu un pat starpnieka lomu, lai pozicionētu sevi to pusē, kuri kritiski vērtē situāciju,” viņš sacīja.
Kas attiecas uz Ķīnu, pēc Lagodinska teiktā, neviens negaidīja, ka tā pret Krieviju ieņems tādu pašu pozīciju kā NATO valstis. “Bet fakts, ka arī Ķīna pievienojās gala deklarācijai un nepalika kā ārējais novērotājs… arī liecina, ka Krievija netika atbalstīta pat šajā ļoti sarežģītajā grupā,” norāda EP deputāts.
Iespēja izslēgt Krieviju no G20 Lagodinskis neuzskata par optimālu risinājumu. Viņaprāt, agresorvalsts starptautiskā izolēšana ir daudz efektīvāka: “Paskatieties, kā tas tika darīts šeit, kad Putins faktiski nevarēja politiski iebāzt galvu, un Lavrovs kā izstumtais ātri aizbēga no šīs tikšanās. Man šķiet, ka dažās kombinācijās var panākt lielāku spiedienu un izolāciju, neizslēdzot valsti no šiem veidojumiem.
Eksperts augstu vērtē arī ANO lēmumu par Krievijas reparāciju izmaksu par labu Ukrainai.
“Es kā cilvēks, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem Eiropas Parlamentā, uzskatu, ka šis ANO Ģenerālajā asamblejā balsojušo vairākums bija iespaidīgs, taču tam vajadzētu kļūt vēl lielākam. Jo, ja mēs patiešām runājam par starptautisku reparāciju projektu, it īpaši, ja mēs runājam par reparācijām no Krievijas Federācijas aktīviem vai citiem ar tiem saistītiem aktīviem, mums ir nepieciešams lielāks balsu vairākums, mums ir vajadzīga starptautiskās sabiedrības kritiskā masa. Pie tā vēl jāpiestrādā,” rezumē Lagodinskis.
Stokholmas Austrumeiropas studiju centra analītiķis Andreass Umlands atzīmē, ka G20 dalībnieku galīgais paziņojums bija izlēmīgāks un kritiskāks, nekā viņš gaidīja. “Bija atsauce uz ANO šā gada marta rezolūciju, kurā lielākā daļa valstu nosodīja Krievijas uzbrukumu Ukrainai, kas notika 24. februārī. Tad tika pieminēti “dažādi viedokļi”, taču, neskatoties uz to, nosodījums atrada savu vietu rezolūcijā. Un, ņemot vērā nosacītos “sabiedrotos”, piemēram, Ķīnu vai neitrālas valstis, piemēram, Indiju, Saūda Arābiju un Turciju, “Lielā divdesmitnieka” galīgā rezolūcija drīzāk bija Krievijas sakāve,” skaidroja eksperts.
Umlands Vladimira Putina atteikšanos piedalīties samitā Bali pat neklātienē skaidro šādi: “Varbūt viņš gaidīja incidentus un apkaunojošas situācijas, jo īpaši tāpēc, ka tas notika jau Austrālijas G20 laikā, kur viņš sēdēja viens pats pie galda un neviens negribēja ar viņu runāt. Un tagad kaut kas līdzīgs notika ar Lavrovu, ar kuru arī neviens negribēja sazināties, un viņš pameta Bali agrāk nekā plānots.
Runājot par Polijas teritorijā nokritušo raķeti un notiekošo izmeklēšanu par šo lietu (šī epizode arī šonedēļ tika aktīvi apspriesta), Andreass Umlands atgādina, ka sākotnējā informācija bijusi ļoti pretrunīga: “Polija paziņoja, ka tā it kā ir Krievijas raķete vai divas raķetes, kas lidoja pat nevis līdz robežai, bet apmēram astoņus kilometrus iekšzemē. Un tikai tad parādījās informācija, ka tās nav Krievijas raķetes, bet gan Ukrainas pretgaisa raķešu atliekas. Bet es domāju, ka pat ja tiktu atzīts, ka šīs raķetes ir krievu, lieta beigtos ar Vašingtonas līguma 4. pantu, t.i. obligātās konsultācijas starp NATO valstīm, un tagad tas tiek pasniegts kā nelaimes gadījums. Un šajā gadījumā tas ir divpusējs jautājums starp Poliju un Ukrainu,” saka Umlands.
Karlovi universitātes Borisa Ņemcova Krievu studiju akadēmiskā centra Prāgā līdzdirektors Mareks Pržihoda intervijā medijiem uzsvēra, ka Čehijā G20 samita rezultāti noteikti netiek uztverti kā panākumi Krievijas diplomātijai.
“Mēs esam ievērojuši Zelenska spēcīgo runu un Lavrova uzvedību. Un es teiktu, ka mēs piešķiram lielāku nozīmi ANO rezolūcijai, nekā G20 samitam kopumā,” sacīja Čehijas eksperts.
Pržihoda atzīmēja, ka valsts nešaubās par Ukrainas bruņoto spēku uzvaru; Kas attiecas uz G20 samita gala rezolūciju, tad, pēc eksperta domām, tās interpretācija lielā mērā ir atkarīga no tā, kā tas vai cits cilvēks iepriekš vērtējis notikumus Ukrainā. “Apkopojot sanāksmes rezultātus, redzams, ka Sergejs Lavrovs atradās izolācijā un ka vārds “karš” tomēr parādījās rezolūcijā, un tika teikts, ka karu nosodīja vairākums (iesaistītās valstis). ” sacīja Pržihoda.
Pieskaroties tēmai par raķeti, kas nokrita Polijas ciematā, Pržihoda paskaidroja: “Neskatoties uz to, ka esmu valstī, kas viennozīmīgi atrodas Ukrainas pusē un mēs tai piegādājam ieročus,tomēr ir nevēlēšanās iejaukties. (tajā, kas notiek Ukrainā) militāri un sūtīt savu armiju. Un tas pats attiecas uz citām valstīm (NATO). Šeit ļoti svarīga ir pašas Polijas pozīcija, kas šo incidentu neinterpretē kā tiešus draudus savai drošībai. Un nevēlēšanās tieši iejaukties bija saprotama jau no paša kara sākuma, neskatoties uz visu sniegto atbalstu Ukrainai, ”saka Mareks Pržihoda.
Vienlaikus viņš uzsver, ka šo incidentu nevar uzskatīt par atrisinātu, jo situācija ar raķešu nonākšanu kādas alianses valsts teritorijā var atkārtoties. “Un tas mudina mūsu valstis atbalstīt Ukrainu ar moderniem ieročiem, tostarp pretgaisa aizsardzības ziņā, neatkarīgi no tā, kā beidzas starptautiskā izmeklēšana ar raķetes nokrišanu netālu no Polijas un Ukrainas robežas,” saka Karlovi universitātes Borisa Ņemcova centra līdzdirektors.
Politologs Ivans Preobraženskis uzskata, ka Krievijai G20 samits bija neveiksmīgs jau pirms G20 delegāciju ierašanās Indonēzijā.
“Galvenais mērķis, uz ko Krievija tiecās, bija kaut kādā veidā uzsākt sarunas par pamieru Ukrainā šajā samitā. Vienalga vai ar pašu Ukrainu vai ar tās Rietumu sabiedrotajiem, bet vismaz kaut kā un ar kādu pieķerties šai tēmai. Turklāt visi saprot, ka patiesībā tik nopietnas sarunas var vadīt tikai personīgi Vladimirs Putins, jo tikai viņš pieņem šādus lēmumus, tāpēc uzdevums bija panākt personiskus kontaktus ar Putinu no kāda no Rietumu līderiem vai Volodimira Zelenska, ”saka eksperts.
Ukrainas prezidents, atgādina Preobraženskis, sacīja, ka uzrunās Bali sanāksmes dalībniekus tiešsaistē, kas, pēc analītiķa domām, deva signālu tiem ārvalstu vadītājiem, kuri rēķinājās ar personīgiem kontaktiem, ka šajā gadījumā tas nenotiks.
“Nu, ASV prezidents un daži citi Rietumu līderi teica, ka nekādā gadījumā netiksies ar Putinu. Rezultātā viņš ne tikai neaizbrauca uz Bali, bet arī nesāka runāt, lai nerastos situācija, kad Rietumu līderiem ir iespēja uzrunas laikā piecelties kājās un izaicinoši pamest zāli vai arī uz to neatnākt. Un tā bija liela, nopietna diplomātiska sakāve, kas cita starpā ietver arī militāro sakāvju turpināšanu,” skaidro politologs.
Preobraženskis piekrīt militārajiem ekspertiem, kuri norāda, ka Krievijas armijai tagad kā gaiss, nepieciešams pamiers, t.i. karadarbības apturēšana, bet Krievijas ekonomikai – atelpa ar jaunu sankciju pakešu ieviešanu.
“Karadarbības turpināšanās noved pie tā, ka tiek pastrādāti jauni kara noziegumi un, reaģējot uz tiem, tiek ieviestas jaunas sankcijas. Tāpēc, manuprāt, šos “nosacītos panākumus”, kurus izdevās sasniegt Lavrovam, nevar saukt par panākumiem,” viņš teica.
Komentējot Krievijas izraidīšanas iespēju no G20, Preobraženskis atgādina, ka šāds instruments principā nav paredzēts. “Kad Krieviju izslēdza no G8 un bija tik skaidrs, ka Krievija nav pilntiesīga dalībvalsts līdz pašām beigām, tā piedalījās tikai G8 politiskajā sadaļā, tai nebija atļauts slēgt nopietnus ekonomiskus līgumus un visos šī kopumā neoficiālā kluba statūtu dokumentos, Krievija netika minēta kā pastāvīgais biedrs. Pat no brīža, kad Boriss Jeļcins tur tika uzaicināts un Krievija sāka tur ierasties pastāvīgi, tā joprojām par to nekļuva. Kas attiecas uz G20, tad arī šis ir neformāls klubs, un, lai pieņemtu lēmumu par izslēgšanu, acīmredzot ir nepieciešama visu valstu vienprātība, izņemot vienas valsts, kas tiek izslēgta,” norāda eksperts.
