Gandrīz visa Eiropas Savienība kvēlo zemnieku streikos. Vācija, Francija, Beļģija, Holande, Itālija, Polija, Grieķija, Portugāle – zemnieki sacēlušies pret ES “zaļo” programmu, augstiem nodokļiem, pieaugošajām izmaksām un, viņu skatījumā, negodīgo konkurenci no ārvalstu lauksaimniecības produktu ražotājiem. Vēl viena ES problēma ir lēta pārtika no Ukrainas un Latīņamerikas valstīm. Šādi sava viedokļa izklāstu platformā Facebook ievada Ukrainas Labējās liberālās kustības galvenais ekonomists Jaroslavs Romančuks
Poļu zemnieki draudēja 9.februārī atkal sākt bloķēt Ukrainas robežu. Tajā pašā laikā ir acīmredzams, ka viņus satrauc ne tikai Ukrainas lauksaimniecības produktu imports. Polija ir vienīgā ES valsts, kas nedrīkt pārdot savus… kartupeļus ES valstīs. Formālais cēlonis ir kartupeļu slimība, bakterioze. Daži lobisti vaino mazos lauksaimniekus par nespēju tikt galā ar šo slimību. Patiesībā tā ir klaja shēma.
Lielie Polijas lauksaimniecības kartupeļu ražotāji saņem kompensāciju no ES par ar kādu slimību (gredzenpuvi) inficētu bumbuļu audzēšanu un pēc tam to iznīcināšanu. Tas ir, lielajiem kartupeļu ražotājiem par kartupeļu audzēšana, nepārdodot tos tirgū. Ir saimniecības, kas saņem 750 tūkstošus dolāru kompensācijās no ES budžeta. Tajā pašā laikā šādi ražotāji ar savu lobētāju starpniecību nemitīgi apsūdz mazos lauksaimniekus piesārņotu kartupeļu audzēšanā. Neizprotot problēmas, poļu zemnieki un viņu lobisti protestē pret Ukrainas lauksaimniecības produktu importu, jo tie ir lētāki.
Viss Eiropas Savienības lauksaimniecības tirgus ir tīrais sociālisms. Regula pie regulas. Aizliegumi, ierobežojumi, kvotas, subsīdijas, kompensācijas, lauksaimnieciskās ražošanas piespiedu pārtraukšana, cenu ierobežojumi, prasības augsnei, mēslošanas līdzekļiem – jūs nevarat pat nošķaudīties, neiedziļinoties noteiktos noteikumos.
Tā ir patiesība par tā saukto vienoto Eiropas Savienības ekonomisko zonu. Lauksaimniecības produktiem vai pārtikas produktiem nav tirgus. Bet tas ir galvenais Ukrainas eksporta produkts. Vai jūs domājat, ka viņi mūs tāpat tur ielaidīs, pat ja visi formālie likumdošanas akti tiks ieviesti?
Pārtikas imports uz ES sasniedz ~220 miljardus ASV dolāru, no kuriem ~21% nāk no Ķīnas. Ukrainas potenciāls pārtikas un lauksaimniecības izejvielās ievērojami pārsniedz 50 miljardus dolāru. Mūsu lauksaimniecības ražotāji kaut ko saražos, bet kurš viņus laidīs ārvalstu tirgos? Tikai ANO kliedz par badu Āfrikā, bet, ciktāl tas attiecas uz Ukrainas lauksaimniecības precēm, tās nevienam īsti nav vajadzīgas.
Ja Ukraina pievienosies Eiropas Savienībai ar saviem pašreizējiem noteikumiem, tad mums būs neliela ļoti lielu lauksaimniecības baronu grupa, kas saņems lielu naudu no ES budžeta. Ir viegli iedomāties, kādu shēmu radošie Ukrainas lauksaimniecības baroni izdomās pēc valsts iestāšanās ES. Tāda cīņa sāksies ar konkurentiem no Polijas, Rumānijas, Ungārijas vai Bulgārijas, ka no lobētājiem lidos spalvas un matu kušķi. Viena lieta jau šodien ir zināma. Šīs sistēmas upuri būs mazie zemnieki un lauksaimniecības produktu ražotāji gan Ukrainā, gan citās valstīs.
Tā ir integrācija. Ja jūs domājat, ka tas attiecas tikai uz lauksaimniecības nozari, tad jūs maldāties. Kad Polija iestājās ES, par problēmu kļuva paletes. Poļi tās ražoja daudz lētāk nekā viņu ES konkurenti, aptuveni uz pusi. Brisele rīkojās – tā noteica minimālo ES iekšējā tirgus cenu paletēm. Poļi bija spiesti strauji paaugstināt cenas. Tipiska padomija. Kurš padomāja par patērētāju, kurš varētu ietaupīt uz zemām cenām?
Cik vēl daudz brīnišķīgu atklājumu mums būs ceļā uz šo sapni? Tam ir ļoti skaists iesaiņojums, bet vienotajā ekonomiskajā nav telpas preču, pakalpojumu vai darbaspēka pārvietošanai.
