Grāmatas “Baltkrievija NATO” prezentācija notika “Austrumeiropas mājā” (Dom Wschodni) Polijas galvaspilsētā.
Brošūra, kurā apkopoti deviņu valstu ekspertu darbi, izdota baltkrievu, ukraiņu, krievu un angļu valodās.
Rakstu autori mēģināja atbildēt uz jautājumiem: “Kāda atbilde jauniem izaicinājumiem var būt Austrumeiropas un Centrāleiropas reģionam?” un “Kāda ir Baltkrievijas loma jaunas drošības arhitektūras izveidē Eiropā?”
Grāmatas prezentācijas laikā Varšavā prezentācijas moderatore atzīmēja: “Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Baltkrievija kļūs brīva. Un tas notiks tuvākajā nākotnē. Var būt dažādi veidi, bet Baltkrievija būs brīva un demokrātiska. Un šodien mums jādomā, kā mēs atjaunosim savu valsti, kādā Baltkrievijā vēlamies dzīvot.
Pasākumā klātesošais bijušais Polijas aizsardzības ministrs Janušs Oņiškevičs uzskata, ka viņa valstij ir stratēģiski svarīgi Baltkrievijas pievienošanās gan NATO, gan ES no vēsturiskā viedokļa. “Ar baltkrieviem jūtam lielu tuvību. Tas ir mūsu kaimiņš, mums ir simtiem gadu kopīga vēsture. Mēs varam teikt, ka tas ir psiholoģiski emocionāls elements. Bet ir arī stratēģisks elements. Baltkrievija NATO nozīmē, ka draudi vairs nekarājas pār Ukrainu,” uzskata Oniškevičs.
“Vienīgais postošais spēks Eiropā ir Krievija”
Krājuma “Baltkrievija NATO” sastādītājs, demokrātiskās opozīcijas kandidāts 2010. gada prezidenta vēlēšanās un tagad pilsoniskās kampaņas “Eiropas Baltkrievija” vadītājs Andrejs Saņņikovs atzīst, ka ideja izdot šo grāmatu četrās valodās pieder viņam.
“Ja godīgi, tā parādījās diezgan sen, bet kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā notika 2022. gadā, kļuva skaidrs, ka drošības jautājumi Eiropā jau ir citā plānā. Ir vajadzīga pavisam cita pieeja un ir pilnīgi skaidrs, ka NATO ir vienīgā organizācija, kas spēj nodrošināt Eiropas drošību,” viņš sacīja.
Krājuma autoru vidū ir pārstāvji no Baltijas valstīm, Polijas, Ukrainas (rakstu rakstījis bijušais ārlietu ministrs Pāvlo Kļimkins), Ungārijas, kas šodien ieņem neviennozīmīgu nostāju attiecībā uz izaicinājumiem, ar kuriem saskaras ES un NATO, kā arī Somijas pārstāvji, kā jauna Ziemeļatlantijas alianses dalībniece, un, protams, ASV un Baltkrievija.
Andrejs Saņņikovs uzsvēra, ka šī gtāmata galvenokārt paredzēta Baltkrievijas pilsoņiem. “Manuprāt, mums pēc būtības ir jārunā par to, kāds ir nākotnes scenārijs mūsu drošības nodrošināšanai un uz kurieni Baltkrievija virzīsies. Es mēģināju šajā grāmatā atbildēt, ka patiesībā citu variantu nav. Jo pirms Krievijas iebrukuma vēl varēja apsvērt dažus reģionālās drošības variantus – slaveno “Baltijas-Melnās jūras savienību”, kad 90. gados Baltkrievijas Tautas fronte apsvēra šādu iespēju jeb neitralitāti ar Baltiju un Ukrainu. Tas viss atkrita pirms diviem gadiem, un man šķiet, ka tagad, negaidot politiskās pārmaiņas, beidzot jāizlemj par ceļa izvēli. Es izvirzīju šo uzdevumu, un man šķiet, ka to labi nosvēruši vadošie eksperti,” uzsvēra “Eiropas Baltkrievijas” līderis.
Atbildot uz skeptiķu pieļato jautājumu, kad var notikt krājuma nosaukumā minētais notikums, kas mūsdienās tiek uztverts drīzāk kā abstrakta ideja, Andrejs Saņņikovs atsaucas uz viena no līdzautoriem, slavenā ungāru diplomāta un sabiedriskā darbinieka Ištvana Djamarti viedokli, ka tas var notikt daudz ātrāk, nekā iespējams uzminēt.
“Tā kā šodien laiks ir ļoti nemierīgs, notiek daudzi procesi, par kuriem mēs pat nenojaušam, kas varētu notikt. Kas attiecas uz virsrakstu, man likās, ka to varētu saukt par “Baltkrievijas lomu Eiropas drošības arhitektūrā” vai kaut ko līdzīgu, bet tad nolēmu to nosaukt tieši, un viens no maniem draugiem, kuram parādīju maketu, teica. ka viņa garastāvoklis pat uzlabojās, ieraugot šo virsrakstu. Tūlīt tiek noteikts tonis, un cilvēki sāk pēc būtības apspriest, kas jādara. Tā tas notika prezentācijā – uzdeva konkrētus jautājumus par to, kas jādara, lai virzītos šajā virzienā,” argumentu sniedza grāmatas tapšanas iniciators.
Savu rakstu viņš noslēdz ar tēzi: “NATO izrādījās vienīgā drošības instance, kas nāca palīgā Ukrainai un turpina sniegt visu iespējamo palīdzību un atbalstu.”
Šajā sakarā autoram tika jautāts, kā viņš attiecas pret diskusiju par to, vai NATO būs spiesta nosūtīt karaspēku uz Ukrainu?
“Tam ir simtprocentīgs pamats,” uzskata Baltkrievijas opozīcijas politiķis. – NATO, tāpat kā visi Rietumi, palaida garām 2023. gadu, jo Ukrainai bija daudz vairāk resursu un pilnībā īstenojami pretuzbrukuma plāni. Taču ieroču nepiegādes un NATO kautrīgā loma atstāja savu ietekmi – palīdzība, protams, tiek sniegta, bet nepietiekami. Un tagad visi saprot, ka Krievija ir jāaptur, jo, kā viņi raksta mūsu krājumā, vienīgais postošais spēks Eiropā ir Krievija.
Sarunas noslēgumā Andrejs Saņņikovs sacīja, ka jau nosūtījis uz ASV gan grāmatas elektroniskās versijas, gan papīra kopijas. “Tas rada lielu interesi un tiek uztverts ļoti pozitīvi. Pēc prezentācijas Varšavā turpināsim diskusijas, rīkosim dažādas tikšanās un pasākumus,” viņš secināja.
“Neredzu iemeslu, kāpēc lai Baltkrievija nesāktu virzīties uz NATO”
Eiropas Parlamenta deputāts no Lietuvas Andrjus Kubiļus par ļoti svarīgu tēmu uzskata Baltkrievijas perspektīvu dalībai Ziemeļatlantijas aliansē, tāpēc no viņa viedokļa, ir labi, ka republikas pilsoņi to sāka apspriest. “Man bija iespēja izklāstīt savu plašāku skatījumu uz to, kāpēc Baltkrievijai ir svarīgi skatīties uz šo perspektīvu, protams, paturot prātā valsts pārtapšanu demokrātijā un turpmāko iespējamo attīstību. Es neredzu lielu atšķirību starp to, kā vajadzētu rīkoties demokrātiskai Baltkrievijai un demokrātiskai Ukrainai. Abām valstīm nepieciešama integrācija Eiropas Savienībā un NATO,” uzsvēra Lietuvas politiķis.
Andrjus Kubiļus savā rakstā mēģināja uzzīmēt divus variantus turpmāko notikumu attīstībai: Baltkrievija un Krievija kļūst par demokrātiskām valstīm vai Baltkrievija kļūst par demokrātiju, un Krievija paliek autoritāra. Un abi varianti, pēc Lietuvas eiroparlamentārieša domām, sniedz argumentus, kāpēc Baltkrievijai būtu jāiestājas ES un NATO.
Atgādinot savas valsts vēsturi, Kubiļus kungs atzīmē, ka 1985. gadā Lietuvas neatkarība šķita kā utopija, bet 1990. gadā tā kļuva par realitāti. “Runāt par utopijām mūsu reģionā nav gluži racionāli. Viss var notikt, un neutopijas ir tās vēsturiskās tendences, kas pēdējo 30 gadu laikā ir kļuvušas ļoti skaidri redzamas – demokrātijas izplatība no bijušās PSRS rietumu nomalēm arvien vairāk uz austrumiem,” viņš uzskata.
Lietuviešu politiķis atgādina, ka Baltkrievija palika viena no retajām valstīm bijušās Padomju Savienības Eiropas daļā, kas vēl nav sākusi aktīvi virzīties pa šo ceļu, lai gan 2020.gada revolūcijas mēģinājums parādīja, ka potenciāls ir ļoti liels. Bet kā šis potenciāls parādīsies, un kad tas parādīsies, šodien neviens nezina.
“Bet es uzskatu, ka demokrātijas izredzes Baltkrievijā ir diezgan reālas, es nevaru pateikt, kad tas būs, bet reālais apvārsnis, manuprāt, ir pieci gadi. Un, kad Baltkrievija kļūs par demokrātisku valsti, tad būs visi priekšnosacījumi, lai tā ātri virzītos, pirmkārt, uz Eiropas Savienību, kā 2023. gada vasarā paziņoja Svjatlana Cihanauska un visa “Jaunās Baltkrievijas fronte”. Tas ir ļoti pareizs apgalvojums, par to mums tagad jārunā. Mēs cenšamies pārliecināt Eiropas Komisiju šodien sākt izstrādāt to, kā izskatīsies asociācijas līgums demokrātiskajai Baltkrievijai, ko Ukraina saņēma pēc Maidana. Nu, tad es neredzu iemeslu, kāpēc Baltkrievija nesāktu virzīties uz NATO – vai nu lai aizstāvētos no autoritārās Krievijas, vai lai būtu daļa no eiroatlantiskās alianses. Pat ja Krievija kļūs par demokrātiju un vairs nebūs tāds drauds Eiropai,” nešaubās Andrjus Kubiļus.
“Šobrīd Krievija neplāno pārtraukt karu, bet ir gatava cīnīties gadu desmitiem,”
Tā savu dalību šī rakstu krājuma veidošanā skaidroja Jurijs Felštinskis (krievu izcelsmes ASV vēsturnieks. Vēstures zinātņu doktors, filozofijas doktors vēsturē) : “Tālajā 2014. gadā, kad Krimā ienāca Krievijas karaspēks un sākās operācija “Novorossija”, kas beidzās ar daļējiem panākumiem, bet pārējais – piekļuve Odesai, lai atdalītu Ukrainu no Melnās jūras un dotos cauri Odesas apgabalam uz Piedņestru, lai izraisītu karu Moldovā – šī operācijas daļa Krievijai beidzās ar neveiksmi. Un pēc tam es sapratu, ka Krievija ir pieļāvusi militāri stratēģisku kļūdu.
Felštinskis paskaidroja, kāda ir šī kļūda, no viņa viedokļa. Proti, lai Novorosijas plāns izdotos, Kremlim karu ar Ukrainu vajadzēja sākt nevis ar uzbrukumiem kaimiņvalsts dienvidu un austrumu reģioniem, jo tur bija spēcīgas simpātijas pret Maskavu, bet gan ar uzbrukumiem, kuru mērķis bija Kijivas ieņemšana, tad Ļviva. “Bet tam vispirms būtu nepieciešams okupēt Baltkrieviju. Un tad bija vairākas publikācijas par nepieciešamību uzraudzīt, kas notiks Baltkrievijā. Un, ja mēs redzēsim Krievijas karaspēku Baltkrievijā, tas nozīmēs, ka Krievija gatavo jaunu ofensīvu Ukrainā,” turpina Jurijs Felštinskis.
Pēc kāda laika Krievijas karaspēks faktiski tika ievests Baltkrievijas Republikas teritorijā, aizbildinoties ar kopīgām militārām mācībām, kas izstiepās uz ilgu laiku. Un tieši šie karaspēki pārcēlās no Baltkrievijas teritorijas uz Ukrainas ziemeļu reģioniem pēc tam, kad Vladimirs Putins paziņoja par tā saukto Krievijas armijas “speciālo militāro operāciju”.
Jurijs Felštinskis atgādina, ka pēc 2022. gada 24. februāra, kad kļuva skaidrs, ka Ukraina negrasās kapitulēt, bet cīnās par savu neatkarību, radās jautājums, kā izspiest Krievijas karaspēku no okupētajām teritorijām? Turklāt sākotnēji šo karaspēku bija daudz, un, kad Krievijas armijai zaudējot, tā tika papildināta ar iesauktajiem, brīvprātīgajiem, “vāgneriešiem” un mobilizēta, viņi sāka ierakties ieņemtajās Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjas un Hersonas apgabalu daļās, kā rezultātā karš ieguva pozicionālu raksturu, kad jebkurai pusei ir ļoti grūti sasniegt ātru rezultātu.
Viņš uzskata, ka, lai gūtu panākumus, Ukrainas armijai jāsāk nevis ar mēģinājumiem atbrīvot okupētās teritorijas, kas kļuva par “sauszemes koridoru” no Rostovas apgabala uz Krimu, bet gan ar pussalas blokādi, un tad uz Kaļinovska pulka bāzes izveidot baltkrievu divīziju, kas dosies atbrīvot Baltkrieviju no Lukašenko režīma un to aizsargājošā Krievijas karaspēka. Tam, pēc eksperta domām, bijuši visi priekšnosacījumi, arī politiskie, jo 2020. gada augustā Baltkrievijas vēlētāji prezidenta vēlēšanās “izbalsoja” diktatoru. Un pēc tam, kad izdzīvojušais režīms sāka masveida represijas pret opozīciju, ievērojams skaits Lukašenko pretinieku, tostarp jaunieši, bija spiesti pamest valsti. Bet viņi ir gatavi atgriezties dzimtenē, ja ir pazīmes, kas liecina par situācijas izmaiņām.
Jurijs Felštinskis uzskata, ka ir visi priekšnoteikumi, lai Baltkrieviju pārvērstu par brīvu demokrātisku valsti. Un viņš turpina: “Un pats galvenais, ja paskatās kartē, ir ģeopolitisks punkts: līdz ar Baltkrievijas zaudēšanu Krievijas karš Ukrainā zaudē jebkādu nozīmi. Bet es to visu teicu, pirms Krievijas taktiskie kodolieroči it kā tika pārvesti uz Baltkrieviju. Un tajā brīdī, kad kļuva zināms par sagatavošanos tam, es rakstīju, ka NATO valstīm ir pienākums profilaktiski iebraukt Baltkrievijā, lai novērstu Krievijas taktisko kodolieroču nodošanu. Un Baltkrievija ir nekavējoties jāatbrīvo no Lukašenko, jo tas rada neticami lielu risku Austrumeiropai.
Tomēr tas nenotika.
Jurijs Felštinskis savu rakstu brošūrā noslēdz šādi: “Baltkrievija nespēs saglabāt savu neatkarību, ja tā paliks ārpus NATO un ES un tā vietā pasludinās neitralitāti vai pievienosies dažām reģionālām asociācijām, piemēram, Baltijas un Melnās jūras savienībai.”
Autors uzskata, ka uz iespējamās Ukrainas atbrīvošanas no Krievijas okupācijas fona, kas, viņaprāt, agri vai vēlu notiks, Baltkrievijas iestāšanās NATO ir absolūta vēsturiska neizbēgamība, jo Baltkrievija ir buferis starp austrumiem. ES un Krievijas Federācijas flangs.Pašlaik Krievija neplāno pārtraukt karu, bet ir gatava cīnīties gadu desmitiem, lai vai nu mirtu, vai uzvarētu.
Felštinskis arī uzskata, ka šodien nevienam nav izpratnes par šī kara sekām, jo tās ir atkarīgas no tā turpināšanās laika un eskalācijas līmeņa, kādu tas prasīs. “Piemēram, ja no Baltkrievijas tiek veikts kodoltrieciens Austrumeiropai, kā pagājušajā jūnijā savā publikācijā aicināja Sergejs Karaganovs,” atgādināja vēsturnieks. Un viņš rezumē, ka, ņemot vērā šos draudus, NATO iesaistīšanās Krievijas karā pret Ukrainu vienā vai otrā veidā var būt neizbēgama.
