Kopš Vladimira Putina iebrukuma Ukrainā, ASV un Eiropas amatpersonas ir apgalvojušas, ka Krievija cenšas dominēt pār saviem kaimiņiem, radot nopietnus militārus draudus visai Eiropai. Somijas un Zviedrijas lēmumi pievienoties NATO pastiprina šo ideju, un alianse, šķiet, to ir pieņēmusi pēc nominālvērtības tās samitā šonedēļ Viļņā. Šādi sava viedokļa izklāstu ievada Defense Priorities Lielās stratēģijas programmas direktors un Kara un miera izpētes institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Soltzmana Kolumbijas universitātē Raiens Menons
Rietumos valda vienprātība, ka Putins ir pārvērtis Krievijas armiju par milzīgu kaujas mašīnu. Piemēram, lūk, Economist virsraksts 2020. gada beigās: “Krievijas militārie spēki apžilbina pēc desmit gadus ilgām reformām.”
Bet Krievijas militārpersonu rīcību Ukrainā nevar saukt par izcilu. Neraugoties uz 2010. gadā sākto armijas modernizāciju par 650 miljardiem dolāru, mēs esam bijuši liecinieki pārsteidzoši lieliem aprīkojuma zaudējumiem, desmitiem tūkstošu upuru, pastāvīgiem loģistikas traucējumiem un neveiksmīgām kombinēto ieroču spēku operācijām.
Un tomēr Eiropa uzvedas tā, it kā tai nebūtu nekādu iespēju novērst Krievijas uzbrukumu, turpinot griezties pie ASV pēc militāra atbalsta.
Viļņas samitā Vašingtonas sabiedrotie solīja, tāpat kā pirms desmit gadiem, palielināt savus militāros izdevumus.
Tiesa, Eiropas valstu mērķi attiecībā uz 2014. gada NATO vadlīniju izpildi (2% no IKP gadā militārajiem izdevumiem un 20% no militārā budžeta jaunai tehnikai, pētniecībai un attīstībai) ne vienmēr ir sasniegti. No 2016. līdz 2022. gadam tikai četras līdz desmit NATO valstis, tostarp ASV, sasniedza 2 procentu mērķi. Šīs neveiksmes cēlonis ir nevis resursu trūkums, bet gan politiskās gribas trūkums; motivācijas deficīts, kas sakņojas Eiropas gados ilgajā atkarībā no Amerikas. Vašingtona savukārt kultivēja šo atkarību, lai palielinātu savas militārās rūpniecības ieņēmumus un, kas ne mazāk svarīgi, palielinātu Eiropas atkarību no ASV varas.
Apgalvojums, ka bagātās, tehnoloģiski attīstītās Eiropas valstis nevar apvienot spēkus, lai iegūtu pietiekamu militāro spēku, lai savaldīt vai sakaut Krieviju, ir apšaubāms. Somijai un Zviedrijai ir spēcīgas militārpersonas, un Ukrainas armija – daudz labāk aprīkota, apmācīta un kaujās izturīgāka nekā pirms 2022. gada – arī gandrīz noteikti iestāsies par Eiropu Krievijas uzbrukuma gadījumā.
Amerikas militārais spēks būs stabils papildinājums. Taču galu galā eiropiešiem ir ne tikai līdzekļi sava kontinenta aizstāvēšanai, bet arī viņiem ir daudz lielāka interese to darīt nekā ASV. Aicinājums pēc Eiropas pašpietiekamības nav tas pats, kas aicinājums vienkāršot NATO.
Bet Eiropai ir pienācis laiks nopietni pievērsties savai aizsardzībai.
Salīdziniet Eiropu un Krieviju ar jebkuru mērauklu, un Eiropa būs daudz augstāka. Ņemiet tās IKP. Pērn Eiropas Savienībai tie bija 16,6 triljoni dolāru , bet Krievijai – 2,2 triljoni dolāru. Tas nozīmē, ka ES, pat bez Apvienotās Karalistes, ekonomika ir vairāk nekā septiņas reizes lielāka par Krievijas.
Krievija ir līdere dažās galvenajās kategorijās bruņojuma ziņā, taču lielākoties ne ar milzīgo skaitlisko pārsvaru, kāds vajadzīgs uzbrukuma spēkiem – parasti trīs pret vienu, empīriskais noteikums, kas ir labi darbojies. Un Eiropai ir ekonomiskie un tehnoloģiskie līdzekļi, lai palielinātu ieroču ražošanu. Apvienotajā Karalistē un kontinentālās Eiropas valstīs ir pasaules līmeņa militārā rūpniecība, tostarp tādi milži kā britu BAE Systems, franču Thales un Safran, itāļu Leonardo un vācu Rheinmetall.
Mācība, kas jāgūst no kara Ukrainā, ir tāda, ka eiropieši ir lieliski spējīgi uzņemties primāro atbildību par pašaizsardzību.
Tas viņiem būtu jādara tīra pašlabuma dēļ. Neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nē, šajā gadsimtā ASV militārpersonu uzmanība arvien vairāk tiks pievērsta Āzijas un Klusā okeāna reģionam. Amerikas sabiedrotie Eiropā jau ir piekrituši uzņemties lielāku drošības lomu Āzijas un Klusā okeāna reģionā, lai palīdzētu Vašingtonai stāties pretī Pekinas pieaugošajai varai. Tā vietā viņiem būtu jākoncentrējas uz sava kontinenta aizsardzību.
Eiropai vajadzētu atteikties no gadiem ilgām diskusijām ar ASV un koncentrēties uz savu drošību.
