Sergejs Karaganovs, kādreiz nopietns starptautisko attiecību eksperts, sensacionālā rakstā (tas publicēts 13.jūnijā un pēdējās dienās ticis ļoti plaši analizēts un kritizēts daudzos medijos) paziņoja, ka unikālajai Krievijas civilizācijai, kuras unikalitāti viņš tomēr ne ar ko nepamato un postulē kā aksiomu, draud iznīcība. Lai to glābtu, ir jāveic ārkārtēji pasākumi. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada atvaļināts diplomāts, ieroču neizplatīšanas, atbruņošanās un bruņojuma kontroles eksperts Boriss Bondarevs
Kā tādu Karaganovs redz kodolieroču izmantošanu ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret dažām Eiropas valstīm. Pēc viņa domām, kodoltrieciens ir nepieciešams, lai parādītu mānīgajiem Rietumiem, pirmām kārtām ASV, ka Krievijas nodomi ir nopietni, nevajadzētu pārkāpt sarkanās līnijas un ignorēt draudus. Vajag tikai atstāt Krieviju mierā un dot Vladimiram Vladimirovičam Putinam to gabalu, uz kura viņš atvēra savu impērisko muti.
Karaganovs raksta, ka, protams, šāds scenārijs izraisītu sašutumu lielākajā daļā pasaules valstu, un tam, visticamāk, pagriezīs muguru pat potenciālie Krievijas sabiedrotie, piemēram, Ķīna, Indija un citas attīstības valstis. Tomēr autors uzstāj, ka nākotnē viņi sapratīs, ka šis solis bija vienīgais iespējamais un turklāt cilvēcei pat izdevīgs. Iznīcināsim vairākas Eiropas valstis un tādējādi glābsim cilvēci, maestro ar pafosu iesaucas.
Trīs dusmu iemesli
Kas slēpjas aiz šīs niknās kodolkara pielūgsmes?
Pirmkārt, virspusē nepārprotami slēpjas kādreiz pieprasītās mediju personības vēlme atgādināt par sevi saviem patroniem valdības struktūrās. Ja Karaganovs mēģina uzminēt Kremļa iedzīvotāju slepenās domas, un acīmredzot viņš to arī dara, tā ir satraucoša ziņa. Tā kā tik labi pazīstams kadrs uzskata, ka viņa aicinājumi uz kodolkaru atbilst Krievijas augstās vadības dziļākajām domām, tas nevar neuztraukt. Ja Kremlis nopietni domā par kodolkaru pret Rietumiem, tad ir absolūti nesaprotami, kādi spēki valsts aparātā varētu to novērst.
Otrkārt, pilnīgi iespējams, ka šis raksts ir paredzēts, lai kļūtu par kārtējo NATO ”biedēkli”. Piemēram, nedomājiet, ka kodolieročus var viegli noņemt no dienaskārtības. Rietumiem ir jāsaprot, ka turpmāks atbalsts Ukrainai un pieaugošais spiediens uz Krieviju var novest pie šādiem ārkārtīgi slikti prognozējamiem un kontrolētiem notikumiem. Kad bijušais prezidents Medvedevs raksta šādus tekstus, reti kurš pievērš tam uzmanību. Tomēr Karaganovs vai tie, kas viņam ieteica rakstīt šādu tekstu, iespējams, paļaujas uz viņa “zinātniskās” reputācijas paliekām, lai ietekmētu ekspertu kopienu Rietumos, kas spēs nodot savas profesionālās bažas lēmumu pieņēmējiem.
Treškārt, iespējams, ka šī pamfleta mērķis bija iedvesmot un iedrošināt Kremļa stratēģus. Jūs darāt visu pareizi, Karaganovs viņiem saka, un pat tad, ja jūs nolemjat sarīkot kodolapokalipsi, varat paļauties uz manu atbalstu. To var uzskatīt par Krievijas elites trakākās daļas manifestu, kas uzskata militāru sadursmi ar NATO par neizbēgamu un cenšas Putinu virzīt šajā virzienā.
Karaganova tekstā, kā tagad krievu analītikā ierasts, ir daudz propagandas klišeju, ne ar ko nebalstītu izdomājumu. Tomēr ir pasāžas, kuras ir rūpīgi jāapsver.
Komforts vai karš
Autors balstās uz to, ka pat pēc kodoltriecieniem pret Eiropas valstīm, ASV neuzdrošinās atbildēt un tādējādi sevi nolemt kodolkaram ar Krieviju. Faktiski tiek postulēts, ka Rietumu sabiedrības, visticamāk, piekritīs daudz ko atdot Putinam, jo īpaši dažas valstis, kas atrodas tālu no tām, piekritīs upurēt miljoniem cilvēku, lai tikai saglabātu ierasto komforta un drošības līmeni.
Diemžēl Rietumvalstu politika un to sabiedrībā valdošais noskaņojums dod zināmu pamatu uzskatīt, ka šādi vērtējumi var nebūt tik tālu no patiesības. Papildus milzīgajam “Putinsapratēju” skaitam, kuri uzskata Krievijas prezidentu par spēcīgu līderi, kuru virza nacionālās intereses un kuri nebaidās pretoties ASV un Rietumeiropas pārstāvētajiem imperiālistiem, lielākā daļa iedzīvotāju, visticamāk, nesapņos par samazinājumu. dzīves līmenī, kas ir neizbēgami akūtas bruņotas konfrontācijas gadījumā.
Cilvēki ir pieraduši pie miera un drošības, kas nav pārkāpti kopš Otrā pasaules kara. Ja pastāv tūlītēji draudi, ka “šie krievi” bombardēs vairākas pilsētas Eiropā un būs gatavi dot triecienu Amerikai, pastāv nopietnas šaubas, ka amerikāņu sabiedrība tiešām būs gatava nest ievērojamus upurus, nopietni upurēt ērtības un komfortu, bet neļaus sev uzspiest gribu no malas. Vai viņi cīnīsies uz zemes, gaisā un jūrā, lai neļautu kādam ārvalstu agresoram diktēt savus noteikumus?
Rietumu līderu strausu politika, kuri visos iespējamos veidos cenšas izolēt savus iedzīvotājus no kara, neveicina šādu izredžu īstenošanu. Pastāvīgie paziņojumi, ka NATO valstis principā izslēdz iespēju izmantot savus militāros kontingentus karā Ukrainā, pat ja tas sāks izvērsties par kaut ko lielāku, ka tās aprobežojas tikai ar atbalstu, bet nekādā gadījumā tieši nepiedalīsies, tas viss ir paredzēts vēlētāju nomierināšanai.
Un, kad rodas jautājums par nepieciešamību nomierināt jau tā pilnīgi traku diktatoru, kurš draud visai pasaulei ar kodolapokalipsi, Rietumu elites var saskarties ar absolūtu savu vēlētāju neizpratni, kuri teiks: “Jūs teicāt, ka mēs tikai palīdzam Ukrainai, bet mēs nekarojam. Mēs neesam gatavi cīnīties un nesaprotam, kāpēc tas pēkšņi bija vajadzīgs, ja šis konflikts ir tikai starp abām valstīm.
Pret šantāžu
Turklāt, ja tiks īstenots Karaganova aprakstītais scenārijs, Rietumu opozīcijas spēku vairākums, pirmkārt, apsūdzēs pašreizējos līderus par šādu konflikta attīstības pieļaušanu, otrkārt, pieprasīs nereaģēt uz agresiju jebkurā gadījumā.. “Vai jūs mēģināt izprovocēt mūsu tautas nāvi? Nē, mums ir jāved sarunas,” sacīs nosacītais Tramps, solot noslēgt vēl vienu “lielo darījumu” ar Putinu radioaktīvajos Eiropas plašumos. Masas, visticamāk, to atbalstīs, jo neviens nevēlas karu mājās. Un šajā sakarā Karaganova domas, kas, iespējams, pauž Maskavas stratēģu viedokli, ir ļoti reālistiskas. Un tā kā Rietumu valstis nav izstrādājušas vienotu pieeju, kā pretoties Putinam, šie stratēģi joprojām balstās uz izpratni.
Principā šo jautājumu var atrisināt tikai Rietumu sabiedrības pašas, kurām pašām jāatbild, vai tās tiešām ir gatavas pretoties kodollielvalstij, cīnīties par saviem principiem, vērtībām un galu galā par ierasto dzīvesveidu ar cilvēkiem, kuri ir iestrēguši. pagātnē un cenšas atgriezt šajā pagātnē visu cilvēci – pagātnē, kur nav vietas ne cilvēktiesībām, ne brīvībai, ne iespējai noteikt savu dzīvi.
Ar šantažētājiem, kā liecina prakse, tikai skarba, nepārprotama un proaktīva pieeja palīdz tikt galā. Vajag kliedēt Kremļa domātāju ilūzijas. Iesākumā NATO valstīm būtu jāpieņem īss paziņojums, kurā tiktu atzīmēta kodoldraudu absolūta nepieņemamība un, ja Krievija Ukrainā vai citā valstī izmantos kodolieročus, NATO to uztvers kā agresijas aktu pret sevi. Dati par gatavošanos kodoltriecienu uzsākšanai tiktu interpretēti tāpat.
NATO vadītāji varētu uzsvērt, ka, ja šādas gatavošanās tiek atklātas, viņi patur tiesības, un turpinājumu var godīgi citēt vienu izcilu mūsu laika ģeopolitiķi, “aizstāvēt savas intereses un drošību ar visiem pieejamajiem spēkiem un līdzekļiem. Esam gatavi jebkurai notikumu attīstībai, visi nepieciešamie lēmumi šajā sakarā ir pieņemti. Ceram, ka mūs sadzirdēs.”
