Nedēļas izskaņā, 9. martā, plkst. 15.00 bibliotēkā „Varavīksne”, Liepājas Olimpiskā centra 3. stāvā, Brīvības ielā 39, notiks rakstnieces Gunita Lagzdiņas grāmatas „Ieraudzīt varavīksni” atvēršanas svētki, kuru laikā interesenti jauno lasāmvielu varēs arī iegādāties. Rīgā grāmatu atvērs 7. martā plkst. 19.00 pašizaugsmes centra „SPIIKIIZI” kafejnīcā, Kr. Valdemāra ielā 17a.
„Ieraudzīt varavīksni” ir G. Lagzdiņas otrā grāmata. Tieši tāpat kā pirmā grāmata „Spēlītes”, tā ir par attiecībām jeb dzīves spēlītēm, lasītājiem piedāvājot septiņus stāstus. „Par mīlestību un kaislībām. Par mūsu dzīves ne to vieglāko mācībstundu. Par to, kas visam piešķir jēgu. Par to, ka ikviens vēlas mīlēt un būt mīlēts. Par sapņiem un to, ka par tiem jācīnās. Par izvēlēm. Par dzīvi. Ne velti bieži saņemu atzinību – uzrakstīts tik dzīvi, ka bijis viegli identificēties, iejusties un līdzpārdzīvot,” savu veikumu raksturo rakstniece.
Gunita Lagzdiņa ir liepājniece, kas raksta prozu un paretam dzeju. Ilggadēja Piejūras pilsētu literārās akadēmijas dalībniece. Plašāku auditoriju ar savu daiļradi pirmo reizi iepazīstināja reģionālā laikraksta „Kursas Laiks” lappusēs, kas jau divdesmit gadus ir arī viņas darbavieta. Rakstniece sevi sauc par mīlestības reliģijas piekritēju, tāpēc viņas grāmatas patiks tiem, kuri mīl un vēlas būt mīlēti. Pirmā grāmata „Spēlītes” pie lasītājiem nonāca 2017. gadā. Savukārt grāmatā „Ieraudzīt varavīksni” (izdevniecība „Latvijas Mediji”) iekļauti dažādos laika posmos tapuši darbi, proti, pirmais stāsts ir uzrakstīts 2012. gadā, bet pēdējais – pērn.
„Es rakstu, jo nevaru nerakstīt. Iedvesma atnāk un prasās uz āru. Pirmkārt, rakstu sev – savdabīga terapija. Otrkārt, tāpēc, ka aizrauj process – tā ir sava veida atkarība un brīnums. Tikai pēc tam, kad pierakstīts tas, kas atnāk no Kosmosa, pieslēdzas doma par lasītāju. Kā ikvienam cilvēkam – gribas saņemt novērtējumu par paveikto. Un nevar noliegt, ka atsauksmes spārno un piemet savu artavu eiforijai, kas rodas rakstot,” stāsta G. Lagzdiņa, kura uzskata, ka no katras situācijas un mākslas darba tiek paņemtas vibrācijas, skatījums no cita skatpunkta, vēstījums, „mani pašu grāmatās aizrauj līdzpārdzīvojums, nereti pat katarse, kas caur autora piedzīvotā prizmu ļauj paskatīties citām acīm uz savu dzīvi, izvērtēt savu rīcību, liek mācīties un augt.”
Informāciju sagatavoja:
Piejūras pilsētu literārās akadēmijas pārstāve
Kristīne Timermane
