Šajā rakstā esam apkopojuši ekspertu viedokļus par mērķiem, ko Krievija izvirza militārpersonām, un kāda cena viņiem ir jāmaksā par to sasniegšanu
Pēc sīvām vairāku dienu cīņām, kādas Eiropa nav redzējusi kopš Otrā pasaules kara, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu 2022. gada 3. jūlijā ziņoja prezidentam Putinam par veiksmīgo Luhanskas apgabala “atbrīvošanu”. Armijas ģenerālis Šoigu no lapas nolasīja datus par iespējamiem Ukrainas bruņoto spēku zaudējumiem, klusējot par cenu, kas par to bija jāmaksā Krievijas militārpersonām.
Neatkarīgi avoti, paļaujoties uz tikai publiski apstiprinātu upuru analīzi, jūnijā minēja aptuveni 4000 Ukrainā nogalināto Krievijas karavīru. Žurnālisti izmantoja gan Krievijas, gan Ukrainas militāro departamentu sniegto atklāto informāciju par nāves gadījumiem un bērēm, Krievijas reģionu vadītāju un vietējo mediju ziņojumus. Reālais bojāgājušo skaits karā, kas turpinās jau piekto mēnesi, iespējams, ir krietni lielāks. Eksperti ir pārliecināti, ka divu nedēļu uzbrukuma operācija Luhanskas apgabala ziemeļos Krievijas armijai izmaksājusi arī milzīgus karaspēka un ekipējuma zaudējumus.
“Cīņa pie Severodoņeckas bija diezgan spraiga, un šajā kaujā abas puses cieta smagus zaudējumus. Ukraiņi atkāpās no Lisičanskas, jo tai, tāpat kā Severodoņeckai, nav tik stratēģiski svarīga nozīme, svarīgākas ir kaujas Hersonā, kur Krievijas karaspēks ieņēma abus Dņepras krastus,” komentēja bijušais ASV vēstnieks Kazahstānā un Gruzijā Viljams Kortnijs, RAND eksperts.
“Tas, ka Krievijas spēki ir pārņēmuši kontroli pār visu Luhanskas apgabalu, nenozīmē Luhanskas vēstures beigas. Bažas rada tas, ka Krievijas okupācijas spēki varētu pastrādāt noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kādus mēs jau esam redzējuši citās Ukrainas vietās. Pastāv arī iespēja partizānu darbībai, ko esam sākuši redzēt arī citās okupētās valsts daļās,” piebilda bijušais Lielbritānijas vēstnieks Baltkrievijā un Kenana institūta eksperts Naidžels Gūlds-Deiviss.
Noklausījies aizsardzības ministra ziņojumu, Vladimirs Putins pavēlējis “turpināt veikt uzdevumus pēc vienota plāna”. Eksperti jau vairākus mēnešus ir prātojuši par šo ļoti “vienoto plānu” jeb dižideju. Nevar ātri pārbaudīt informāciju no abām pusēm, viņi paļaujas tikai uz satelīta attēliem un analīzi.
“Krievija karā zaudēja vismaz 25-30% no saviem operatīvajiem tanku spēkiem. T-80 un T-72 tanki tiek aizstāti ar vecākiem T-62 modeļiem, kas tehniski vairs neietilpst Krievijas bruņotajos spēkos, taču tagad ir milzīgas rezerves, kas nosūtītas uz priekšējām līnijām, lai mēģinātu noturēt frontē smago tehniku. Satelītattēlos redzam, ka kaujas ap galvenajiem Donbasa apgabaliem ir kļuvušas mazāk atkarīgas no šāda veida smagās tehnikas,” sacīja Sīms Taks, Force Analysis galvenais analītiķis.
Pēc militārā analītiķa domām, sākotnēji Krievijas spēki mēģināja veikt operāciju jauktā veidā, balstoties gan uz mūsdienu Rietumu pieredzi, gan padomju taktiku: ar strauju mobilo spēku virzību uz priekšu un gaisa uzbrukumu.
Fiasko rezultātā viņi atgriezās pie “vecās labās padomju doktrīnas” – izmantot artilēriju pirms sauszemes karaspēka ievešanas. “Ukrainas spēkiem palīdz Rietumu lielais atbalsts: artilērijas sistēmas, pretgaisa aizsardzības sistēmas, prettanku ieroči.
Ukraina ir koncentrējusies uz dziļu triecienu kampaņām aiz frontes līnijām, izmantojot HIMARS vairāku raķešu palaišanas iekārtu un dronu kombināciju, kas tiek pārveidotas par spārnotajām raķetēm. Tajā pašā laikā no Krievijas puses mēs faktiski novērojām šādu iespēju samazināšanos. To var redzēt no raķetes trieciena Kremenčukā: visticamāk, viņi izmantoja vecu pretkuģu raķetes modeli, kam ir ļoti zema precizitāte,” piebilda analītiķis.
Viljams Kortnijs uzskata, ka “Ukrainai galvenais ir iegūt vairāk ieroču ar lielāku darbības rādiusu nekā Krievijas artilērijai, kas ir galvenais Krievijas kaujas spēku elements. Ja ukraiņiem izdosies iegūt vairāk šo sistēmu, kas spēj trāpīt Krievijas artilērijai no tālienes, tas patiešām varētu kaut ko mainīt kaujas laukā.
Pēc Ukrainas puses domām, Lisičanskas un Luhanskas apgabala zaudējums nav zaudējums, bet gan iespēja “glābt armiju, nodarīt ienaidniekam zaudējumus un iegūt laiku”. Taču arī maz ticams, ka Donbass kļūs par Krievijas militārās kampaņas beigu punktu.
“Es nedomāju, ka Krievija būs apmierināta ar vienu Donbasu. Pierādījums tam var būt bijušā ģenerāļa Šamanova teiktais, kurš intervijā sacīja, ka tā sauktā “Ukrainas demilitarizācija un denacifikācija” prasīs piecus līdz desmit gadus. Viņš ir nozīmīga persona Krievijas militārajā politikā un līdz pagājušajam gadam bija Krievijas Domes Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs. Tāpēc viņa vārdi, iespējams, pauž plašāku vienprātību Krievijas elitē,” sacīja Kenana institūta eksperts. Šodien, tiekoties Aizsardzības ministrijā, Sergejs Šoigu sacīja, ka “speciālā militārā operācija” turpināsies, līdz tiks sasniegti visi prezidenta Vladimira Putina izvirzītie mērķi, taču ministrs neprecizēja, kuri no tiem.
