“Man neviens neļaus koncertēt Krievijā,” intervijā ”Forbes Talk” teica mūziķis Boriss Grebenščikovs. Ar viņu Stokholmā turnejas laikā tikās žurnālists Antons Želnovs. Grebenščikovs ir pārliecināts: viņam ir kas sakāms tiem, kas dzīvo Krievijā, un viņš visiem spēkiem cenšas to viņiem nodot. Intervijā viņš skaidroja, ko uzskata par savas mūzikas mērķi, ko viņam nozīmē dzīve ārzemēs un kā viņš cīnās ar sociālo tīklu kārdinājumu.
Boriss Grebenščikovs ir pasaulslavens padomju un krievu dzejnieks, komponists, rokgrupas “Aquarium”, kas dažādos veidos pastāv kopš 1972. gada, dibinātājs. Viņš uzstājies ar koncertiem Londonas Royal Albert Hall un Parīzes The Théâtre de la Ville. Viņš vairākkārt ir paudis atbalstu politieslodzītajiem un uzstājies pret cilvēktiesību pārkāpumiem. Viņš nosauca Krievijas “īpašo operāciju”* Ukrainā par “īstu neprātu”. 2023. gada maijā pret Grebenščikovu tika sastādīts protokols par “armijas diskreditēšanu”, un jūnijā Krievijas Tieslietu ministrija viņu iekļāva ārvalstu aģentu sarakstā. Grebenščikovs ilgus gadus dzīvo Londonā. Viņš koncertē ar zīmolu BG+.
Krievija ir kā sporta zāle
“Man šķiet, ka šī [tumsa un sabrukums mūzikā] ir viena un tā pati reakcija uz apkārtējo pasauli, kad cilvēks saka: “Nu, mēs tā nevienojāmies!” Mēs gribējām savādāk. Mēs gribējām, lai tas būtu labi.” Un dzīve saka: “Nē, labi, puiši, tas nenotiks.” Vispirms jums ir jāsaprot, ka labais un sliktais ir viens un tas pats, un jums ir jāvirzās tālāk. Jo iznāk savādāk: kad ir labi, visi iet priecīgi, un, kad slikti, tad visi saka: “Ak, kaut kas ir slikti, bēgsim un izklīdīsim”… Bet tas nav iespējams. Ja nolem iet, tad ej.
Tas, kas šobrīd notiek Krievijā, lai arī ir ļoti skumji un ļoti sirdi plosoši, ir mana personiskā sajūta, un, ja loģiski paskatās, tad nekas jauns nenotiek. [Tajā pašā laikā] mums nav tiesību un nav iespējas paskatīties uz visu to filozofiski plaši un teikt: “Nu, ja viss atkārtosies un nekas nemainīsies, es iešu uz bāru.” Tas viss atkārtojas, un sāpes tiek aizstātas ar prieku, un prieks ar sāpēm un visu pārējo, tikai katra atsevišķa cilvēka attīstībai.
Redziet, ja no sporta zāles izņemtu svaru stieņus un visas briesmīgās smagās lietas, kas visus liek saspringt, tad zāle būtu jāslēdz. Tāpat ir ar mūsu dzīvi. Nevar noņemt visu, kas ir slims, apkaunojošs, biedējošs un grūts un atstāt tikai vieglo, labo… Tāpēc tas viss ir tāpēc, lai mēs attīstītos, lai mēs kļūtu labāki, lai mēs saprastu, ka mums ir jāpalīdz viens otram.”
“Ar Boba Dilana mūziku nepamaršēsi”
“Viss, kas notiek uz Zemes, notiek tāpēc, lai katrs no mums, cilvēkiem, varētu izdarīt izvēli. Viņš varēja izlemt, kas viņam vajadzīgs un kas nav vajadzīgs. Kurā pusē viņš ir? Vai viņš grib nogalināt vai negrib nogalināt? Vai viņš palīdzēs vai nepalīdzēs. Un, kamēr sporta zālē ir visas šīs ierīces, sporta zālei ir jēga. Kamēr tas viss notiek uz Zemes, tam visam ir jēga. Lai arī cik biedējoši un traģiski, kas notiek, tas viss notiek tā, ka katrs no miljoniem cilvēku, kas tajā piedalās, kaut ko no tā paņem.
Daži cilvēki to var izturēt, daži to nevar izturēt. Kāds turpina slepkavot, un kāds kļūst par profesoru Tolkīnu un pēc Pirmā pasaules kara raksta “Gredzenu pavēlnieku”. Ikvienu tas ietekmē atšķirīgi.
Katra jaunā paaudze, katrs jaundzimušais cilvēks ir saskāries, ir un vienmēr būs izvēles priekšā, ko darīt. Un mūsu uzdevums ir parādīt cilvēkiem, ka izvēle ir iespējama. Ka nevajag iet tur, kur tevi dzen kā baru. Ņem un padomā pats. Es domāju, ka tas ir vissvarīgākais, ko varam darīt. Papildus tam palīdzēt cilvēkiem, vienkārši fiziski palīdzēt. Dodiet cilvēkiem priekšstatu, ka to var izdarīt savādāk. Neviens tev neuzliek pienākumu. Jūs neesat lopi un neļaujat sevi dzenāt.
Mūzika motivē cilvēkus domāt un just pašiem. Nu, vismaz kāda mūzika. Protams, ir mūzika, kas, gluži pretēji, saka: “Esi kā visi pārējie, neizkāp no ierindas, labais-kreisais, labais-kreisais!” Bet ir cita mūzika. Jūs nevarat īsti maršēt pie Boba Dilana vai Frenka Zapas.
“Man neviens neļaus spēlēt koncertus”
“[Es neatgriežos Krievijā] ļoti vienkārša iemesla dēļ. Man joprojām ir dzīvoklis Pēterburgā, man tur ir daudz draugu, daudz visa pārējā. Bet ar dīvainu likteņa pavērsienu katrs policists, ko es satiktu uz ielas, var man kaut ko piestādīt. Un tas man var nebūt ļoti pozitīvs. Viņi man to teica absolūti tieši. Un neviens man neļaus spēlēt koncertus. Man ir ērtāk strādāt nevis cietumā, bet gan brīvībā.
Esmu otrajā kara dienā atklāti pateica visu, ko es par to domāju. Joprojām lasu avīzes un dzirdu, ko par mani runā deputāti. Nav vajadzīgs raķešu zinātnieks, lai saprastu, kas mani sagaida.
Krievijā ir milzīgs skaits cilvēku, kuriem es dziedāju un turpinu dziedāt, taču šobrīd esmu fiziski no viņiem šķirts ar varas iegribu. Bet es joprojām zinu, ka viņi tur ir. Tāpēc pagaidām būšu pacietīgs. Bet to, ko es daru, es ar visiem līdzekļiem nododu to tiem, kas dzīvo Krievijā. Jo es neuzskatu, ka es pametu Krieviju vai aizbraucu no tās, mans dzīvoklis atridas kaut kur tur.
“Šausmīgais jēdziens “aizrobeža”
“Pirmā grāmata, ko izlasīju savā dzīvē, kad man bija seši gadi, bija Žila Verna “Divdesmit tūkstoši ljē zem jūras” – Nautilus, kapteinis Nemo un viss pārējais. Un uzreiz es iekritu pasaulē, jau no pirmās grāmatas. Un kaut kā man radās sajūta, ka tāda ir pasaule. Kad izgāju ārā, es jutu, ka dzīvoju pasaulē, ka pasaule neaprobežojas tikai ar manu pagalmu, un tas nemaz nebeidzas ārpus Ļeņingradas vai Maskavas. Pasaule ir pasaule, tā ir milzīga. Nu tagad mēs te dzīvojam, un nekad nevar zināt, kas būs, bet es dzīvoju pasaulē un turpinu tajā dzīvot. Manuprāt, tas ir pareizais viedoklis.
Ir briesmīgs krievu jēdziens “aizrobežu” – šī frāze ir raksturīga tikai krievu valodai. Kas aizrobežas? Ārpus kazarmām? Ārpus lēģera? Aiz žoga? Aiz kādas robežas?
Man vienkārši ļoti paveicās, un man tiešām nav “aizrobeža”. Bet ir cilvēki, kas nav sliktāki par mani, un viņu ir miljoniem un miljoniem, kuri iedomājas sevi tikai Krievijā, tikai tur, un viņiem viss ir saistīts ar Krieviju. Es viņus pilnībā saprotu un pilnīgi viņiem piekrītu. Man pietrūkst to cilvēku, kuri palika Krievijā, jo man tagad ir, ko viņiem dot, man ir ko pastāstīt. Es cenšos to darīt pēc iespējas labāk. Un to nav grūtāk izdarīt no Londonas nekā no Sanktpēterburgas, jo visa mūzika tiek publicēta vienādi, un jūs ieejat tiešsaistē un noķerat visu, kas jums nepieciešams, ja tu kaut nedaudz zini, kā to izdarīt. Viss ir pieejams.”
Par “iestrēgšanu” sociālajos tīklos
“Nesen es skaidri noteicu, ka tas ir vēl viens kārdinājums. Es joprojām esmu iestrēdzis [manā telefonā]. Un, rūpīgi pārskatot visus savus atvainojos par to, es saku: “Jā, es runāju pa tālruni, jo man ir darbs, es katru dienu pavadu četras stundas, atbildot uz vēstulēm!” Es domāju: “Nē, tas nedarbojas.” Tas ir kārdinājums. Cilvēki, kuriem ir nedaudz spēcīgāka apziņa, viņi izslēdz telefonu un ieslēdz to, kad viņiem tas ir nepieciešams. Un mani kautrīgie mēģinājumi atvainoties sev, pateikt, ka man uz to ir jāatbild, man tas ir jāapsveic, man ir jāraksta šim, nedarbojas.
Daudzos Londonas klubos nav atļauts izņemt tālruni, tas tiek uzskatīts par sliktām manierēm. Viņi var tevi vienkārši izmest no turienes. Es tikai ievēroju: braucot pa ceļu, ja man ir telefons, es neskatos ārā pa logu – es skatos kartē, kur mēs braucam. Es pārstāju redzēt ainavas, es pārstāju redzēt mājas. Es domāju: “Nu, es padevos kārdinājumam”, bet tagad, kad zinu, ka padevos, es varu ar to cīnīties. Šī ir ļoti interesanta spēka pārbaude.
Vēl intervijā ar Borisu Grebenščikovu: par jauno albumu, draugu morālo izvēli un mītiņu bezjēdzību. Skatieties pilno versiju Forbes YouTube kanālā
