Valstī palikušie Krievijas opozicionāri labprātāk izvēlas nerunāt par nepieciešamību palīdzēt Ukrainai ar ieročiem, nenosoda Krievijas karavīrus par iebrukumu un, kā likums, karu identificē tikai ar Vladimiru Putinu, aiz iekavām atstājot parastos pilsoņus. Kāpēc tas notiek, savu viedokli izsaka viens no krievu intelektuālās elites pārstāvjiem, vēsturnieks Mihails Edelšteins. Bēgot no Kremļa represijām, viņš 2023.gadā emigrēja uz Izraēlu.
Varbūt tādā veidā cenšas neatkārtot to likteni, kuri savu uzskatu dēļ nokļuva aiz restēm vai bija spiesti doties prom? Taču daži Krievijas politiķi ārzemēs arī pieturas pie līdzīgas stratēģijas, lai gan viņi nav pakļauti vajāšanai.
“Priecāties, ka tava valsts tiks bombardēta? Vai tiešām ir tādi cilvēki? — bijusī Maskavas pašvaldības deputāte Jūlija Gaļamina raksta sociālajā tīklā X pēc ziņojuma, ka ASV atļāvusi Ukrainai veikt ATACMS raķešu uzbrukumus Krievijas teritorijai. Tos pašus vārdu lietoja Pleskavas Jabloko biedrs Ļevs Šlosbergs, nosodot “svešo asiņu partiju” – “cilvēkus, kuri domā, raksta un runā krieviski, bet priecājas par karadarbības ierašanos Kurskas apgabalā, militārpersonu un civiliedzīvotāju upuriem.”
Abiem piebalso politologs Aleksandrs Kiņevs: “Cilvēki, kuri priecājas par savu pilsoņu slepkavībām, savas valsts teritorijas sagrābšanu, ir publiski gatavi strādāt par “okupācijas administrācijām” (sauksim lietas to īstajos vārdos), ir politiski ārprātīgi un viņiem nav nākotnes valstī. Saraksts turpinās, bet arī ar šo pietiek.
Jūlija Gaļamina ir filoloģe. Un ne vienkārša filoloģe, bet politiskās valodniecības pasniedzēja. Šlosbergs un Kiņevs ir arī humānisti, kas nozīmē, ka viņi saprot, cik svarīgi ir izvēlēties pareizos vārdus. Viņu pastāvīgā viena un tā paša darbības vārda “priecāties” lietošana ir absolūti apzināts žests, apzināta manipulācija.
Patiesībā mēs, protams, nerunājam par prieku. Kara laikā, pat ja to redzi tikai televizorā, parasti ir dīvaini priecāties par kaut ko – tas nav futbola mačs. Tas ir par elementāru taisnīgumu. Ja agresorvalstij ir iespēja šaut uz Ukrainu, tad ir saprātīgi, ka agresijas upurim jāatbild ar to pašu. Šķiet, ka šī ir minimālā programma, pret kuru nevar būt nekādu iebildumu. Bet, kā redzam, ir iebildumi.
Gan Gaļamina, gan Šlosbergs ir starp tiem varonīgajiem Krievijas opozīcijas cilvēkiem, kuri pēc 2022. gada 24. februāra nepameta valsti, neskatoties uz acīmredzamiem riskiem, ārvalstu aģenta statusu, kratīšanu utt. Tas piešķir viņu vārdiem īpašu nozīmi, bet arī nosaka viņu taktiku un stratēģiju. Īsuma labad šo stratēģiju var apzīmēt ar slaveno Ahmatovas rindiņu “Es toreiz biju kopā ar savu tautu”.
Šīs stratēģijas ietvaros ir pieļaujama cīņa pret konkrētu valdību, taču nav iespējams iet pret valsti un to apdzīvojošajiem cilvēkiem. Nevar novēlēt uzvaru Ukrainai – tā ir nodevība. Jūs nevarat ziedot Ukrainai vai aicināt Rietumu valstis to apbruņot – galu galā krievi tiks nogalināti ar šiem ieročiem. Turklāt jūs nevarat cīnīties par Ukrainu – tas nozīmē šaut uz saviem cilvēkiem.
Šī pozīcija radās ideālisma un pragmatisma krustpunktā. Ideālistiskā sastāvdaļa ir izklāstīta iepriekš. Pragmatiskā ir šāda. Kādreiz Putina režīms kritīs, Krievijā notiks brīvas vēlēšanas, un iespēja būs tikai tiem, kas nav atteikušies no savas tautas. Tas nozīmē, ka cilvēkus nevar aizvainot, viņus nevar saniknot. Nevar pateikt neko tādu, kas varētu atbaidīt lielas cilvēku grupas. Jūs nevarat runāt pārāk radikāli, jo, kā teica Gaļamina, “neitrālais vairākums baidās no šīs radikālās valodas, viņiem šķiet, ka tā ir nodevīga”.
Nevarētu teikt, ka karavīri ir līdzvainīgi noziedzīgā karā – galu galā ir simtiem tūkstošu karavīru, plus viņiem ir radinieki, viņi tiks apvainoti, un tas ir potenciāls elektorāts. Jūs nevarat runāt par grēku nožēlošanu vai atlīdzību — šādas runas kaitina vēlētāju.
Tā domā ne tikai Gaļamina un Šlosbergs. Izteikti piesardzīgi izteikumos par karu ir arī emigrantu politiķi. Piemēram, Jūlija Navaļnaja nesenā intervijā uz jautājumu, vai Ukrainai būtu jānodrošina ieroči, atbildēja: “Grūti pateikt. Vladimirs Putins sāka karu, bet bumbas krita arī pār krieviem.
Rezultāts ir diezgan dīvaina pozīcija: mēs esam pret karu, bet, ja tas notiek, tad lai notiek tā, lai mūsu potenciālie vēlētāji no tā izjustu pēc iespējas mazāku diskomfortu. Nu, tā kā šī pozīcija ir ētiski un loģiski ievainojama, ir jādēmonizē oponenti. Piemēram, attēlojiet viņus, kā priecājošos par savu tautiešu nāvi.
Visa šī retorika izaug no nespējas atzīt vienu acīmredzamu faktu: nav Krievijas, kas būtu atdalīta no Putina. Ir cilvēki – neitrāli, šaubīgi un visbeidzot pretkaru noskaņoti. Viņu ir miljoniem. Mūsdienu Krievijā viņiem ir šausmīgi grūti, viņi cieš, pārdzīvo un krīt depresijā. Es nenošķiru sevi no šī slāņa, tā ir svarīga manas identitātes daļa.
Es negribu krievu nāvi – ne tikai savu radu, draugu un domubiedru, bet arī tos stulbo un muļķīgo Ukrainas pierobežas reģionu iedzīvotāju, kuri pirms tūkstoš dienām vicināja karogus krievu tankiem, un tagad jautā ar apjukums un asaram: “Bet mūs par ko? Vladimir Vladimirovič, palīdzi, mēs balsojām par tevi!”
Bet Putins nav citplanētietis. Viņš ir tās Krievijas radītājs, kas vicināja savus karogus, kā arī tās pēcnācējs. Viņš meistarīgi spēlē uz krievu tieksmēm, fobijām un kompleksiem, taču šīs tieksmes un fobijas pastāvēja bez viņa un meklēja savu iemiesojumu.
Un patiesās Krievijas valstiskās intereses prasa, lai Putins ciestu sakāvi – pēc iespējas pilnīgāku, acīmredzamāku un apkaunojošu. Un lai Putina vairākums – un tas nav fantoms, viņi patiešām pastāv, šie desmitiem miljonu mazo Putinu – dalītos ar viņu šajā sakāvē. Putina Krievijai kopumā jācieš sakāve, visi tās ideoloģijas un pasaules skatījuma balsti – lielvaras instinkts, antirietumnieciskais aizvainojums, “mēs to varam atkārtot”.
Kas ir slikti Putinam, tas ir labi Krievijai. Un otrādi. Jo ātrāk masu apziņā rodas nosacītais reflekss “Putins ir asinis, sāpes un nabadzība”, jo lielāka iespēja, ka Putina Krievijas vietā beidzot parādīsies kaut kas cits. Bet tāpēc “vecajai Krievijai” ir jāmirst.
Jā, sākotnēji bija maz cerību uz Putina Krievijas militāro sakāvi, un tagad to ar katru dienu kļūst arvien mazāk. Šo faktu var pieņemt kā traģiski negodīgu realitāti, bet nav par ko priecāties – un es arī lietošu šo vārdu – šajā nav.
Šlosberga, Gaļamina un viņiem pievienojušās Navaļnajas pozīcijai patiešām ir pamats. Ar cilvēkiem tiešām ir jārunā, arī ar cilvēkiem, kas ir tālu no jums uzskatos, jācenšas viņus saprast, jāatrod viņiem saprotama valoda un viņiem svarīgas tēmas. Komunikācijas trūkums ar masām, nespēja atrast tām īstos vārdus, nevēlēšanās iedziļināties viņu vērtību un prioritāšu sistēmā ir pārāk dārgi maksājusi Krievijas liberāļiem un valstij kopumā.
Problēma ir tā, ka pilnīgas tautas morālā bankrota situācijā ir par vēlu meklēt vārdus, kas neaizvainotu “mūsu zēnus” un “mūsu vecmāmiņas”. Un vēl pretīgāk ir to darīt uz kaimiņu rēķina, kuri mirst ar (labākajā gadījumā) jūsu uzrunāto piekrišanu vai pat aplausiem. Un uz to krievu rēķina, kuri vārdos vai darbos cenšas palīdzēt Ukrainai. Ja cilvēks, kurš sevi uzskata par Krievijas politiķi un patriotu, tagad var kaut ko darīt savas tautas labā, tad tikai to, lai palīdzētu cilvēkiem saprast bedres dziļumu, kurā viņi atrodas, un iemeslus, kāpēc viņi tajā sēž un nevar izkļūt.
Ja atkal no ideālisma pāriet uz pragmatisku valodu, tad ideja par potenciālā vēlētāja nekaitināšanu man šķiet vienkārši bezjēdzīga. Cik bezjēdzīgi ir mēģinājumi no mūsu šodienas paskatīties tālāk par Putina ēru un iezīmēt skaistās nākotnes Krievijas kontūras. Neviens nezina, kā un kad beigsies pašreizējais režīms, kāda izmēra “melnais gulbis” pie mums atnāks pirms tā beigām, kāds būs pēcputina krievu noskaņojums un prasības. Pilnīgi iespējams, ka pieprasīts būs Bībeles pravietis, kurš šaustīja un nosodīja grēciniekus, nevis tas, kurš glaimoja un mierināja.
Pats režīma beigu fakts, minimāli brīvu vēlēšanu iecelšana, – pat vismazākās – nišas rašanās nosacītajiem liberāļiem nozīmēs tāda spēka politisko kataklizmu, ka “tauta pieņems tos un nolādēs tos tur” ir kaut kāds neticams naivums. Un Šlosberga pašreizējā pārliecība, ka “Krievijas liktenis tiks izlemts Krievijā” — tas var arī darboties, vai arī ne.
Tāpēc, kā reiz teica kāds cits ārvalstu aģents: “Es dzirdēju dziesmu, kurā dziedāja: “Dari, kas tev jādara, un lai notiek, kas notikdams!””. Es domāju, ka šī ir veiksmīga atbilde uz jautājumu.
