Masveida civiliedzīvotāju slepkavības, izvarošanas, dzīvojamo rajonu bombardēšana – viss, ko Krievijas karavīri tagad dara Ukrainā, to pašu Krievijas armija praktizēja pirms 20 gadiem divos Čečenijas karos.
Kāda sieviete no Čečenijas stāsta, kā viņa reaģē uz ziņām no Ukrainas.
Es esmu čečeniete. Man nav vārda.
Skatos karu Ukrainā un atpazīstu…
Es atpazīstu vārdu “tīrīšana” – tas ir tas, no kā mēs baidījāmies vairāk nekā no nakts mīnmetēju uzbrukuma. Pēc tīrīšanas gandrīz vienmēr bija pazuduši vai nogalināti cilvēki, kādam tika atņemta nauda un dārglietas. Mums arī nebija, bet mums bija videokasete, kurā bija mūsu mirušā radinieka ieraksts, viņš bija kaujinieks. Atceros, ka šo kaseti apglabājām dārzā, paslēpām vecmāmiņas lādē, nēsājām apkārt, bet neizmetām. Es joprojām nesaprotu, kāpēc mēs no viņas netikām vaļā, kāpēc mēs riskējām?
Tagad, kad dzirdu, ka kādā no Krievijas karaspēka ieņemtajām Ukrainas pilsētām vai ciemiem militāristi veiks tīrīšanas operāciju, man gribas teikt: sūtiet savus vīrus kaut kur tālu un aizbrauciet paši. Tie, kas nāk pie jums, ir nežēlīgi, kad viņiem ir paģiras. Viņi ir nežēlīgi, ja viņu pozīcijas tika apšaudītas naktī pirms tīrīšanas. Viņi ir nežēlīgi, ja kāds no viņu kolēģiem miris iepriekšējā dienā. Viņi atriebsies jums, jūsu bērniem, jūsu laulātajiem un vecākiem.
Es atpazīstu vārdu “humānā”. Kad redzu ukraiņus stāvam rindā pēc ēdiena, gribas teikt: neēdiet pārāk daudz rīsu. Tas sniedz sātu, taču pēc vārītu rīsu smarža vēl ilgi atgādinās par ļaunāko, kas tavā dzīvē noticis. Tu aizmirsīsi sīkumus, varēsi mazāk nīst, tava dzīve atkal kļūs labāka, bet katru reizi šī smarža tevi iemetīs tavā pagalmā, kur tu, sapulcējies pie malkas plīts, vārīji rīsus un klausījies.
Kad Ukrainas pilsētas tiek apšaudītas ar “gradiem” un darbojas mīnmetējs, es atpazīstu skaņas. Gribētu ieteikt – vienmēr turieties pie pagraba un nepierodiet. “Kaut kur tālu viņi šauj” ir doma, kas var jūs pazudināt. Kaut kur tālu atskanēja neliela automātu zalve un sekundes daļās tā pārvērtīsies par masīvu jūsu kvartāla bombardēšanu.
Vienmēr turiet pagrabā lauzni un lāpstas. Atstājiet uzrakstus uz pagraba sienām. Jebko. Vēlams datumu un vienu vārdu, pēc tam jūs orientēsities pēc tiem, kurā dienā tas notika. Man bija šis: “06/11/1996, bērnudārzs.” Tā nu aprakstīju, ka vēlos no sava pagraba doties uz bērnudārza lielo pagrabu, kurā pulcējās visa apkārtne, arī puika, kas man patika. Viņi mani nelaida iekšā.
Es zinu, kāpēc vajadzīgs uzraksts “Šeit dzīvo cilvēki”. To atstāj, lai ticētu, ka tas izglābs. Šķiet, ka kādu, kurš gatavs iemest granātu dzīvojamās mājas pagalmā vai pagrabā, var apturēt šāds uzraksts par cilvēkiem. Kā likums, tas nepalīdz…
Es labi saprotu ukraiņus, kuri kausēja sniegu, jo nebija ūdens. Ar sniegu tikai problēma ir tāda, ka, lai dabūtu tējkannu ar ūdeni, jāsavāc gandrīz viss pagalmā esošais sniegs. Ja jums tuvumā ir sērūdens avots, izmantojiet to kā tehnisko. Gājām pēc sērūdens, stundām stāvējām rindā. Šajās rindās varēja uzzināt jaunākās ziņas, atrast jaunus draugus un mīļoto. Kad Krievijas militārpersonas ieradās pie šī avota, viņi ņēma ūdeni bez rindas. Cilvēki, kas tur stāvēja divas stundas, viņus ienīda gandrīz vairāk nekā par karu. Reiz pie šī avota tika nogalināts krievu karavīrs, jo viņš sāka apmeklēt čečenu meiteni. Meitene un viņas māte ir pārcēlušās uz dzīvi citur.
Šeit vēl daži vienkārši padomi:
Pārtrauciet logu iestiklošanu, kamēr viņi nav aizgājuši uz neatgriešanos. Uzkrājiet plēvi un ar to aizlīmējiet logus.
Ja dzīvojat jau okupētā teritorijā, nemēģiniet apdzīt kājnieku kaujas mašīnu (BMP), kas lēni brauc jums priekšā un pārbauda, vai uz ceļa nav mīnas. Viņi sašaus tavu mašīnu un viņiem par to nekāds sods nebūs.
Sagatavojieties tam, ka daudzi stāsti, kurus stāstīsiet pēc kara, beigsies ar vārdiem: “Un tad viņš tika nogalināts.”
Jūtieties brīvi un nekautrējieties runāt par karu. Agri vai vēlu tas sāks līst ārā no tevis.
