Pēdējā gadsimta laikā cilvēki ir sākuši dzīvot par 30 gadiem ilgāk. Tiesa, tas galvenokārt attiecas uz valstīm ar augstiem ienākumiem, kuras ir veikušas revolūciju medicīnā un veselības aprūpē. Pētījums publicēts žurnālā Nature Aging
Vai 21. gadsimtā paredzamais dzīves ilgums turpinās pieaugt tādā pašā tempā? Jautājums ir strīdīgs. Jaunajā darbā zinātnieki analizēja datus no 10 pārtikušākajām valstīm un atklāja satraucošas tendences.
Iepriekšējo divu tūkstošu gadu laikā cilvēku paredzamais mūža ilgums bija lēnām palielinājies ar ātrumu vienu gadu ik pēc 100-200 gadiem. Un 20. gadsimtā šis rādītājs strauji pieauga – ik pēc desmit gadiem dzīves ilgums tika palielināts par trim gadiem.
Viss sākās ar radikālu bērnu mirstības samazināšanos gadsimta sākumā, pēc tam ar pieaugušo un vecāka gadagājuma cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanos. Bagātajās valstīs ir sācis pieaugt simtgadnieku un “supersimtgadnieku” skaits. Vai šī tendence turpināsies? Šajā jautājumā zinātnieki ir sadalīti divās nometnēs.
Hipotēze par paredzamā mūža ilguma ierobežošanu parādījās 90. gadu sākumā. Saskaņā ar to nacionālo populāciju vidējais paredzamais dzīves ilgums, visticamāk, nepārsniegs 85 gadus (88 gadi sievietēm, 82 gadi vīriešiem). Dabiskā barjera ir bioloģiskā novecošanās.
Pretēja ir hipotēze par radikālu dzīves pagarināšanu. Tās piekritēji ir pārliecināti par novecošanas zinātnes pastāvīgo progresu. Pēc vairāku zinātnieku domām, dzīves ilguma robeža nav noteikta un ir atkarīga no cilvēku centieniem pagarināt dzīvi. Bet gerontologs Stīvens Ostads sacīja, ka starp tiem, kas dzimuši pirms 2001. gada, ir cilvēki, kuri nodzīvos līdz 150 gadu vecumam.
Zinātnieki no Amerikas Savienotajām Valstīm, kurus vada Jans Olšanskis no Ilinoisas universitātes, nolēma noskaidrot, kura hipotēze ir tuvāka patiesībai. Viņi izmantoja standarta demogrāfiskos rādītājus laika posmam no 1990. gada līdz 2019. gadam no astoņām valstīm ar garāko paredzamo dzīves ilgumu: Austrālijā, Francijā, Itālijā, Japānā, Dienvidkorejā, Spānijā, Zviedrijā un Šveicē. Salīdzinājumam tika ņemta informācija no Honkongas un ASV. Zinātniskā darba rezultāti publicēti žurnālā Nature Aging.
Galvenais jautājums, kas interesēja autorus: vai gaidīt tikpat strauju dzīves ilguma pieaugumu kā 20. gadsimtā? Analīze parādīja, ka tikai Dienvidkoreja saglabāja rekordlielu tempu – virs 0,3 gadiem gadā, arī Honkonga uzrādīja labu dinamiku. Pārējiem pieaugums palēninājās, un pēdējā desmitgadē temps sāka kristies, tostarp abās vadošajās valstīs.
Vidēji astoņās atlasītajās valstīs un Honkongā pētījuma posmā (1990. – 2019.) cilvēki sāka dzīvot par 6,5 gadiem ilgāk. Amerikas Savienotajās Valstīs un vairākās citās valstīs dzīves ilgums, gluži pretēji, ir samazinājies. Tas pats tika novērots pagājušā gadsimta sākumā un vidū vairāku notikumu, piemēram, Spānijas gripas un pasaules karu dēļ.
Pētnieki arī prognozēja simtgadnieku īpatsvaru populācijās. Sieviešu vidū – 5,1 procents, vīriešu vidū – 1,8. Līderpozīcijā ir Honkonga, kur ilgdzīvotāju sieviešu īpatsvars būs 12,8 procenti, vīriešu – 4,4.
“Kopš 1990. gada paredzamais dzīves ilgums nav pieaudzis tādā tempā, kā to prasa radikālais scenārijs. Un tas ir maz ticams nākotnē, ja vien netiks panākts izrāviens cīņā pret bioloģiskajiem centieniem,” secināja pētījuma autori.
Pēc viņu domām, dažās valstīs ar zemiem ienākumiem var sagaidīt strauju dzīves ilguma pieaugumu. Šī būs viņu pirmā ilgmūžības revolūcija, kuru pārtikušākas valstis jau ir pārdzīvojušas.
