Kārtējais pierādījums tam, ka Putins dzīvo kaut kādā savā fantāziju pasaulē. Par to savu viedokli izklāsta respektablais politologs Abass Gaļamovs
Putina šodienas paziņojums ir veikts divu iemeslu dēļ. Viens ir saistīts ar ilgtermiņa tendencēm, otrs ir saistīts ar taktiku.
Pirmkārt, uzstāšanās bija nepieciešama kara popularitātes krituma un iedzīvotāju pieaugošā noguruma dēļ. Putinam ir jānodemonstrē, ka viņš nav trakais, kurš bauda asinsizliešanu, ka viņš ir gatavs jebkurā brīdī izbeigt karu. Šķiet, ka viņš saka cilvēkiem: “Lai to visu izbeigtu, nav vajadzīgs cits vadītājs. Esiet droši, ka, cik drīz vien iespējams, es būšu pirmais, kas to izdarīs.
Otrs aspekts ir saistīts ar aktuālo dienaskārtību – rīt Šveicē sākušos miera konferenci. Putins vēlas, lai viņi apspriestu nevis Zelenska priekšlikumus, bet gan viņa, Putina, “miera” iniciatīvu. Lai nevis viņš, bet Zelenskis izskatās pēc “vanaga”, kurš atsakās apturēt karu. Tagad Tramps, Karlsons, kā arī citi putinferšteijeri uztvers ziņas par Putina “miermīlību”, liekot Ukrainas prezidentam taisnoties.
Taču Krievijas līdera izvirzītie nosacījumi izskatās tik augstprātīgi, ka efekts var izrādīties tieši pretējs. Apdullināti par šādu neatbilstību un apzinoties, ka ar Putinu tiešām nevarēs uzvārīt putru, Rietumi atkal var konsolidēties ap Ukrainas galvu.
Putina prasību pārsteidzošā nekaunība ir vēl viens veids, kā parādīt krieviem, ka “viss notiek saskaņā ar plānu”. Ir labi zināms, ka tie, kas netic galīgiem panākumiem, nekļūst nekaunīgi; nekaunīgs kļūst tas, kurš jūtas pārliecināti.
Būtībā mēs runājam par parastu blefu.
Putins atkal uzstāj uz nepieciešamību izveidot “nedalāmu Eirāzijas drošības sistēmu”. Tajā pašā laikā Krievijas līderis ignorē vienu fundamentālu faktoru, kas viņa priekšlikumam atņem jebkādu nozīmi. Viņš izliekas, ka visas valstis ir vienādas, ka nav atšķirības starp demokrātijām un autokrātijām. Ja pieveram acis uz šo atšķirību, tad tiešām nav skaidrs, kāpēc gan neizveidot vienotu drošības sistēmu – gan Ukrainai, gan Krievijai.
Problēma ir tā, ka demokrātijām ir nepieciešama aizsardzība pret autokrātiju, tāpēc sistēmai, kurā pēdējie tiek ielaisti iekšējā perimetrā kopā ar pirmo, nav nekādas jēgas. Tas ir tāpat kā uzcelt pamatīgu šķūni, lai aizsargātu savus mājdzīvniekus no plēsējiem, un pēc tam ielaist tos, aizslēdzot šķūni no ārpuses. Pilnīgas muļķības.
Izteikt tik dīvainus priekšlikumus, kas pilnībā ignorē realitāti, nozīmē vienkārši nerespektēt savu auditoriju.
Šodienas Putina runa jāuzskata par kārtējo pierādījumu tam, ka viņš dzīvo kaut kādā savā fantāziju pasaulē. Tur, kur Krievijas armija uzvaroši soļo uz priekšu, ekonomika darbojas veiksmīgi, sabiedrība ir saliedēta un apņēmīga, viņš pats ir jauns un spēka pilns.
Pilnīgi neadekvāti.
Tikko izskanējusī prasība atcelt Rietumu sankcijas ir zināmā mērā pretrunā ar iepriekš izteiktajiem apgalvojumiem, ka “sankcijas mums nāks tikai par labu”.
Kāpēc atcelt kaut ko, kas ir “labs”?
Putins plānoja sūtīt sabiedrībai signālu, ka vēlas, lai karš beigtos, bet patiesībā viņš raidīja pretēju signālu. Tā kā viņš pasaulei izvirzīja pilnīgi nepieņemamas prasības, visiem kļuva skaidrs, ka karš nebeigsies.
Patiesībā Krievijas sabiedrība šodien saņēma skaidru vēstījumu: tam, kurš vēlas, lai karš beidzas, Putins ir jāgāž, jo Putins pats karu nepabeigs.
Kā tas tā notika, ka vadītājs sasniedza pretējo vēlamajam mērķim? Un šeit viss ir vienkārši: viņš mēģināja vienlaikus atrisināt divas savstarpēji izslēdzošas problēmas – demonstrēt gatavību mieram, bet tā, lai neviens viņu neturētu aizdomās par ticības zaudēšanu galīgajai uzvarai. Lai pārliecinātu cilvēkus, ka viņš runā no spēka pozīcijām, viņš izvirzīja savas nepieejamās prasības. Viņi iznīcināja cerību izbeigt karu.
