Nākamajā Vladimira Putina valdīšanas laikā galvenās politiskās cīņas risināsies iekšzemes frontē, kur Krievijas FSB veic īpašu nemilitāru operāciju varas sagrābšanai valstī. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada žurnālists, bijušais televīzijas raidījuma “Soveršenno sekretno” vadītājs Andrejs Kaļitins
Tieši pirms 25 gadiem Parīzē no Krievijas policijas slēpās vīrietis, kurš tiek uzskatīts par Vladimira Putina “krusttēvu”. Korupcijā aizdomās turētais bijušais Sanktpēterburgas mērs Anatolijs Sobčaks pameta Krieviju ar Somijas aviokompānijas Jetflite privāto lidmašīnu, kuru nofraktēja čellists Mstislavs Rostropovičs, viņam palīdzēja VDK apakšpulkvedis Vladimirs Putins, kurš nesen tika iecelts par Krievijas FSB direktoru.
Valdīt līdz nāvei
Televīzijas intervijas ierakstīšanas laikā raidījumam “Soveršenno sekretno” Sobčaks šķita nedaudz apmulsis, ne pārāk precīzi apjaušot nākotni. Bet tajā vakarā, viesnīcas Ambassadeur vestibilā Parīzes 17. apgabalā, mēs runājām par nākotni. Jau izejot no viesnīcas saules pielietajā Legendre ielā, Sobčaks man teica: “Es saprotu, kāpēc Jeļcins izvēlējās Putinu par savu pēcteci – viņš nekad nenodos. Bet es arī saprotu, ka Putins, nācis pie varas, nekad nevienam to neatdos.
Šo vārdu nozīmi tad saprata ļoti nedaudzi, taču Sobčaks necerēja tikt sadzirdēts.
Kopš tā laika ir pagājis ceturtdaļgadsimts. Gan Putina atbalstītājiem, gan kritiķiem šodien viņa skolotāja vārdi ir kristālskaidri. Pašreizējam Krievijas prezidentam ir tikai viens pēctecis – viņš pats. Operācija “Varas tranzīts”, par ko tik daudz runāja politologi gan Krievijā, gan ārvalstīs, noslēdzās 2024. gada martā, vēlēšanu dienā.
2036. gadā, beidzoties savam otrajam (trešajā maiņā) pilnvaru termiņam, Putins kļūs par visilgāk pie varas esošu rekordistu Krievijā, krietni apsteidzot Josifu Staļinu un pat carieni Katrīnu II. Pēc kara sākuma ar Ukrainu Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, atbildot uz viena sava paziņas uzņēmēja jautājumu “Vai Putins ar viņu konsultējās pirms kara sākuma?”, atbildēja: “Putinam ir trīs padomnieki – Ivans Bargais, Pēteris Lielais un Katrīna Otrā. Nostādījis sevi vienā līmenī ar cariem, Putins atceras, ka vara mainījās tikai pēc monarha fiziskās nāves. Tiesa, lai turpinātu šo politisko tradīciju, ir jāizpilda divi nosacījumi. Caram ir jābūt droši aizsargātam (nevis kā Pāvilam Pirmajam), un viņam nevajadzētu pašam pamest troni (kā Nikolajam Otrajam).
Kļūdams par prezidentu 2000. gada pavasarī, Putins Krievijas FSB slēgtajā valdē jokojot vai nopietni no tribīnes sacīja: “VDK uzdevums iefiltrēties Krievijas valdībā ir izpildīts.” Kopš šī brīža FSB ietekme uz visiem valstī notiekošajiem procesiem ar katru gadu pieauga. Līdz šā gada maijam vienīgā sistēmu veidojošā institūcija, kuru FSB neietekmēja, bija armija. Putins uzskatīja to par vissvarīgāko varas balstu, taču nekad tam neuzticējās par 100%.
FSB uzvar karā
Kad 2012. gada novembrī Putins vērsās pie Sergeja Šoigu ar ierosinājumu ieņemt aizsardzības ministra amatu, Šoigu, kā atgādināja viņa biedri, izvirzīja vienu nosacījumu – lai armijas vadībā ap viņu nebūtu FSB virsnieku, no kuru kontroles viņš vēlas izvairīties. Putins piekrita, pretī saņemot personīgi lojālu militāro vadību, ko pārstāv jaunā ministra komanda. Bet, lai “līdzsvarotu kontrolētos konfliktus” Aizsardzības ministrijas iekšienē, Putins tajā pašā 2012. gada rudenī ģenerālštāba priekšnieka amatā iecēla ģenerāli Valēriju Gerasimovu, kuru uzskatīt par Šoigu tuvu draugu vai sabiedroto ir liela kļūda. Čekistu laiks, kuriem kontrole pār armiju un tās budžetiem bija lolots sapnis (vai velti Serdjukovs tika “noņemts”?), vēl nebija pienācis. Nāks vēlāk.
Līdz 2022. gada februārim starp Krievijas valdībā ietekmīgiem klaniem bija nosacīts “pamiers”. Taču pirms diviem gadiem FSB, kuras ziņojumi (un arī militārie) pārliecināja Putinu par vieglu uzvaru Ukrainā, atklāja savu personīgo fronti – iekšējo. FSB uzdevums bija pārņemt kontroli pār visām Krievijas dzīves sfērām, iznīcināt opozīciju un tās līderus, ieviest cenzūru, pakļaut industriālo sektoru, finanšu institūcijas, kultūru un, protams, militāro ministriju.
Pēc Putina “uzvaras” “prezidenta vēlēšanās” drošības darbinieki pēkšņi devās uzbrukumā. Kā aprēķināja medija ”Agentstvo” žurnālisti, tikai viena mēneša laikā – no 18.marta līdz 26.aprīlim – tika ierosināta 21 krimināllieta pret amatpersonām un valsts uzņēmumu vadītājiem. Krimināllietās apsūdzēto vidū jāatzīmē ne tikai Trešā reiha raritāšu, automašīnu un retumu kolekcionārs un nepilna laika aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, bet arī valsts korporācijas Rosatom augstākais vadītājs Genādijs Saharovs, tuvs Putina draugam Jurijam Kovaļčukam un bankas Rossija viceprezidentam Igoram Andrejevam. Pamiers elites vidū ir beidzies.
Bet tā nav cīņa pret korupciju, tā ir cīņa par varu.
Līdz Putina piektā termiņa sākumam FSB bija uzvarējusi. Kultūras ministrijas ierēdņi zina teikt, ka visas filmas pirms izplatīšanas apliecības izsniegšanas noskatās divi “cilvēki privātās drēbēs”. Izejvielu biznesmeņi pastāstīs par to, kā kuratori no “aktīvās rezerves” tika iekļauti jaunajā direktoru padomē. Prezidenta administrācijas darbu kontrolē Otrais dienests (konstitucionālās kārtības aizsardzībai), un Drošības padomē strādā tikai drošībnieki. Pārfrāzējot Putina citātu no 2000. gada, Lubjanka valsts varas sistēmā iefiltrējās tik veiksmīgi, kā nekad agrāk tās vēsturē.
Tāpēc FSB vadībai nebija grūti lobēt lēmumu par “bruņām” saviem darbiniekiem 2022. gada februārī – izlūkdienesta darbinieki nedevās uz “Ukrainas fronti”, paliekot sargāt režīma politisko komfortu aizmugurē. Šis lēmums izraisīja nopietnu nocinājumu Aizsardzības ministrijā un citās valdības institūcijās, bet Putins nostājās savu kolēģu no FSB pusē, kurus slavenais izlūkošanas vēsturnieks Andrejs Soldatovs savulaik nosauca par “jauno muižniecību”.
Vēsturiski Krievijā muižniecība pēc sākotnējās ieceres bija militārā šķira. Un 1812. gada militārās kampaņas laikā, kad Krievijas armija aizstāvēja savu valsti un neuzbruka kaimiņam, muižniecības pārstāvji vadīja karavīrus. “Priekšējās līnijās pretim lodēm devās Aņičkovi, Tolstoji, Obolonski, Bestuževi, Trubeckoji – muižniecības zieds,” raksta militārais eksperts Valērijs Širjajevs, pēc kura aprēķiniem aizmugurē paliks vesela drošības spēku armija. No FSB, Iekšlietu ministrijas, Federālā soda izpildes dienesta un “aktīvās rezerves” virsniekiem, kuru skaits pārsniedz miljonu.
Viņu patiesais uzdevums militāri politiskās specoperācijas kontekstā, kas turpinās mūsu acu priekšā, ir aizsargāt nevis cilvēkus, bet gan režīma komfortu. Taču, veicot šo uzdevumu, neizbēgami rodas kārdinājums kļūt par tā neatņemamu sastāvdaļu, bet nākotnē – vadīt to.
Izlūkdienestu diktatūra
Tiesa, buldogu cīņa zem Kremļa paklāja pašam Kremlim var dot daudz būtiskākus triecienus nekā no Ukrainas lidojošie droni un raķetes. Politiskās varas sistēma Krievijā šobrīd ir strukturēta tā, ka jebkura aizspriedumaina attieksme pret kādu no klaniem var novest pie piramīdas sabrukuma vai “siloviku” organizēta apvērsuma.
Un nepavisam nav nejaušība, ka šodien, atgādinot tālo 1996. gadu pēc Krievijas vēstures mērauklas, Mihails Hodorkovskis raksta : “1996. gadā nebija izvēles starp Jeļcinu un Zjuganovu. Izvēle bija starp Jeļcina ievēlēšanu un ārkārtas stāvokļa ieviešanu. Koržakova, Barsukova un Soskoveca pārstāvētās FSB un FSO tika noslīcinātas ārkārtas stāvokļa dēļ. Ārkārtas stāvoklis Jeļcinu pārvērstu par specdienestu marioneti. Aizstāvot atteikšanos no ārkārtas situācijas, mēs aizkavējām FSB nākšanu pie varas par 8–12 gadiem.
Putina jaunais termiņš tikai sākas. Tas notiks pilnīgā FSB kontrolē, kuras klātbūtne valdībā visos līmeņos nepārtraukti pieaug. Jurija Felštinska un Vladimira Popova grāmatā “No sarkanā terora līdz mafijas valstij. Krievijas izlūkdienesti cīņā par pasaules kundzību,” autori citē socioloģes Olgas Krištanovskas datus , saskaņā ar kuriem pēdējos PSRS gados tikai 3% no vadošajiem valdības amatiem bija izlūkdienestu pārstāvji. Jeļcina valdīšanas laikā – vairāk nekā 30%, pēc Jeļcina aiziešanas vispirms 43-50%, bet šodien – 70-80%.
Putina režīms ir pārvērties par specdienestu diktatūru, kas centīsies nodrošināt šī valdības modeļa ilgtspēju pēc iespējas ilgāk. Taču tikai līdz brīdim, kad 72 gadus vecais bijušais VDK apakšpulkvedis, ar abām rokām turoties pie varas, jauno drošības amatpersonu klanam neizrādīsies “vājais posms”.
